Nē, ja bērna māte nesaņem uzturlīdzekļus bērna uzturam vismaz valstī noteiktajā minimālajā apmērā vai tiesas spriedumā noteiktajā apmērā, tā darīt nedrīkst.

Pirmkārt, ja pienākums maksāt uzturlīdzekļus ir noteikts ar tiesas spriedumu, tas jāpilda precīzi tādā kārtībā, kāda noteikta sprieduma nolemjošajā daļā. Atbilstoši Civilprocesa likuma 203. panta piektajai daļai spriedumam, kas stājies likumīgā spēkā, ir likuma spēks, līdz ar to tas ir obligāts un izpildāms, ja vien tas Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā nav pārsūdzēts. Pretējā gadījumā veidojas uzturlīdzekļu parāds.

Otrkārt, uzturlīdzekļi, kas ieskaitīti nepilngadīga bērna kontā, nav uzskatāmi par uzturlīdzekļiem. Civillikuma 177. pants nosaka – līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, proti, ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu, izglītošanu un audzināšanu.

Atbilstoši Civillikuma 178. panta otrajai daļai, ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās, taču bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Attiecīgi, ja bērns dzīvo, piemēram, pie mātes, viņai ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no bērna tēva bērna ikdienas aprūpes nodrošināšanai. 

Tā kā uzturlīdzekļi ir paredzēti noteiktam mērķim – bērna aprūpei (ēdiena, apģērba, mājokļa, veselības aprūpes nodrošināšanai, izglītošanai u.tml.), tos nevar uzskatīt par bērna brīvo mantu, kas atbilstoši Civillikuma 195. pantam var tikt izņemta no vecāku pārvaldības, ja bērns sasniedzis 16 gadu vecumu. Papildu kabatas nauda, kas tiek ieskaitīta bērna kontā, vai uzkrājuma veidošana, ko bērns varēs izlietot pēc pilngadības sasniegšanas, šajā gadījumā uzskatāma par tēva brīvo gribu sniegt papildu atbalstu savam bērnam, nevis uzturlīdzekļiem bērna ikdienas aprūpes, ko īsteno māte, nodrošināšanai.

Par datumu, līdz kuram ieskaitāmi uzturlīdzekļi

Normatīvajos aktos nav noteikts konkrēts datums, līdz kuram jāsamaksā uzturlīdzekļi bērna uzturam, vien noteikts, ka pienākums nodrošināt uzturlīdzekļus ir katru mēnesi (Ministru kabineta noteikumu Nr. 37 "Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam" 2.punkts).

Tas nozīmē – ja tiesas spriedumā nav noteikts, līdz kuram datumam ir jāveic uzturlīdzekļu maksājums, spriedums netiks pārkāpts, ja maksājums tiek veikts mēneša pēdējā dienā. Galvenais, lai uzturlīdzekļi tiktu nodrošināti katru mēnesi.

Ja vecāki savā starpā nevar vienoties, līdz kuram datumam nauda bērna uzturam tiks pārskaitīta, prasības pieteikumā par uzturlīdzekļu piedziņu var iekļaut lūgumu tiesai noteikt, līdz kuram datumam uzturlīdzekļus izmaksāt. Lūgumu var noformēt, piemēram, šādi: "Lūdzu tiesu noteikt, ka uzturlīdzekļi maksājami līdz kārtējā mēneša 15. datumam." Tā ir pamatota prasība, jo ļauj plānot ikmēneša budžetu. Savukārt, ja prasītājs nav lūdzis noteikt konkrētu datumu, līdz kuram veicami uzturlīdzekļu maksājumi, tiesa, taisot spriedumu, visbiežāk norāda tikai sākuma un beigu termiņu uzturlīdzekļu maksājumiem.