Strādāt par pedagogu var tikai tie, kas bijuši sodīti par kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu, bet sodāmība ir dzēsta vai noņemta.

Šāds secinājums izriet no diviem normatīvajiem aktiem. Izglītības likuma 50.pants paredz, ka par pedagogu nedrīkst strādāt persona, kas sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu (neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas). Izņēmums ir gadījums, kad pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas Ministru kabineta noteikta institūcija, izvērtējusi, vai tas nekaitē izglītojamo interesēm, ir atļāvusi strādāt par pedagogu personai, kas bijusi sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu.

MK noteikumi Nr.195 „Kārtība, kādā tiek izvērtēts, vai atļauja strādāt par pedagogu personai, kas bijusi sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu, nekaitēs izglītojamo interesēm” paredz, ka lēmumu par atļaujas izsniegšanu, atteikumu izsniegt atļauju un atļaujas anulēšanu pieņem tikai Izglītības kvalitātes valsts dienests.

No tā izriet - ja persona ir sodīta tieši par smagu noziegumu, tā nevar strādāt par pedagogu un arī IKVD nav jāvērtē šīs personas atbilstība. Atbilstoši Krimināllikuma 7.pantam smags noziegums ir tīšs nodarījums, par kuru šajā likumā paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgāku par trim gadiem, bet ne ilgāku par astoņiem gadiem, kā arī nodarījums, kurš izdarīts aiz neuzmanības un par kuru šajā likumā paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgāku par astoņiem gadiem.