Ilze Celmiņa: “Kā tiesnese uzskatu, ka vardarbība Latvijā ir diezgan izplatīta, jo sievietes cieš klusējot un ir latentie gadījumi, kas bieži vien beidzas vai nu ar varmākas, vai cietušās nāvi.”
FOTO: Alīna Kļaviņa, “Latvijas Vēstnesis”.
Vardarbība Latvijā ir diezgan izplatīta. Tiesā redzam sekas, bet ir jāstrādā ar cēloņiem, secina tiesnese ILZE CELMIŅA. Viņa arī Tieslietu padomes izveidotās darba grupas, kas nule pabeigusi izvērtējumu par tiesu darba organizāciju lietās, kas saistītas ar vardarbību ģimenē un draudiem personas dzīvībai vai veselībai, locekle. Intervijā LV portālam tiesnese stāsta par darba grupas secinājumiem, kas institūcijām būtu jādara, lai pēc iespējas savlaicīgi novērstu jebkādas vardarbības izpausmes ģimenē, un kā tiesu darbu ietekmēs Stambulas konvencijas pieņemšana.
Saeima 30. novembrī pieņēma likumu “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” jeb tā dēvēto Stambulas konvenciju. “Esam apņēmušies ieviest labākus pakalpojumus cietušajiem, kā arī domāt par šo problēmu ilgtermiņā, valstiski un koordinēti. Konvencija ir mūsdienīgs cilvēktiesību regulējums, kas palīdzēs gan preventīvi strādāt ar vardarbības cēloņiem, gan sniegt mērķētu atbalstu cietušajiem,” teica tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere. Ko Stambulas konvencijas ratificēšana nozīmē tiesu darbam?
Tiesa ir daļa no sabiedrības. Konvencijas ratificēšana nozīmē, ka augstākajā – likumdevēja – līmenī valsts ir atzinusi šī jautājuma nozīmīgumu un gatavību darīt vēl vairāk vardarbības ģimenē un pret sievietēm novēršanā. Jau parakstot Stambulas konvenciju, saskaņā ar Vīnes konvenciju valsts uzņēmās pienākumu atturēties no rīcības, kas ir vērsta pret līguma objektu un mērķi. Savukārt ratificējot konvenciju, pienākumi – veikt plašākus pasākumus, lai pasargātu personu, kura cieš no vardarbības, – kļūst obligāti.
Līdz ar to vairāki jautājumi, kas iepriekš diskusijās, iespējams, bija noteikti kā vēlami, piemēram, par starpinstitucionālo sadarbību, šobrīd tiks īstenoti ar likumdevēja gribu.
Vai būs jāmainās arī tiesai, jāpiemēro jauni tiesību akti?
Laiks rādīs, vai būs jauni likumdošanas akti, vai arī lielāka uzmanība tiks pievērsta labās prakses piemēriem. Daudz ko varam izdarīt, nevis mainot likumus, bet mainot to, kā šīs problēmas vērtējam. Zinām, ka tiesnesis ar savu spriedumu, lēmumu pieņemto normatīvo aktu var padarīt gan labāku, gan sliktāku.
Tieslietu padomes izveidotā darba grupa veica padziļinātu analīzi par tiesu darbu lietās, kas saistītas ar vardarbību ģimenē un draudiem personas dzīvībai vai veselībai. Kādi ir galvenie secinājumi?
Pirmais, kas tika secināts un ir ļoti būtiski, saistīts ar starpinstitucionālās sadarbības trūkumu. Arī Stambulas konvencijā viens no galvenajiem uzstādījumiem ir tas, ka institūcijām valstī ir savstarpēji jāsadarbojas, lai novērstu vardarbību. Rusiņa gadījumā (16. aprīlī Jēkabpils novadā sava bērna un mātes acu priekšā Leons Rusiņš nogalināja bijušo dzīvesbiedri, kuru bija vajājis un terorizējis vairāk nekā gadu; šeit – red. piez.) informācijas trūkumam bija milzīga nozīme. Vērtējot atsevišķi policijas, tiesas, prokuratūras darbības, nevaram teikt – kāds ir rīkojies pilnīgi nepareizi. Tomēr darbības nebija saskaņotas un vērstas uz vienu mērķi – pasargāt personu, kura ir vērsusies pēc palīdzības.
Darba grupas priekšlikums bija veidot reģionālās sadarbības grupas. Pasaulē eksistē vairāki šādas sadarbības modeļi, piemēram, ASV Dulusas (Duluth) modelis, Somijā darbojas MARAC sadarbības modelis. Pie viena galda sēž pārstāvji no sociālā dienesta, bāriņtiesas, policijas, prokuratūras, tiesas, piesaistot arī mediķus. Tiek veikta situāciju analīze, kas ļauj prognozēt situācijas attīstību reģionā, izvērtēt cēloņus. Svarīgi ir prognozēt, ko iespējams darīt, lai novērstu vardarbību, strādāt ar to, kas notiek bērnudārzā, skolā, uz ielas.
Tiesa ir pēdējais punkts. Redzam sekas, bet ir jāstrādā ar cēloņiem. Būtiski ir mainīt šo domāšanu – katrs paveic savu darbu, bet neredz kopainu.
Ziņojumā daudz minēts par informācijas trūkumu tiesu darbā.
Sākotnēji informācijas trūkums rodas, pieteicējam iesniedzot pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, jo tas netiek kvalitatīvi aizpildīts. Veicot vairākas aptaujas, tiesneši norādīja, ka, iespējams, iesniedzēju samulsina veidlapas forma. Piemēram, sadaļā, kur ir norādīti vardarbības veidi. Tos atzīmējot, vieta, kur aprakstīt, kā ir izpaudusies vardarbība, ir neliela.
Psiholoģiski tas rada iespaidu, ka tur nekas daudz nav jāraksta. Taču situācijai jābūt pretējai, respektīvi, pieteicējam jāapraksta ne tikai tas, kā viņš jūtas, bet arī, kas ir noticis.
Vardarbība ir saliktenis – vara plus darbība. Darbības vārdi ir svarīgi: vai varmāka ir žņaudzis vai grūdis, kur tas ir noticis, vai klāt ir bijuši bērni, vai šādas situācijas ir notikušas jau iepriekš u. tml. Ar šo aprakstu ir jāuzzīmē attēls, lai tiesnesis, to lasot, notikumus ieraudzītu ar cietušā acīm un nepieciešamības gadījumā spētu secināt, kāda ir vardarbības cikla dinamika.
Piemēram, daudzi raksta, ka jūtas pazemoti, bet neapraksta, kā pazemojums izpaudās, proti, apsaukāšanās, pazemošana bērnu klātbūtnē, vai arī tiek norādīts uz neizdarītajiem darbiem, lai atklātu, ka konkrētā persona ir slikta māte vai tēvs.
Analizējot aptaujas rezultātus, darba grupa sagatavoja vairākus priekšlikumus, kā uzlabot pieteikuma par pagaidu aizsardzību pret vardarbību veidlapu.
Secinājām, ka cietušajiem pietrūkst informācijas par to, kur var saņemt palīdzību. Tas varētu būt viens centrs/punkts, kas spētu noteikt, kāda palīdzība nepieciešama, sākot ar sarunu pa telefonu, konsultāciju veidlapas aizpildīšanā tiesai, tūlītēju psiholoģiskā atbalsta sniegšanu vai ieteikumu, ko darīt tālāk.
Cietušajai personai jau pirmajā brīdī jāsajūt, ka viņa nav viena šajā situācijā.
Viens no ieteikumiem tiesu darba uzlabošanai ir dot piekļuvi tiesnesim tiesu informācijas sistēmā esošajai informācijai, kas attiecas gan uz izskatāmo pieteikumu un tajā minētajām personām, pārbaudi, gan par citu tiesnešu izskatītajām lietām, kas varētu būt nozīmīgi konkrētā jautājuma izskatīšanā. Ko šāda iespēja dotu? Kā tā palīdzētu tiesnesim izvērtēt lietu?
Darba grupā secinājām, ka tiesās ir atšķirīgs informācijas apjoms, ko tiesnesis redz tiesu informācijas sistēmā. Piemēram, civillietu tiesnesis redz tikai civillietas, krimināllietu tiesnesis – tikai krimināllietas. Saņemot pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, ievadot informatīvajā sistēmā vardarbīgās personas vārdu un uzvārdu, tiesnesis ieraudzīs tikai tos datus, kas ir saistīti ar civillietām vai krimināllietām. Taču, iespējams, vardarbīgajai personai jau ir administratīvā pārkāpuma procesi, varbūt ģimenē tiek risinātas domstarpības par bērnu aizgādību, kas ir pārsūdzētas administratīvajā procesā, tāpat, iespējams, ir bijuši kriminālprocesi par vardarbīgiem noziegumiem.
Katrā no blakus lietām varbūt būs iztirzāti apstākļi, kas ir svarīgi, lemjot arī par pagaidu aizsardzību pret vardarbību.
Rusiņa gadījumā bija vairāki kriminālprocesi, kurus virzīja dažādi prokurori, – tiesā bija iesniegts padsmit lietu. Viena daļa no tām, ja informācija būtu saņemta savlaicīgi, tiktu apvienotas pirmstiesas procesā, bet otra daļa varēja tikt apvienotas kriminālprocesā, pirms tiesa nebija sākusi lietas iztiesāšanu.
Ir gadījumi, kad ģimenes strīdos abas puses cenšas iesniegt pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Neredzot visu Latvijas tiesu informācijas sistēmas bāzi, tiesnesis nezina, ka, iespējams, jau ir pieņemts lēmums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, jo pieteicējs nav ieinteresēts par to informēt tiesu. Tas nerada pilnvērtīgu informācijas ainu.
Darba grupas priekšlikums bija apsvērt nodrošināt tiesnešiem pieeju visai tiesu informācijas sistēmā esošajai datubāzei. Ņemot vērā leģitīmo interesi, nesaskatījām datu aizsardzības noteikumu iespējamu pārkāpumu.
Vai, iegūstot pilnīgāku informāciju no tiesu informācijas sistēmas, tiesnesim būtu skaidrāks priekšstats par varmāku?
Jā, tiesnesim būtu plašāks raksturojums gan par varmākas personību, gan situāciju ģimenē, piemēram, ja ir tikuši risināti jautājumi par aizgādības tiesību atņemšanu vai pārtraukšanu.
Ņemot vērā, ka tiesnesim pieteikums jāizlemj vienas darba dienas laikā, ir būtiski, lai būtu pilnvērtīga aina.
Tiesnešu atbildes aptaujā parādīja arī to, ka diemžēl tiesnešiem, lemjot par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, ir grūti atkāpties no civilprocesā nostiprinātā sacīkstes principa. Likumdevējs atsevišķos gadījumos ir pieļāvis šādu atkāpi – lietās, kas saistītas ar nepilngadīgo interešu aizsardzību, kā arī lietās par pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Šādos gadījumos tiesai ir jāapskatās visa tiesu informatīvajā sistēmā pieejamā informācija, kā arī nepieciešamības gadījumā tiesa var izprasīt papildu pierādījumus. Turklāt pieteikums, kurā persona apliecina sniegto ziņu patiesumu, jau ir pierādījums.
Darba grupa arī ir uzsvērusi, ka, lemjot par pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļu atcelšanu, būtiska nozīme ir rehabilitācijas nolūkā vardarbīgajai personai noteiktā pienākuma – apgūt vardarbības mazināšanas kursu – izpildes rezultātiem. Kāda pašreiz ir prakse? Vai kursi palīdz pāraudzināt cilvēku?
Darba grupas ierosinājums ir kursus uzsākt nevis 12, bet sešu mēnešu laikā. Kursi ir vienīgais no pagaidu aizsardzības līdzekļiem, kas ir vērsts uz varmākas uzvedības maiņu. Pārējie līdzekļi vairāk ir vērsti uz cietušā aizsardzību, un tiem ir mērķis aizliegt – netuvoties, nekontaktēties, neizmantot datus. 2022. gadā kursus apmeklēja 154 personas, bet 2023. gada deviņos mēnešos – 126.
Psihologi norāda, ka tik neilgā laikposmā un ar tik mazu psihologa un varmākas sasaisti neveidojas ieraduma un uzvedības maiņa.
Pat bija priekšlikumi, ka kursi nav nepieciešami. Tomēr diskusijās sapratām, ka arī šis neilgais laika periods ļauj identificēt problēmas. Ir gadījumi, kad varmāka vēršas pie psihologa un apgalvo, ka vēlas turpināt kursus brīvprātīgi. Tas ir liels ieguvums. Mācību centra vadītāja stāstīja, ka ir bijuši gadījumi, kad uz kursiem ierodas arī otra puse, jo grib saprast problēmu un kaut ko mainīt. Kursi var mainīt cilvēku, ja viņš to vēlas.
Rusiņa gadījumā liela nozīme bija personas nesodāmības apziņai. Viens no Stambulas konvencijas pamatprincipiem ir novērst situācijas, kad varmāka rīkojas ar nesodāmības apziņu. Varmākam jājūt, ka viņš tiks sodīts, ja pārkāps likumu.
Kādā veidā personas pārsvarā cieš no vardarbības?
Dzirdot par vardarbību, cilvēki parasti to saista tikai ar fizisko vardarbību, bet tās formas ir dažādas: psiholoģiskā, seksuālā, ekonomiskā vardarbība, vajāšana. Ekonomiskā vardarbība izpaužas vairākos veidos – naudas nedošana, atskaitīšanās par to, aizliegums iegādāties drēbes, to iegādes saskaņošana.
Tieši ekonomiskā atkarība no otras personas un bailes par iztikas līdzekļiem nākotnē sievietēm rada nedrošību un liedz vērsties pēc palīdzības.
Ģimenē ir normāli savstarpēji saskaņot pirkumus un līdzekļu izlietojumu, bet svarīgs ir veids, kā šīs darbības izpaužas.
Pirms apmēram pieciem gadiem bija diezgan izplatīta situācija, ka tās sievietes, kuras bija audzinājušas bērnus un nebija strādājušas algotu darbu, vēlējās atgriezties darbā, bet kopdzīves partneris neatļāva.
Nonāca līdz pat absurdam, proti, zinot, ka sieviete dosies uz darba interviju, zvanīja vai sūtīja kompromitējošu materiālu, lai viņu nepieņemtu darbā.
Eiropas Cilvēktiesību tiesai ir vairāki spriedumi, kuros kā vardarbības forma tiek analizēta kibervardarbība – sava dzīvesbiedra vai partnera e-pastu kontrolēšana, viltus profilu radīšana sociālajos medijos ar nolūku kaitēt, kā arī neatļauta fotografēšana, video filmēšana seksa laikā un izvietošana internetā. Tā ir kiberpornogrāfija, kas ir viena no seksuālās vardarbības formām.
Kādas vardarbības formas patlaban ir izplatītas? Ko redzat tiesu praksē?
Izplatīta ir partnera, ar kuru kādu laiku bijušas intīmās attiecības, vajāšana – sekošana, pastiprināta kontrole, e-pastu sūtīšana. No fiziskās vardarbības izplatīta ir žņaugšana. Sievietei nekavējoties vajadzētu apmeklēt ārstu, lai tas uzreiz tiktu konstatēts. Iesniedzot pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, uzreiz vajadzētu pievienot ārsta izziņu par miesas bojājumiem, traumām. Izplatīta ir seksuālā vardarbība – sekss pret personas gribu. Statistikas dati ataino, ka 91,2% sieviešu, kuras pieredzējušas vardarbību savā mājsaimniecībā, varmāka ir bijis intīmais partneris.
Ziņojumā norādīts, ka praksē pagaidu aizsardzības pret vardarbību gadījumos policija neveic tiesas lēmumu aktīvo (preventīvo) kontroli, jo policijas resursi kadru trūkuma dēļ ir ierobežoti. Tas nozīmē, ka personas aizsardzību pēc tiesas lēmuma pieņemšanas lielā mērā ietekmē pašas aizsargājamās personas aktīva rīcība un spēja izvairīties no atkārtota apdraudējuma.
Lēmuma par pagaidu aizsardzību pret vardarbību izpildes kontroli veic policija, bet resursu trūkuma dēļ tā iesaistās tikai tad, kad cietusī persona ziņo par lēmuma pārkāpšanu. Nesen notikušajā biedrības “Centrs “Marta” ” konferencē policija stāstīja par ieceri izveidot novērošanas sistēmu. Respektīvi, viens no aizsardzības līdzekļiem būtu saistīts ar aplikācijas izmantošanu, kas fiksētu, ka varmāka tuvojas cietušajam, lai šī informācija uzreiz būtu policijas rīcībā. Tas būtu efektīvi.
Norvēģijā un Lielbritānijā saziņai ar policiju darbojas trauksmes poga aprocē vai telefonā, kuru apdraudējuma gadījumā cietušais var piespiest. Tiek meklēti veidi, kā iespējami ātrāk varētu paziņot, ka tuvojas varmāka vai ir iestājies apdraudējums.
Lai cietušie justos pasargāti, liela nozīme ir sabiedrības attieksmes maiņai un lielākai iesaistei. Nebūt vienaldzīgiem, redzot vai dzirdot, ka kaimiņu dzīvoklī vai uz ielas notiek vardarbība.
Citās valstīs kaimiņi ir informēti par to, ka ir pieņemts cietušā aizsardzības rīkojums, un nevairās informēt policiju, redzot, ka rīkojums tiek pārkāpts.
Policija atzina, ka viens no pasākumiem, kuru jau šobrīd varētu ieviest, ir agresīvākajos vardarbības gadījumos, kad pieņemts tiesas lēmums par aizsardzību, patruļai iekļaut maršrutā cietušā dzīvesvietu vai atrašanās vietu un biežāk braukt tai garām.
Civilprocesa likumā ir noteikti astoņi pagaidu aizsardzības līdzekļi, kurus var piemērot pret varmāku. Kurus no tiem izmanto visvairāk?
Ja minētos līdzekļus sagrupējam, tad pirmā grupa ir saistīta ar tuvošanās aizliegumu, tostarp varmākam uzliekot pienākumu aiziet prom no dzīvesvietas.
Otrā grupa ir saistīta ar kontaktēšanās aizliegumu – aizliegts zvanīt, sūtīt vēstules, sazināties, arī izmantojot trešo personu starpniecību, kā arī aizliegums izmantot personas datus. Būtiski atcerēties, ka personas dati ir arī fotogrāfija, attēls, kurā viņš vai viņa ir identificējams.
Trešā grupa ir saistīta ar pieteicēja tiesībām lūgt tādu aizsardzības līdzekli, ko likums neparedz, bet kas, viņaprāt, aizsargās vairāk nekā likumā norādītie. Tiesai ir arī tiesības pēc savas iniciatīvas piemērot likumā nenosauktu līdzekli.
Ņemot vērā situāciju, tiesa var izlemt, kurš pagaidu līdzeklis aizsardzībai pret vardarbību varētu līdzēt vislabāk arī tad, ja cietušais nav lūdzis piemērot šādu aizsardzības līdzekli.
Piemēram, cietusī neprasa varmākam atstāt dzīvesvietu. Savukārt tiesa redz, ka varmākam ir bijis piemērots sods saistībā ar ieroču nelikumīgu izmantošanu, un pieteikumā ir norādīts, ka personai atkārtoti draudēts ar ieroci, kura izmantošanai joprojām darbojas aizliegums. Šajā gadījumā tiesnesis uzlika par pienākumu varmākam atstāt dzīvesvietu, lai gan pieteicēja to nelūdza. Tiesnesis uzskatīja, ka šādā veidā cietusī tiks vairāk pasargāta.
Darba grupa secinājusi, ka tiesu prakse vienādojama jautājumos, kas saistīti ar vardarbības atpazīšanu un kas ir būtiski civilprocesā paredzētā aizsardzības mehānisma mērķu īstenošanai. Piemēram, pamatota pagaidu aizsardzības pret vardarbību pieteikuma gadījumā, kad bērns ir bijis klātesošs vardarbības brīdī, ir nostiprināma prakse pēc tiesas iniciatīvas pagaidu aizsardzību noteikt arī bērnam. Kāda šobrīd ir tiesu prakse saistībā ar vardarbības atpazīšanu?
Civilprocesa likums paredz, ka cietušais, lūdzot pagaidu aizsardzību pret vardarbību, to var lūgt nodrošināt arī personām, ar kurām dzīvo kopā. Tas ir saistīts gan ar rīcībnespējīgām personām, kurām cietušais ir aizgādnis, gan ar nepilngadīgajiem.
Tā ir principu svēršana. Atsevišķos gadījumos redzam, ka tiesa dzīvības aizsardzības un drošības jautājumu cietušajam un bērniem ir nostādījusi zemāk par otra vecāka tiesībām tikties ar bērnu. Tāpēc darba grupa vērsa uzmanību labās tiesu prakses popularizēšanas nozīmei.
Psihologi saka: ar bērnu, kurš ir pieredzējis vardarbību, nepieciešams strādāt, lai viņš šādu rīcību neuzskatītu par normu. Pētījumi norāda uz vardarbības ģimenē kā tradīcijas augstu pārmantojamību. Bērns dzīvo, ikdienā redzot vardarbību pret tēvu vai māti.
Nereti tiesā uz jautājumu, kāpēc kliedzāt, sitāt, pazemojāt, izskan atbilde: jūs neko nesaprotat, tā mēs dzīvojam, šādi esmu audzināts, tāpat arī izturēšos pret sievu un audzināšu bērnus.
Lai bērnam mainītu priekšstatu, ko nozīmē veselīgas attiecības ģimenē, ir jāmaina vide. Pirmkārt, pārtraucot vardarbību ģimenē, otrkārt, mainot bērna izpratni par to, ko nozīme cieņpilnas attiecības. Bērnam vajadzētu noteikt pagaidu aizsardzību, lai viņam palīdzētu.
Bieži vien ir situācijas, kad bērns kļūst par manipulāciju objektu un tiek izmantots strīdos par saskarsmi, bērna dzīvesvietu. Tad parādās arguments – bērns mani mīl un grib būt ar mani kopā, bet tu esi slikta māte/tēvs. Bērna viedokli var ietekmēt. Kādreiz pat pietiek ar dāvaniņu vai izklaidi, ko bērns ir kārojis.
Lai bērns saņemtu pilnvērtīgu palīdzību, ir vajadzīga starpinstitucionālā sadarbība. Tiesai ir pienākums lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību arī noraidīšanas gadījumā nosūtīt bāriņtiesai, kurai sadarbībā ar sociālā dienesta un citiem speciālistiem vajadzētu pārliecināties, kāda veida palīdzība ir nepieciešama ģimenei, un palīdzēt bērnam tikt galā ar situāciju, nenonākot lojalitātes konfliktā pret vecākiem. Tas ir diezgan sarežģīts uzdevums.
Darba grupa secinājusi, ka ir novēršama nekonsekvence jautājumā par pagaidu aizsardzības pret vardarbību atcelšanu pēc aizsargājamās personas vai vardarbīgās personas pieteikuma. Šajā aspektā ir nostiprināma prakse visos gadījumos veikt aizsargājamās personas apdraudējuma izvērtējumu, un pagaidu aizsardzību pieļaujams atcelt tikai gadījumā, ja nav konstatējams apdraudējums aizsargājamās personas dzīvībai, veselībai un drošībai.
Arī Rusiņa gadījumā vienā no posmiem cietusī atsauca pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Tiesa bija noteikusi tuvošanās aizliegumu un aizliegumu kontaktēties ar bērniem. Cietusī lūdza tos atcelt, pieteikumā norādot, ka bērniem nevar atņemt tēvu. Pirmās instances tiesa bija atstājusi aizliegumu tuvoties. Sieviete pārsūdzēja spriedumu. Apelācijas instance šo jautājumu bija skatījusi formāli –, ja cietusī tā grib, tad pieteikums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību tika pilnībā atcelts. Šajā gadījumā darba grupa konstatēja, ka tiesa nebija pietiekami rūpīgi izvērtējusi, vai cietušajai pastāv apdraudējums. Pēc kāda laika tiesa no cietušās atkārtoti saņēma pieteikumu par aizsardzību, kuru apmierināja.
Ir jāieskicē divi gadījumi. Viens ir, ja pagaidu aizsardzība ir piemērota pirms prasības celšanas. Tādā gadījumā likums noteic: ja prasība termiņā nav celta, tad pēc puses pieteikuma tiesa atceļ piemēroto pagaidu aizsardzību. Tiesas atsevišķos gadījumos ir skatījušās ļoti šauri – prasība nav celta, tāpēc pagaidu aizsardzību var atcelt. Tomēr patiesībā ir jāņem vērā divi kumulatīvi kritēriji – prasība nav celta, un vairs nepastāv apdraudējums.
Likums pieprasa pamatot pieteikuma par pagaidu aizsardzības pret vardarbību atcelšanu, kas nozīmē tiesai pārbaudīt drošības apsvērumus.
Otrs gadījums –, ja tiesā jau ir ierosināta lieta. Ziņojumā konstatējām, ka gadījumos, kad cietusī lūdz atcelt pagaidu aizsardzību, tiesas ne vienmēr pietiekami izvērtē, vai joprojām nepastāv apdraudējuma apstākļi.
Tātad cietusī persona ne katrreiz spēj izvērtēt apdraudējuma apstākļus, ir emocionāli iespaidota.
Tāpēc valstij un tiesībaizsardzības iestādēm ir pienākums izvērtēt faktiskos apstākļus un apdraudējuma gadījumā nodrošināt aizsardzību, neatkarīgi no cietušās personas pieteikuma un tajā norādītajiem apstākļiem, piemēram, vēlmei nodrošināt ģimenes saglabāšanu vai tāpēc, lai bērni varētu tikties ar vardarbīgo tēvu.
Mēs nevaram izslēgt gadījumus, ka cietusī aiz bailēm no varmākas vai varmākas piespiesta ir lūgusi atcelt aizsardzību.
Ja stāvēsim uz ielas blakus cilvēkam, kurš vēlas paskriet zem mašīnas, mēs taču pastiepsim roku un pavilksim viņu atpakaļ! Mēs nepieļausim, ka viņš paskrien zem mašīnas. Tieši tāpat varmācības gadījumā darbojas tiesībsargājošās iestādes. Ja cietušais ir vērsies sociālajā dienestā, policijā vai tiesā ar pieteikumu, ka vajadzīga palīdzība, valsts radītajam drošības tīklam šī persona ir jāpasargā.
Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka katra trešā sieviete Latvijā attiecībās ir piedzīvojusi psiholoģisku, fizisku vai seksuālu vardarbību vai arī vairāku vardarbības formu kombināciju. Turklāt Latvijā ir augstākais rādītājs Eiropas Savienībā saistībā ar sievietēm, kuras ir tīši noslepkavojis partneris vai radinieks. Vai, jūsuprāt, vardarbība ģimenē Latvijā ir problēma?
Eiropas Komisijas 2016. gadā veiktajā pētījumā secināts, ka vidēji 74% iedzīvotāju Eiropas Savienībā uzskata, ka vardarbība pret sievietēm ir ļoti vai diezgan izplatīta. Turpretī Latvijā šādi uzskata 58%. Tikai puse no aptaujātajiem vecumā virs 40 gadiem piekrīt, ka ir nepieciešama likuma iesaiste un vardarbībai pret sievieti jābūt sodāmai. Tas ir ļoti maz, jo ES 80% iedzīvotāju uzskata, ka vardarbība pret sievieti ir sodāma rīcība. Tas parāda sabiedrības toleranci pret vardarbību.
Labklājības ministrijas, Valsts policijas un biedrības “Centrs “Marta” ” projektā “Vardarbībai patīk klusums” sieviete no Latgales bija atzinusies, ka jau 20 gadu vīrs katru rītu, ejot uz darbu, viņu ieslēdz mājās, bet, vakarā atnākot, atslēdz durvis. Vardarbības formas ir tik dažādas!
Pēc policijas statistikas 2022. gadā ar atzīmi “ģimenes konflikts” policijas elektronisko notikumu žurnālā bija reģistrēti 8829 notikumi. Tas ir ļoti daudz. Ja policija izsaukuma laikā konstatē vardarbību, raksta ziņojumu – pusē gadījumu šie ziņojumi ir tikuši sagatavoti.
Ja policija konstatē seksuālo vai fizisko vardarbību, tai ir tiesības uzreiz pieņemt lēmumu par varmākas nošķiršanu uz astoņām dienām. 2022. gadā ir bijuši 647 policijas šāda veida lēmumi.
Policija var kopā ar lēmumu par nošķiršanu nosūtīt pieteikumu tiesai par pagaidu aizsardzības pret vardarbību piešķiršanu, vai arī cietusī pati var vērsties tiesā ar šādu pieteikumu.
Policija dienā sociālajam dienestam nosūta vidēji 11 ziņojumu par vardarbības gadījumiem ģimenēs.
Kā tiesnese uzskatu, ka vardarbība Latvijā ir diezgan izplatīta, jo sievietes cieš klusējot un ir latentie gadījumi, kas bieži vien beidzas vai nu ar varmākas, vai cietušās nāvi.
