Civillikuma 179.panta pirmā daļa nosaka abiem vecākiem pienākumu uzturēt bērnu samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli. Šis pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. 

Veids, kā šī uzturēšana tiek īstenota, var būt dažāds. Jēdziens „bērna uzturēšana” saistīts ar Civillikuma 177.panta ceturtajā daļā paredzētajiem kritērijiem. Saskaņā ar tiem bērna uzturēšana nav tikai naudas līdzekļu nodrošināšana, lai varētu nopirkt ēdienu, apģērbu, mājokli, veselības aprūpes pakalpojumus, bet arī bērna kopšana, izglītošana, audzināšana, garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot bērna individualitāti, spējas un intereses, sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam. Tās ir vecāku rūpes par savu bērnu, kuras neiespējami izmērīt naudā. 

Kopā dzīvojoši vecāki dod uzturu bērnam, vadot kopīgu saimniecību un kopīgi nodrošinot bērna vajadzības atbilstoši ģimenes materiālajām iespējām. Taču, ja vecāki dzīvo šķirti, viņiem ir jāvienojas, kādā apmērā un veidā viņi turpmāk uzturēs bērnu. Atbilstoši Civillikuma 178.panta otrai daļai, ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās, taču bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo.

 Tātad, ņemot vērā iepriekšminēto, ja bērns dzīvo pie mātes, viņai nav pienākums maksāt uzturlīdzekļus, taču viņai ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no bērna tēva bērna uzturam.   

Ja vecāki savā starpā nevar vienoties par uzturlīdzekļu apmēru, likumdevējs ir noteicis minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru katram vecākam neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa ir pienākums nodrošināt katram savam bērnam. 

Ja strīds tiek izšķirts tiesā, tiesa nevar noteikt uzturlīdzekļu piedziņu mazākā apmērā par to, kāds noteikts Ministru kabineta noteikumos Nr.37 „Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam”, pieņemot, ka šāds uzturlīdzekļu apmērs nodrošina tikai bērna pamatvajadzības.