Atbilstoši Civillikuma 179. panta pirmajā daļā noteiktajam vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt.

Ja līdz pilngadības sasniegšanai bērns atrodas vecāku aizgādībā un vecāku pienākums uzturēt savu bērnu ir absolūts beznosacījuma pienākums, tad pēc astoņpadsmitās dzimšanas dienas galvenais kritērijs, lemjot par pienākumu maksāt uzturlīdzekļus pilngadīgam bērnam, ir bērna spēja pašam sevi uzturēt. Tātad ir jābūt kādiem objektīviem apstākļiem, kāpēc pilngadību sasniedzis bērns var tikt uzskatīts par darbnespējīgu.

Tā kā likumdevējs nav noteicis kritērijus, kā noteikt, vai bērns spēj pats sevi apgādāt, Augstākās tiesas Senāts 2015. gada 7. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-1478/2015 secinājis: “Civillikuma 179. pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu.” Savukārt, ja līdztekus mācībām bērns strādā un gūst ienākumus vai arī mācības pārtrauc, tad vecāks, kuram ir uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, mainoties apstākļiem, ir tiesīgs uzturlīdzekļu apmēru samazināt vai izmaksu pārtraukt.

Tā kā tiesas spriedums noteica uzturlīdzekļu maksāšanas kārtību, līdz bērna 18 gadu vecuma sasniegšanai, par turpmāko uzturlīdzekļu apmēru un izmaksu vecākam ir jāvienojas ar pilngadību sasniegušo bērnu vai strīds jāizšķir tiesā. Sīkāks izklāsts e-konsultācijā “Uzturlīdzekļu apmērs pēc pilngadības”.