Pieņemu, ka zeme, uz kuras atrodas saimniecības ēka (kūts), pieder tai pašai personai, kam paredzēts nostiprināt īpašuma tiesības uz saimniecības ēku. Ar brīdi, kad ēka tiek ierakstīta zemesgrāmatā, persona kļūst par tās īpašnieku. Ēkas īpašnieks var atsavināt par labu vienai vai vairākām personām domājamo daļu no nekustamā īpašuma, kura sastāvā ietilpst saimniecības ēka, un rezultātā nekustamajam īpašumam ir vairāki kopīpašnieki, t. i., tiek nodibinātas Civillikuma 1067. pantā paredzētās kopīpašuma tiesības. Kopīpašnieki savā starpā var vienoties par nekustamā īpašuma, tostarp saimniecības ēkas, lietošanas kārtību un nostiprināt to zemesgrāmatā. 

Ja nekustamā īpašuma sastāvs, tostarp ēku raksturlielumi un novietojums, vietējais teritorijas plānojums, pieļauj tā sadalīšanu reālās daļās, tad īpašnieks var veikt reālo sadali un atvērt atdalītajām daļām, proti, jaunizveidotajiem nekustamajiem īpašumiem, jaunu zemesgrāmatas nodalījumu, un pēc tam katru jaunizveidoto nekustamo īpašumu atsavināt trešajai personai, pēdējai iegūstot nedalītas īpašuma tiesības uz šo jaunizveidoto nekustamo īpašumu. Reālā sadalīšana prasa pašvaldības, mērnieka un Valsts zemes dienesta iesaisti un ir laikietilpīgs process. 

Ja zeme, uz kuras atrodas saimniecības ēka, pieder trešajai personai, tad, nostiprinot īpašuma tiesības uz šo ēku kā patstāvīgu īpašuma objektu par labu konkrētai personai, šī persona kļūst par ēkas īpašnieku. Ēkas īpašnieks var atsavināt par labu vienai vai vairākām personām domājamo daļu vai daļas no ēkas, un rezultātā ēkai kā patstāvīgam īpašuma objektam ir vairāki kopīpašnieki. Kopīpašnieki savā starpā var vienoties par ēkas lietošanas kārtību un nostiprināt to zemesgrāmatā. Īstenojot šo scenāriju, jāņem vērā zemes īpašniekam likumos paredzētās tiesības, jo īpaši Civillikuma lietu tiesību daļā un likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” paredzētās zemes īpašnieka tiesības.