LV.LV jautā: No kā šodien visvairāk jāsargā bērni?
 |
| Foto: Boriss Koļesņikovs, LV |
Uldis Augulis, labklājības ministrs:
„Šobrīd, vasarā, bērni nepārprotami ir jāsargā no traumām vai nelaimes gadījumiem, kas rodas, peldoties, braucot ar riteni, skrituļdēļiem, kurot ugunskuru. Šādos gadījumos ir svarīgi runāt arī par sabiedrības atbildīgumu. Jo, ja apkārtējie redz, ka bērni bez pieaugušajiem peldas, tad kādam nav jāpažēlo savs laiks un jāpieskata viņi, jāpastāsta, kur ir pludmales ar glābējiem, jāatgādina par riskiem.
Tajā pašā laikā vēlos uzsvērt, ka mums ir nevis jāaizliedz viss, kas šķiet bīstams, bet gan jāvirzās uz sabiedrības, bērnu un vecāku izglītošanu par riskiem un to, ko bērnam var nodarīt bezatbildība. Zināšanas par dzīvi un pieredze, kā tikt ar lietām galā, rodas tikai no zināšanām vai pieredzes, bet tam visam jāiet soli solī atbildību. Jo bērnā būs lielāka atbildības sajūta par savām darbībām vai bezdarbību, jo vairāk viņš spēs izvērtēt riskus un pats sevi pasargāt.”
Ilona Bremze, biedrības „Asociācija Ģimene” valdes priekšsēdētāja:
„Mūsu sabiedrībā ir dramatiska situācija ģimeņu kvalitātes ziņā. Bērnu dzimstības rādītāji ir zemākie ES valstu vidū, pie tam katru gadu vairāk nekā puse no dzimušajiem bērniem aiziet bojā abortos, ir augstākā zīdaiņu mirstība ES (pērn bērnu līdz 1 gada vecumam mirstība pieaugusi līdz 168 bērniem). Tādēļ vispirms valstij jāaizsargā bērna dzīvība kā vērtība un jādara maksimālais, lai ļautu bērniem piedzimt un dzīvot.
Otrkārt, bērns jāaizsargā no pāragras nošķiršanas no mātes un viņas piespiedu iesaistīšanas darba tirgū, jo pētījumi pierāda mātes klātbūtnes akūto nepieciešamību katra bērna normālai attīstībai vismaz līdz 3 gadiem.
Treškārt, valstij jādara viss iespējamais, lai stiprinātu ģimenes un tās pamatu – laulību, kas nodrošina bērnam vislabvēlīgāko un drošāko vidi. Tāpat jāveicina ģimeņu stabilitāte. Tādējādi bērni tiktu aizsargāti no emocionālām un garīgām traumām, ko tie piedzīvo, vecākiem šķiroties, kā arī samazinātu vardarbības iespējamību viņu dzīvēs.”
Aivars Krasnogolovs, Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs:
„Ņemot vērā bāriņtiesu specifiku (bāriņtiesas sūtība pamatā ir bērnu pasargāšana no vecākiem), tad neviļus gribas atbildēt, ka bērni jāsargā no vecākiem. Pēdējā laikā ir it īpaši vērojams vardarbības (arī pamešana novārtā) gadījumu pieaugums no vecāku vai vecāku draugu puses.
Gadījumos, kad atklājas, ka bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos, vai arī bērna turpmāka atrašanās ģimenē var apdraudēt viņa pilnvērtīgu attīstību, bāriņtiesas darbinieks vienpersoniski pieņem lēmumu par bērna vecāku aprūpes tiesību atņemšanu un nogādā bērnu drošā vidē. Tā varētu būt ārstniecības iestāde, krīzes centrs, rehabilitācijas iestāde, audžuģimene, otrs vecāks, kas bērnu neapdraud, vecvecāks, kas vēlas nekavējoties uzņemties rūpes par nepilngadīgo. Pagājušajā gadā Rīgas bāriņtiesa pieņēma 64 šādus lēmumus, bet šogad četros mēnešos – jau 40.
Protams, ir negodīgi vainot tikai vecākus, jo šobrīd ir grūts brīdis visiem! Domāju, ka visa ļaunuma sakne slēpjas pašā sabiedrībā, kas šobrīd tomēr nav tendēta uz atbalstu, palīdzēšanu. Paskatāmies uz garāmgājējiem – neviens nesmaida, kas arī rada kopējo noskaņu valstī...
Uzdotais jautājums ir ļoti filozofisks, bet, manuprāt, bērni šobrīd ir jāpasargā no sabiedrības negatīvās ietekmes – interneta vides, vardarbīgām ainām TV, pat multfilmām (!) -, atkarību izraisošām vielām, pašiem pieaugušajiem arī atturoties no tām. Jāsargā arī no negatīvām ziņām, kas mediju satura veidotāju izpratnē gan ir sensācijas.”
 |
| Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I. |
Enoks Biķis, Latvijas Pediatru asociācijas prezidents:
„Bērni noteikti jāsargā no sliktiem iespaidiem. Tāpēc gribētos pārfrāzēt kādā bērnu vasaras nometnē dzirdētu lūgšanu, kuru audzinātāja mācīja bērniem: „Sargi, ak Dievs, manas acis, lai tās sliktu neskatās, ausis, lai tās sliktu neklausās, rokas, lai tās sliktu nedara, muti, lai tā sliktu nebauda, mēli, lai tā sliktu nerunā, kājas, lai tās neceļus nestaigā.” Tā varētu turpināt tālāk...
Kas ir slikts? Neraugoties uz mūsu laiku relatīvismu un tieksmi visu apšaubīt, tomēr būs jāpiekrīt, ka slikts ir viss tas, kas nesaskan ar Dieva cilvēcei dotajiem noteikumiem jeb baušļiem, vai – kā vairums tagad teiktu: humānajiem morāles principiem. Mēs, mediķi, teiktu – ar ideālas veselības priekšnoteikumiem, ar optimālu cilvēka fiziskās un garīgās attīstības apstākļu nodrošināšanu, ar veselīgas vides nosacījumiem un labvēlīgām attiecībām cilvēku sabiedrībā. Tātad, ko es saprotu ar sargāšanu no slikta?
Acis jāsarga no pārslodzes, no netīrumiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē - no vardarbīgiem, netikumīgiem attēliem, video, datorspēlēm, kas var iespiesties atmiņā un saglabāties fantāzijā visu dzīves laiku.
Ausis jāsarga no pārmērīgiem decibeliem, lai saglabātu jutību un ieklausītos apkārtējo un tuvinieku vajadzībās un vēlmēs, jāsarga no rupjiem vārdiem un izteicieniem, kas tāpat mēdz iespiesties atmiņā uz visu dzīvi.
Rokas jāsarga no sliktiem paradumiem, no vardarbības pret apkārtējiem, no neuzmanības ceļā gūtām traumām, no svešām, sev nepiederošām mantām, arī - no netīrumiem, infekcijām un parazītiem. Tās bieži jāmazgā, lai neinficētos ar slimībām, jo daudzas mēdz izplatīties ar priekšmetiem un kontakta ceļā.
Kājas jāsarga, lai nestaigātu neceļus, kā arī lai izsargātos no satiksmes un transporta traumām.
Mute jāsarga no indēm, narkotiku tabletēm, sadzīves ķīmijas šķidrumiem, no neracionāliem uzturproduktiem, pārtikas toksikoinfekcijām utt.
Mēle jāsarga no rupjiem, necenzētiem vārdiem, jo apvainojoši izteikumi par līdzbiedriem var tos ievainot vēl vairāk nekā fiziska vardarbība.
Noslēgumā varētu pievienot tautas gudrību, kas papildina iepriekš citēto lūgsnas domu: „Sargies tu pats, tad Dievs tevi sargās!””
Rudīte Krūmiņa, Balvu novada bāriņtiesas priekšsēdētāja:
„Bērni jāsargā no neapdomīgas uzticēšanās svešiem cilvēkiem, jo ne vienmēr viņu nodomi ir tikai labi. Bērni jāsargā un viņiem pašiem jāmāca sargāties no nelaimēm: uguns, ūdens, ceļa. Jāmāca dzīvot rāmāk, jāsargā no pārgalvības – neskriet, nelekt, nesteigties.
Vēl bērni jāsargā no nabadzības, izmisuma un vienaldzības pret dzīvi un līdzcilvēkiem. Tas patiešām ir ļoti svarīgi – nosargāt no vienaldzības. Kad cilvēks kļūst emocionāli tukšs, viņam ir vienalga – jā vai nē, iet vai neiet, drīkstēs vai nedrīkstēs, būs vai nebūs. Ja kādam, kas šādā emocionālā tukšuma brīdī ir nolēcis no tilta, izdotos atgriezt dzīvību, viņš vienalga nespētu pateikt, kāpēc to izdarīja. Bija taču vienalga – dzīvot vai nedzīvot.”
