Par deklarēšanos un tiesībām dzīvot noteiktā īpašumā

Deklarēšanās kādā noteiktā adresē tiesiskā regulējuma izpratnē nozīmē pirmām kārtām personas sasniedzamību valsts un pašvaldību institūcijām konkrētajā vietā. Tātad, lai valsts iestādes zinātu, ka konkrētā persona dzīvo konkrētā adresē un to ir iespējams tur sasniegt, nosūtīt vēstuli, sastapt.

Personai tiesības noteiktā adresē deklarēties un apmesties uz dzīvi noteiktā nekustamā īpašumā saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likumu  ir šādos gadījumos:

• ja tai pieder šis nekustamais īpašums;
• attiecībā uz to ir noslēgts īres vai nomas līgums;
• šī īpašuma lietošanas tiesības tā ieguvusi uz laulības, radniecības, svainības vai cita likumiska vai līgumiska pamata.

Ja neviens no faktoriem neizpildās, tad tiesību deklarēties un dzīvot šajā īpašumā nav un īpašniekam ir tiesības no īpašuma šīs personas izlikt.

Pēc palīdzības var vērsties pašvaldībā, taču vienlīdz ir jāmeklē citas iespējas dzīvojamo telpu atrast. 

Par aizgādības tiesībām

Civillikuma Ģimenes tiesību daļa nosaka vecākiem aizgādības pienākumu rūpēties par saviem bērniem neatkarīgi no tā, vai tie dzīvo kopā vai šķirti. Vienlīdz nevienam no vecākiem nav tiesību bez otra vecāka piekrišanas vai tiesas lēmuma izlemt par turpmāko bērna aizgādību. Tas nozīmē, ka to, kur un ar kuru no vecākiem turpmāk dzīvos bērns, nolemj abi vecāki vai strīdu izšķir tiesa.

Likumā ir noteikti aizgādības tiesību pārtraukšanas iemesli. Vairāk par to var izlasīt LV portāla skaidrojumā Aizgādība – vecāku kopīgas un atsevišķas rūpes par bērnu. 

Par uzturlīdzekļiem

Par uzturlīdzekļiem bērnam vecāki savstarpēji vienojas, taču, ja vienošanās netiek pildīta, tad ir jāsniedz prasības pieteikums tiesā. Kā to izdarīt, lasiet skaidrojumā Uzturlīdzekļu piedziņa: soli pa solim.