FOTO: Zane Bitere, LETA.
Latvijā ik gadu tiek pieķerts ap 500 autovadītāju, kuri atļauto braukšanas ātrumu pārsnieguši par vairāk nekā 60 km/h, liecina Iekšlietu ministrijas (IeM) dati. Savukārt Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) pārskats par ceļu satiksmes negadījumiem ar cietušajiem laika periodā no 2012. līdz 2020. gadam atklāj, ka ik gadu nepareiza ātruma izvēle bijusi viens no visbiežākajiem negadījumu cēloņiem. Turklāt, kā vēsta CSDD, šogad ceļu satiksmes negadījumos neatbilstošas ātruma izvēles dēļ ir gājuši bojā jau vismaz 35 cilvēki.
LV portāls jau vēstīja, ka Saeimā tiek skatīts likumprojekts “Grozījumi Ceļu satiksmes likumā”, kas paredz būtiski palielināt sodus tiem autovadītājiem, kuri atļauto braukšanas ātrumu pārkāps par vairāk kā 61 km/h. Ja grozījumi likumā stāsies spēkā, autovadītājiem, ņemot vērā pārkāpuma lielumu un izdarīšanas vietu, nāksies šķirties no 720 līdz pat 2000 eiro, kā arī tiks atņemtas transportlīdzekļu vadīšanas tiesības no viena līdz trim gadiem. Tas nozīmē, ka pēc šī perioda beigām, lai atgrieztos ceļu satiksmē, būs atkārtoti jākārto kategorijas teorētiskais un vadīšanas eksāmens.
Vairāk par tēmu >>
LV portāls centās noskaidrot atbildes no apmācību, psiholoģijas un politikas veidošanas skatpunkta.
Jānis Vanks
Drošas braukšanas skolas vadītājs
FOTO: Lita Millere, LETA
Man nav viennozīmīgas atbildes, taču ir dažas idejas. Viena no tām – nepieciešams mainīt autovadītāju domāšanu. Pieļauju, ka efektīvākais veids, kā to izdarīt, ir sākt no bērnības. Piemēram, skolā ieviest satiksmes drošības apmācību, lai jau bērnībā to sāktu uztvert atbildīgi.
Ja runājam par esošajiem autovadītājiem un šī brīža situāciju, domāju, ka lietas jārisina visiem kopā – ceļu būvniekiem, uzturētājiem, kontrolējošajām iestādēm, arī autoskolām, kas sagatavo jaunos autovadītājus.
Arī sabiedrībai ir jāiesaistās – mēs nedrīkstam būt pielaidīgi un saprotoši pret pārkāpumiem.
Autoskolām jāsaprot, ka to galvenais uzdevums nav iemācīt kursantu nokārtot CSDD eksāmenu, lai tādā veidā iegūtu labu statistiku, bet gan droši un prasmīgi vadīt automašīnu, orientēties situācijās un novērtēt satiksmes drošības nozīmi.
Pievēršoties sodiem, es nekad neesmu bijis tas, kurš atbalsta audzināšanu ar pātagu. Es ļoti vēlos ticēt, ka cilvēks ir pietiekami saprātīga būtne, lai apzinātos satiksmes drošības nozīmīgumu, tomēr realitātē tā ne vienmēr notiek. Tāpēc es neiebilstu, ja sodi tiks paaugstināti.
Autovadītājiem, kuri ikdienā ievēro satiksmes noteikumus, tas neko nemainīs. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka pārkāpums var tikt izdarīts arī neapzināti.
Es neatbalstu maksimālā soda piemērošanu, ja cilvēkam līdz šim nav bijis neviena pārkāpuma.
Turklāt ir jābūt noteiktībai, proti, ja soda par ātruma pārsniegšanu, jāsoda arī par citiem būtiskiem pārkāpumiem, tādēļ jāmaina sodu sistēma kopumā. Pats galvenais – var noteikt tik lielus sodus, cik vien vēlas, bet, ja nebūs, kas kontrolē kārtību uz ceļa, tiem būs maza nozīme. Šajā gadījumā vispirms jāsakārto situācija saistībā ar uzraugošajām institūcijām, lai notiekošo būtu iespējams kontrolēt. Tad sodi, iespējams, darbosies.
Satiksmes ministrija
Attiecībā uz ceļu satiksmes drošību svarīgi ir nevis konstatēt pārkāpumu, bet samazināt ceļu satiksmes negadījumu un cietušo skaitu. Viennozīmīgi, pastāvot lielākai kontrolei, tiks fiksēts vairāk pārkāpumu, tomēr galvenais ceļu satiksmes drošības rādītājs ir ceļu satiksmes negadījumu skaits un to sekas (ievainotie un bojāgājušie).
Citu valstu pieredze un arī Latvijas piemērs liecina, ka ceļu satiksmes noteikumu ievērošanas kontrolei jābūt daļai no integrētas ceļu satiksmes drošības politikas.
Ceļu satiksmes noteikumu neievērošanas pamatā jābūt soda neizbēgamībai un negatīvai sabiedrības reakcijai pret pārkāpumiem ceļu satiksmē.
Būtiski ir izglītot ne tikai to sabiedrības daļu, uz kuru attiecas konkrētie noteikumi, bet arī visu pārējo sabiedrību, jo, tieši vai netieši izrādot savu attieksmi, ir iespējams mainīt noteikumu pārkāpēju uzvedību.
Ceļu satiksmes drošību veido gan kontroles pasākumi (tehniskie līdzekļi – radari un policijas klātbūtne ceļu satiksmē), gan sociālās un sabiedrības izglītošanas kampaņas, gan atbilstošas infrastruktūras izbūve un negadījumu analīze.
Lai situācija uz ceļiem uzlabotos, vienlaikus jāstrādā vairākos virzienos. Piemēram, policijas klātbūtne uz ceļiem ļoti disciplinē satiksmes dalībniekus un rada papildu drošību visiem ceļu satiksmē iesaistītajiem. Tāpat ir nepieciešams veidot pārdomātu un drošu ceļu satiksmes infrastruktūru.
Viens no svarīgākajiem virzieniem ir sabiedrības attieksmes veidošana, lai veicinātu izpratni, ka ceļu satiksmes noteikumi ir izstrādāti ar mērķi nodrošināt kārtību un drošību ceļu satiksmē. Ceļu satiksmes dalībniekiem jāapzinās līdzatbildība drošības garantēšanā, ievērojot noteikumus un cieņpilni attiecoties pret citiem satiksmes dalībniekiem.
Lielāki sodi nedos vēlamo efektu, ja vienlaikus netiks veikta pienācīga to piemērošana, kam savukārt ir vajadzīga kontrole.
Ir būtiski sabiedrībai skaidrot lielāku sodu ieviešanas mērķus. Galvenais nav sodīt, bet pasargāt ceļu satiksmes dalībniekus no iekļūšanas negadījumos un traumu gūšanas.
Iespējamā sodu piemērošana ceļu satiksmes dalībniekiem ir lielāka motivācija ievērot noteikumus, tomēr tā nerada izpratni par drošību un savu atbildību ceļu satiksmē.
Sabiedrības izglītošana jāsāk jau agrā bērnībā, veidojot izpratni, ka noteikumi nepastāv tikai, lai kādu sodītu pārkāpuma gadījumā, bet gan lai pasargātu un glābtu dzīvību.
Ivars Austers
profesors, Latvijas Universitātes doktora studiju programmas “Psiholoģija” direktors, piedalījies autovadītāju uzvedības pētniecībā
FOTO: Paula Čurkste, LETA
Zinot, kādā veidā iespējams mainīt cilvēka uzvedību, manuprāt, ir jābūt trim savstarpēji saistītām lietām.
Pirmā lieta, kas attiecas uz pārkāpumiem, šajā gadījumā – ātruma pārsniegšanu –, ir svarīgi radīt tādu vidi, kurā cilvēkiem ir vieglāk ievērot to, ko no viņiem gaida.
Tie var būt tehniski ierobežojumi, piemēram, šaurākas, nevis platākas ielas, izvietoti iluzori traucēkļi utt.
Otrs aspekts ir sodīšana. Protams, sodu bardzība atstāj iespaidu, bet tai jāiet roku rokā ar neizbēgamību. Respektīvi, jābūt pārliecībai, ka tiksi pieķerts, saņemsi naudas sodu, tiksi ceļa malā apstādināts u. tml. Varbūtībai, ka tā notiks, jābūt ļoti lielai, jo sodi paši par sevi ir tikai pussolis. Tie pat varētu būt mazāki, ja varbūtība, ka autovadītājs tiks pieķerts, būtu liela.
Tātad ar tehniskiem risinājumiem un cilvēku bailēm no soda var panākt, ka ātrums tiek ievērots. Pēc tam cilvēkam mainīsies viedoklis par to, ko nozīmē ievērot ceļu satiksmes noteikumus un kāpēc tas ir svarīgi. Var jau mēģināt vispirms mainīt attieksmi un tikai tad uzvedību, tomēr daudzos gadījumos efektīvāk ir otrādi.
Trešā lieta saistīta ar to, ka cilvēkiem būtu vairāk jāpieskata vienam otrs. Satiksmē tas izpaustos kā (vēlams) pieklājīgs aizrādījums brīžos, kad tiek pārsniegts ātrums vai neatļautā veidā lietotas viedierīces utt.
Turpinot par viedierīcēm, cilvēki tās parasti nelieto operā vai baznīcā, savukārt popmūzikas vai rokmūzikas koncertos lieto, jo tas ir atbilstoši un visi tā dara. Taču operā, kaut arī varbūt gribētos, ierīces neizmanto, jo cilvēkus uztrauc, ko citi par mani padomās. Līdzīgi ir ar ceļu satiksmes noteikumiem.
Pārkāpt noteikumus atturēs sajūta, ka līdzbraucēji tādā gadījumā par mani slikti domās vai kāds cits mani tajā brīdī pamanīs un es saņemšu nosodījumu.
Citu cilvēku prasību un spiediena ietekme uz indivīdu ir ļoti liela.
