Ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma neizmantošana pilnā apmērā ir negatīva un skaužama prakse. Ilgstoši neizmantot ikgadējo atvaļinājumu un veidot atvaļinājuma dienu uzkrājumu ir kaitīgi pašam darbiniekam, jo netiek nodrošinātas viņa tiesības uz pilnvērtīgu atpūtu. Tāpat tas ir saimnieciski neizdevīgi darba devējam.   

Darba likuma 149. panta trešajā daļā ir noteikts, ka tikai izņēmuma gadījumos, kad ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršana darbiniekam pilnā apmērā kārtējā gadā var nelabvēlīgi ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā, ar darbinieka rakstveida piekrišanu pieļaujams atvaļinājuma daļu pārcelt uz nākamo gadu. Šādā gadījumā atvaļinājuma daļa kārtējā gadā nedrīkst būt īsāka par divām nepārtrauktām kalendāra nedēļām. Pārcelto atvaļinājuma daļu pēc iespējas pievieno nākamā gada atvaļinājumam. Atvaļinājuma daļu var pārcelt tikai uz vienu gadu. 

Tomēr darbinieka neizmantotie kārtējie atvaļinājumi/atvaļinājuma dienas nedzēšas. Tie darbiniekam būtu secīgi jāizmanto, pievienojot kārtējam atvaļinājumam, bet, ja darba attiecības tiek izbeigtas, tad darba devējam ir pienākums izmaksāt neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju par visu periodu.