Galvenais kritērijs, lemjot par pienākumu maksāt uzturlīdzekļus pilngadīgam bērnam, ir bērna spēja pašam sevi uzturēt. Civillikuma 179. panta pirmā daļa nosaka: "Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt."

Tā kā likumdevējs nav noteicis kritērijus, kā noteikt, vai bērns spēj pats sevi apgādāt, tiesu praksē ir pieņemts, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu. Savukārt, ja līdztekus studijām bērns strādā un gūst ienākumus vai arī studijas pārtrauc, tad vecāks, kuram ir piespriests uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, mainoties apstākļiem, ir tiesīgs celt tiesā prasību par uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu jeb atbrīvošanu no šā pienākuma.

Tā kā tālmācības studiju forma ir piemērota, lai izglītošanos apvienotu ar pastāvīgām darba gaitām, var uzskatīt, ka jaunietim ir iespējas meklēt darbu, pašam sevi apgādāt un vecākam līdz ar to nav pienākuma maksāt uzturlīdzekļus viņa uzturam. Vienlaikus, ņemot vērā darba pieredzes trūkumu un veselības problēmas, piemēram, psihiskus traucējumus, ko apstiprina ārsta atzinums, iespējams, vismaz iesākumā prasītājs varētu pretendēt uz minimālu atbalstu no vecākiem, kamēr izdodas iekļauties darba tirgū un pilnībā pašam sevi apgādāt. Taču gadījumā, ja strīds tiks izšķirts tiesā, tās lēmumu šādā situācijā nav iespējams iepriekš prognozēt, jo tālmācības studijas tomēr nav uzskatāmas par pilna laika mācībām dienas nodaļā un sliktas sekmes mācībās nav iemesls nemeklēt algotu darbu, kurā nav vajadzīgas specifiskas zināšanas eksaktajos priekšmetos un svešvalodās.

Vairāk par uzturlīdzekļu piedziņu pilngadīga bērna uzturam un uzturlīdzekļu apmēra noteikšanu lasiet LV portāla skaidrojumā "Uzturlīdzekļi bērnam pēc pilngadības sasniegšanas – ko paredz likums un ņem vērā tiesa".