Līdz ar tēva vārda ierakstu dzimšanas apliecībā automātiski iestājas konkrētās personas atbildība par bērnu likuma priekšā. Tā nozīmē virknes juridisku tiesību un pienākumu iestāšanos, kas nav saistoši, ja ziņas par bērna tēvu dzimšanas apliecībā netiek norādītas.

Saskaņā ar Civillikuma 177.pantu bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā. Ja dzimšanas apliecībā ir norādītas ziņas par abiem vecākiem, gan tēvs, gan māte uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi, proti, bērna likumiskie pārstāvji. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.

Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Neatkarīgi no tā, vai vecāki ir bijušai laulāti vai ne, abu vecāku kopīgā aizgādība turpinās arī, ja vecāki dzīvo šķirti (CL 178.panta otrā daļa). Tādā gadījumā bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo, taču jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecākiem lēmums jāpieņem kopīgi.

Vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi. Piemēram, tas nozīmē, ka bērna tēvam ir tiesības iebilst, ja māte vēlas bērnam mainīt uzvārdu vai kopā ar bērnu plāno pārcelties uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī - šim nolūkam ir nepieciešama otra vecāka atļauja. Tāpat bērna tēvam ir tiesības uz saskarsmi ar savu bērnu.

Strīda gadījumā kārtību, kādā var izmantot saskarsmes tiesību, nosaka tiesa, izprasot bāriņtiesas atzinumu (CL 181.-182.pants).

Savukārt gadījumā, ja dzimšanas apliecībā ir ziņas tikai par bērna māti, viņa ir vienīgā bērna likumiskā pārstāve un bērna bioloģiskajam tēvam līdz ar to nav tiesību pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās un lemt virkni citu jautājumu, kas attiecas uz bērna aprūpi, piemēram, apspriest bērna veselības stāvokli un turpmāko ārstēšanu ar ārstniecības iestādes personālu. Pacientu tiesību likuma 13.panta pirmā daļa paredz, ka nepilngadīga pacienta (līdz 14 gadu vecumam) ārstniecība pieļaujama, ja viņa likumiskais pārstāvis par to ir informēts un devis savu piekrišanu. Arī lēmumus par bērna izglītības ieguvi (bērnudārzu, skolas izvēli) var pieņemt tikai bērna likumiskais pārstāvis u.tml.

Atzītas vai noteiktas paternitātes fakts var kļūt aktuāls brīdī, kad bērna māte vēlas saņemt uzturlīdzekļus bērna uzturam. Civillikuma 179.panta pirmā daļa nosaka abu vecāku pienākumu samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Gadījumā ja bērna juridiskais (dzimšanas apliecībā ierakstītais) tēvs atsakās uzturēt savu bērnu, uzturlīdzekļus no viņa iespējams piedzīt tiesas ceļā. Ja tiesu izpildītājs atzīst, ka tiesas sprieduma izpilde nav iespējama, uzturlīdzekļus bērna tēva vietā izmaksā Uzturlīdzekļu garantiju fonds (UGF).

Taču, ja paternitāte nav noteikta, uzturlīdzekļus piedzīt nevar un arī no UGF tos saņemt nav iespējams. Bērna tēva nāves gadījumā bērnam ir tiesības saņemt apgādnieka zaudējuma pensiju līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai, bet, ja viņš mācās vai studē (izņemot laiku, kad studijas tiek pārtrauktas) līdz 24 gadu vecumam. Tāpat līdz ar paternitātes atzīšanu vai noteikšanu rodas likumiskas mantojuma tiesības. Līdz ar to, izvērtējot sekas lēmumam nenorādīt tēva vārdu dzimšanas apliecībā, jāņem vērā, ka šādā gadījumā bērna bioloģiskajam tēvam nebūs nekādu materiālu saistību un pienākumu attiecībā uz bērnu.

Vairāk par jēdziena “aizgādība” nozīmi lasiet LV portāla skaidrojumā “Aizgādība – vecāku kopīgās un atsevišķās rūpes par bērnu”.