Civillikuma 1912. pants paredz, ka dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību. Likums pie noteiktiem apstākļiem paredz arī dāvinājuma līguma atsaukšanas iespēju. Proti, Civillikuma 1919. pants paredz, ka dāvinājumu var atsaukt apdāvinātā rupjas nepateicības dēļ. Par apdāvinātā nepateicību jāatzīst dāvinātāja rupji apvainojumi vārdos vai darbos, viņam tīši nodarīts svarīgs mantisks zaudējums un viņa dzīvības apdraudējums, kā arī viņa atstāšana bezpalīdzības stāvoklī, ja bijis iespējams viņam palīdzēt.

Ja darījuma pušu starpā ir domstarpības par dāvinājuma līguma atsaukšanu, dāvinātājam jāvēršas tiesā ar atbilstošu prasību. Konkrētajā gadījumā noprotams, ka abas puses dāvinājuma līguma atsaukšanu varētu risināt ārpustiesas kārtībā. Tādā gadījumā dāvinātājs un apdāvinātais var noslēgt dāvinājuma līguma atcēlēju līgumu, ko regulē Civillikuma 1862.–1866. pants.

Pie apstākļiem, kad dāvinājuma līgums tiek atsaukts un jūsu brālim tiek atjaunotas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu, jūsu starpā izveidosies kopīpašums, kur katram piederēs ½ domājamās daļas no visa nekustamā īpašuma. Civillikuma 1067. pants noteic, ka kopīpašuma tiesība ir tāda īpašuma tiesība, kas pieder uz vienu un to pašu nedalītu lietu vairākām personām nevis reālās, bet tikai domājamās daļās, tā ka sadalīts vienīgi tiesību saturs. Tādējādi, atjaunojoties kopīpašumam, katram kopīpašniekam piederēs ½ domājamās daļas no kopīpašumā esošās zemes un arī ½ domājamās daļas no ēkas.

Ar Civillikuma 986. pantu (uz zemes uzcelta un cieši ar to savienota ēka atzīstama par tās daļu) Civillikumā ir nostiprināts zemes un ēkas vienotības princips. Tādējādi strīdus būve un zeme ir vienots īpašums un kā tāds tas atrodas arī kopīpašnieku īpašumā. Ievērojot minēto principu, pie konkrētajiem apstākļiem nav pamata runāt par tādu konstrukciju, ar kuru, atjaunojoties kopīpašumam, jums atsevišķi varētu tikt reģistrētas īpašuma tiesības uz ēku kā patstāvīgu īpašuma objektu.

Pastāvot kopīpašuma attiecībām, kopīpašniekiem vienlaikus ir tiesības vienoties par kopīpašuma lietošanas kārtību. Likums paredz kopējās lietas (kopīpašuma) dalītu lietošanu, kas pielaižama tad, kad šo lietu var dalīt. Šajā gadījumā lietošana samērojama ar atsevišķo daļu lielumu (Civillikuma 1070. pants). Attiecīgi kopīpašnieki ir tiesīgi savā starpā slēgt līgumu, ar kuru vienojas par to, kuru kopīpašuma daļu lietos katrs kopīpašnieks, pēc nepieciešamības līgumam pievienojot arī, piemēram, grafisko daļu, kur norādāma zemes daļa, būve vai tās daļa, kas turpmāk atradīsies katra kopīpašnieka atsevišķā lietošanā. Jūs šādā gadījumā varat ierosināt otram kopīpašniekam tādu kopīpašuma lietošanas kārtību, kur jaunuzceltā būve paliek jūsu atsevišķā lietošanā.  

Kopīpašuma dalītas lietošanas noteikšana, lai gan atvieglo kopīpašuma lietošanu, tomēr nemaina kopīpašuma pastāvēšanu. Tādēļ likums garantē katram kopīpašniekam tiesības jebkurā laikā prasīt kopīpašuma izbeigšanu. Proti, Civillikuma 1074. panta pirmā daļa paredz, ka nevienu kopīpašnieku nevar piespiest palikt kopīpašumā, ja vien tā nodibināšanas noteikumi nerunā tam pretim; turpretim katrs kopīpašnieks var katrā laikā prasīt dalīšanu. Līdz ar to jums pastāv arī tiesības vērsties pie otra kopīpašnieka ar ierosinājumu par tādu kopīpašuma izbeigšanu un sadali, kur jūsu atsevišķā īpašumā paliktu arī būve.

Likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 2. panta pirmā daļa paredz, ka nekustamā īpašuma nodokli maksā Latvijas vai ārvalstu fiziskās un juridiskās personas un uz līguma vai citādas vienošanās pamata izveidotas šādu personu grupas vai to pārstāvji, kuru īpašumā, tiesiskajā valdījumā vai – šajā likumā noteiktajos gadījumos – lietošanā ir nekustamais īpašums. Nebūs pamata no personas prasīt samaksāto nekustamā īpašuma nodokli par laika periodu, kurā persona neatbilda likumā definētajam nodokļu maksātāja statusam.

Kas attiecas uz dāvinājuma līguma atcelšanas gadījumā atjaunotajām īpašuma tiesībām un nekustamo īpašumu, jānorāda, ka dāvinātājs nebūs pasargāts no iespējamiem apgrūtinājumiem, kas iepriekš būs reģistrēti uz īpašumu zemesgrāmatā. Tas pats attiecas uz zvērināta tiesu izpildītāja nostiprinātajām piedziņas atzīmēm. Zemesgrāmatu likuma 46. panta ceturtā daļa paredz, ka atzīme nav šķērslis tālākai nostiprināšanai, bet piešķir ar atzīmi nodrošinātai tiesībai priekšrocību, sākot no atzīmes ierakstīšanas dienas zemesgrāmatā, un saistošu spēku pret tiem nekustamā īpašuma ieguvējiem un citām personām, kuru tiesības nostiprinātas pēc atzīmes ierakstīšanas.