VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Mudīte Luksa
speciāli LV portālam
15. maijā, 2015
Lasīšanai: 20 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Drošība
2
18
2
18

„Tikai pēc tam sajūti, ka zābaki kļuvuši ļoti smagi...”

LV portālam: KRIŠJĀNIS MINCENBERGS, kapteinis, VUGD Rīgas reģiona pārvaldes 3.daļas komandieris
Publicēts pirms 9 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Krišjānis Mincenbergs: „Ir patīkami un pārņem gandarījuma sajūta, ja ļaudis pat izmisuma brīdī saka paldies.”

FOTO: Aiga Dambe, LV portāls

Ugunsdzēsībai Latvijā aprit 150.gadskārta: 1865.gada 17.maijā Rīgas brīvprātīgo ugunsdzēsēju komanda pirmo reizi izbrauca uz ugunsgrēku Vecrīgā, šajā gadā sarosījās arī jelgavnieki, un turpmāk apdzīvotās vietās cita pēc citas tika dibinātas arvien jaunas ugunsdzēsēju komandas. Tie ir nozīmīgi svētki visā valstī, jo nav pārvērtējams ugunsdzēsēju glābēju ieguldījums neskaitāmu cilvēku dzīvības, veselības un arī mantas glābšanā.

Atzīmējot dienesta nozīmīgo jubileju, par pašaizliedzīgu darbu 13.maijā tika apbalvoti ļoti daudzi esošie, kā arī bijušie Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) darbinieki. Tostarp jubilejas goda zīmi "Latvijas Ugunsdzēsībai – 150" saņēmušas vairāk nekā divdesmit amatpersonas no VUGD Rīgas reģiona pārvaldes 3.daļas, kas atrodas Matīsa ielā vienā no vecākajiem Rīgas ugunsdzēsības depo.

Tās komandieris ir kapteinis Krišjānis Mincenbergs, kam šobrīd trīsdesmit un stāžs VUGD nav pat desmit gadu. Tātad – jaunā ugunsdzēsēju paaudze, strauja dienesta karjera. Nu viņa un pārējo kolēģu ziņā VUGD vēsturi virzīt tālāk. Kā zināms, lielās lietas sastāv no daudzām mazākām, un ar 3.daļas komandieri saruna par tām ikdienišķajām, kas veido šodienas un nākotnes zīmes.

Kādēļ izvēlējāties šādu profesiju? Daudziem puikām bērnības sapnis gan ir kļūt par ugunsdzēsēju, bet gadu gaitā izvēle mainās...

Ja godīgi, kad biju mazs, ugunsdzēsējus pat kaut kā nepamanīju. Gribēju būt kosmonauts.

Esmu dzimis un audzis Ventspilī, tur ir Gagarina parks, kur atrodas tāda liela Gagarina galva, mūždien sanāca iet tur garām, jā, un tad šķita, ka arī es gribu būt kosmonauts. Ugunsdzēsēja arods bija sakritība, tam bija tā jābūt un – te nu es esmu...

Nebiju ne par to domājis, ne uz to gājis, bet tā dzīvē iegriezās. Pēc vidusskolas vienu gadu Rīgā studēju Latvijas Universitātē.

Kādā specialitātē?

"Fizmatos". Mani saistīja matemātika, viens no priekšmetiem, kas arī labi padevās. Taču mācoties sapratu, ka tas nav tas, ko vēlos. Tad bija nopietni jāpadomā, ko īsti gribētu darīt. Izvēle krita uz Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžu. Man viss līdz ar pirmajām mācību stundām tur patika. Smēlu informāciju no visiem, kas to varēja sniegt, un joprojām no vecākiem un pieredzējušiem ugunsdzēsējiem ļoti daudz ko mācos. Ko vien iespējams, uzzināt un uzzināt.

Patiešām, šķiet, ir profesija, kur amata noslēpumus var apgūt visu darba mūžu.

Mēdz teikt, ka neviens ugunsgrēks nav vienāds. Kaut arī izsaukums būtu uz vienu un to pašu adresi, kur it kā viss zināms, ugunsgrēka apstākļi mēdz būt pavisam citādi.

Kādu amatu iegūst pēc koledžas beigšanas?

Pēc triju gadu klātienes mācībām koledžā (kā to darīju es) iegūst virsnieka amatu un var pildīt vada komandiera vai ugunsdrošības uzraudzības inspektora pienākumus. Bet par ierindas ugunsdzēsēju var kļūt jebkurš Latvijas Republikas pilsonis, kurš sasniedzis 18 gadu vecumu un atbilst dienesta prasībām. Tad pusgadu jāmācās koledžā, pēc tam profesionālās zināšanas vēl jāpapildina kursos, semināros un gadu gaitā var kļūt par nodaļas komandieri.

Kā sākāt savas gaitas dienestā?

Pēc koledžas beigšanas nepilnu gadu nostrādāju par inspektoru - pārbaudīju noteiktus objektus, veicu izglītošanas darbu, kā arī turpināju mācīties Rīgas Tehniskajā universitātē, iegūstot ugunsdrošības un civilās aizsardzības inženiera izglītību. Pēc tam atgriezos dzimtajā Ventspilī un piecus gadus nostrādāju par vada komandieri. Braucu uz izsaukumiem, vadīju ugunsgrēku dzēšanu, glābšanas darbus. Manā pakļautībā bija 19 dežūrmaiņas amatpersonu.

Atceros savu pirmo izsaukumu – tas bija naktī; trauksme, visi skrien, tad attopies, ka jau sēdi mašīnā – jā, mēs braucam! Bet pamazām pie ugunsdzēsēju darba ritma pierod.

Cik ilgi esat pašreizējā amatā?

Gadu un divus mēnešus. Protams, kļūt par daļas komandieri bija paaugstinājums amatā. Jārisina personāla jautājumi, piemēram, saistībā ar kvalifikācijas paaugstināšanu, jāpārrauga, lai tehnika būtu kārtībā, jādomā par uzlabojumiem 3.daļas darbībā kopumā. Manā pakļautībā strādā 73 amatpersonas, kuras sadalītas četrās dežūrmaiņās, katrā pa astoņpadsmit.

Vai ugunsgrēku dzēšanā pats tieši vairs nepiedalāties?

Tad, kad ir paaugstinātas bīstamības ugunsgrēks pēc atbilstošās kategorijas, tad virsniekiem – daļas komandieriem - ir jāierodas notikuma vietā. Ja tas iekrīt manā vai blakus daļu pārziņas rajonā, tad man jebkurā diennakts laikā jādodas uz šiem ugunsgrēkiem, kur darba uzdevumi var būt dažādi – sadarbība ar objekta administrāciju, jautājumu risināšana par ūdensapgādi vai pat darba iecirkņa vadīšana tieši ugunsgrēkā.

Pēdējais tāds bija ugunsgrēks Rīgas cirkā. Dūmi bija izpletušies līdz pat Matīsa ielai, bet operatīvi tika iesaistīti pietiekami daudz ugunsdzēsības spēku, un viss beidzās ļoti ātri. Ugunsdzēsēji nostrādāja ļoti labi.

Piedzīvojumu kāriem, drosmīgiem vīriem šāds darbs būs tieši laikā?

Kad saņemta trauksme, ugunsdzēsējam tas, kas rada adrenalīna sajūtu, traucoties uz notikuma vietu, ir doma izdarīt labu darbu. Ja, nokļūstot tur, izrādās maldinošs izsaukums, tas rada nepadarīta darba sajūtu.

Vai tie ir māņu izsaukumi?

Lielākoties nē. Ļaudīm no malas izskatās, ka, piemēram, aizdegusies māja. Bet īstenībā dūmi, kas nāk pa logu, galu galā izrādās celtniecības laikā radušies putekļi. Bet gan jau no tādām situācijām, kur šķiet, nieks vien bija, ir izglābtas cilvēku dzīvības, jo no mazas gruzdēšanas vai it kā viltus trauksmes var izvērsties liela nelaime. Ja smagi strādā ārkārtējos apstākļos, nogurumu nemana. Tikai pēc tam, kad viss beidzies, sajūti, ka zābaki kļuvuši ļoti smagi.

Vai, uz izsaukumu braucot, ugunsdzēsēji iedomājas, ka dodas briesmās, ka var uzkrist kāds degošs baļķis?

Ugunsdzēsēji tiek īpaši apmācīti, turklāt ar gadiem iegūtā pieredze ļauj jau precīzāk noteikt bīstamās vietas - izvērtēt situāciju, kad tiešām ir ļoti kritiski, kur drīkst un kur nedrīkst iet, zina, ka jānovēro konstrukcijas, jāskatās, kas notiek apkārt, vai kaut kas var uzkrist uz galvas vai pats kur iekrist. Ja kļūst bīstami, tad lielākoties to pamana, un arī vienmēr tiek uzmanīts, kas notiek ar kolēģiem.

Ja tēvs vai vīrs dodas uz maiņu, nav zināms, kāda būs viņa dežūra. Kā ģimenei tikt ar iespējamām bažām galā?

Tāpēc labāk ir tā – ja gadās trauma vai kas tāds, cietušā ģimenei zvana nevis viņa kolēģis, bet viņš pats: citādi tuviniekiem vienmēr būs grūtāk noticēt, ka patiešām nav gadījies nekas bīstams. Ģimenei ir jāapzinās, ka viņu tēvs vai vīrs strādā šādā darbavietā, kur risks ir pietiekami liels. Ir ļoti labi, ja pēc smagiem glābšanas darbiem var atslēgties ģimenē: ja vajag, tad par to pārrunāt, ja nevajag – nerunāt un pārcelties citā – mierpilnā pasaulē. Ģimenei patiešām ir ļoti liela loma.

Kāds ir lielākais izsaukumu skaits diennaktī?

Uz degšanas gadījumiem mūsu pārziņas rajonā ir aptuveni 30-40 izsaukumu mēnesī. Parasti iegadās tā, ka viena maiņa strādā daudz, otrai vispār nav izsaukumu, vai tie ir maznozīmīgi; noslodze periodiski mainās. Citreiz ir līdz pat desmit izsaukumiem, neskaitot daudzos izsaukumus kūlas sezonā. Mēs strādājam pašā pilsētas centrā, kur ir blīva apbūve, 3.daļas pārziņas rajonā nav, kur kūlai degt. Taču mēs dodamies palīgā citām daļām, kas ar to nespēj tikt galā.

Šī dedzināšanas mānija rada lielas problēmas, jo ugunsdzēsēji ir aizņemti plašos kūlas ugunsgrēkos lielākoties ārpus pilsētas; pat ja būtu tāda sakritība, ka šāda dedzinātāja tuviniekam steidzami nepieciešama mūsu palīdzība, ugunsdzēsēju ierašanās laiks kūlas dzēšanas dēļ palielinātos.

Kūlas ugunsgrēku dzēšana ir noziedzīga nodokļu maksātāju naudas un VUGD resursu tērēšana; tāpat droši vien varētu nebūt daudzu izdegušu mājokļu, ja iedzīvotāji paši būtu parūpējušies, piemēram, par skursteņu tīrīšanu. Kaut arī par šiem negadījumiem notiek Valsts policijas izmeklēšana, jūs arī paši redzat cēloņus, kādēļ ugunsnelaime radusies? Reibumā aizmieg ar degošu cigareti, laikus neiztīra vai nesalabo dūmvadu?

Mēs esam apmācīti par ugunsgrēka izcelšanās iemesliem un kā tos pēc noteiktām pazīmēm konstatēt. Daļa iedzīvotāju skursteņus tīra pašu spēkiem un domā, ka prot to darīt. Ne vienmēr tā ir, tādēļ šādi nevajadzētu rīkoties. Bieži vien cilvēki, uzstādot krāsniņas vai izbūvējot kamīnus, nekonsultējas ar profesionāļiem un šos apsildes objektus nepareizi pievieno dūmvadam, kā arī neaprēķina to jaudas un tādēļ izveido ugunsbīstamus savienojumus. Dūmvadam pilnīgi noteikti ir jāatbilst ugunsdrošības prasībām. Nereti ļaudis, taupot naudu, neaicina palīgā sertificētus profesionāļus (tas, protams, nav lēts pakalpojums). Taču, kad nodeg māja vai uguns izposta dzīvokli, zaudējumi ir nesalīdzināmi lielāki.

Senāk Latvijā bija tikai ugunsdzēsēji, pēc valsts neatkarības atgūšanas reformu gaitā dienesta pienākumi paplašināti, pievienojot arī glābšanas funkcijas.

Jā, esam specializējušies arī kā glābšanas dienests, un uzdevumi ir ļoti specifiski, turklāt arī Rīgas daļas ir katra ar savu specifiku. Mūsu daļā ir speciāli nokomplektēts tehniskais automobilis, kas paredzēts mazākiem glābšanas darbiem - izpestīt nelaimē nonākušus kaķus, putnus, čūskas un citus mājdzīvniekus, kā arī cilvēku glābšanai. Galvaspilsētā šādi nokomplektēta automašīna ir viena, un līdz ar to sanāk vairāki izbraukumi dienā pa visu Rīgas pilsētu un rajonu. Lielākoties izsaukumi ir saistīti ar glābšanas darbiem, kad cilvēks nokļuvis bezpalīdzīgā situācijā un mediķi vai policija nevar iekļūt dzīvoklī.

Durvis, ja nav sasniedzams dzīvokļa īpašnieks, vienmēr tiek vērtas vaļā tikai policijas klātbūtnē. Mašīna ir tehniski īpaši aprīkota – tajā ir ietaise čūsku ķeršanai, cilpas dzīvnieku sagūstīšanai, knaibles un zāģi, lai izpestītu cilvēkus, kas iesprūduši kāpņu margās, parka soliņos un dažādās citās iedomājamās un neiedomājamās vietās.

Savukārt kolēģiem Maskavas ielas depo ir ne tikai laivas, bet arī viss nepieciešamais glābšanas darbiem uz un zem ūdens, jo tur tiešā tuvumā ir Daugava, pilsētas kanāls. Ir VUGD daļas Rīgā, kas specializējušās ar ķīmiskām vielām saistītu negadījumu novēršanā.

Glābšanas darbi ir ļoti daudzveidīgi un katrs diezgan īpašs?

Ir situācijas, piemēram, zālē zem zariem pamesta spilgta rotaļu čūska, kuru kāds no garāmgājējiem notur par īstu un, zinot, ka Latvijā šādu spilgtu krāsu rāpuļu nav, informē par to Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Tā kā mums ir šis tehniskais automobilis ar atbilstošu aprīkojumu, tad dodamies uz šādiem izsaukumiem. Ierodoties konstatējam, ka tā ir rotaļu čūska, un to paņemam, lai atkārtotu izsaukumu uz to pašu vietu nebūtu.

Vai arī cilvēki ir ziņojuši, ka ventilācijas šahtā ieskrējis maziņš papagailītis, kas nu glābjams. Mūsējie aizbrauc, daļēji demontējot ventilācijas šahtu, putnu noķer un ierauga, kas tas ir gana liels, nevis mazs putniņš. Ļoti daudz darīšanas ir ar kaķiem. Piemēram, tiek ziņots, ka kaķis nokļuvis bezpalīdzīgā stāvoklī uz ēkas jumta un netiek lejā. Ierodoties konstatējam, ka uz jumta ir izbūvēta āra terase, kur šim kaķim ir viss: ēdiens, ūdens, ko padzerties, un pastaigām viņš izvēlas ne tikai terasi, bet arī ēkas jumtu.

Vai glābējiem īpaši māca, kā rīkoties šādos gadījumos?

Ir paņēmieni, ko māca, piemēram, kā sniegt pirmo palīdzību. Taču varianti par šādiem negadījumiem ir nebeidzami daudzveidīgi, tādēļ pieredzējušie glābēji jaunākajiem no savas prakses stāsta un rāda, kas un kā jādara.

Jūs dodaties arī uz auto avāriju vietām, kad cilvēki jāatbrīvo no sadragātiem spēkratiem, kā to mēdz dēvēt, ar tehniskiem līdzekļiem.

Protams, mēs braucam arī uz ceļu satiksmes negadījumiem. Tur jau ir īpaša apmācība, konkrēti algoritmi, kā rīkoties. Glābēji brauc uz auto kapsētām trenēties, kā pielietot hidrauliskos instrumentus, kā pie noteiktiem bojājumiem sadalīt auto vraku, lai maksimāli operatīvi atbrīvotu cietušos. Ja aicina mūs, tad skaidrs, ka satiksmes negadījums ir smags.

Jūs bieži minat – jaunie un pieredzējušie glābēji. Kādi ir kritēriji šādam dalījumam?

Ir ugunsdzēsēji glābēji, kuriem varbūt nav daudz gadu, bet kam vairāk iznācis izbraukt uz ugunsgrēkiem vai glābšanas darbiem un ir, ko mazāk pieredzējušajiem kolēģiem pastāstīt. To dara arī mūsu autovadītāji, jo arī šajā darbā ir daudz specifisku nianšu.

Vai ir noteikts kāds vecuma slieksnis, līdz kuram ugunsdzēsēji glābēji var strādāt?

Izdienas pensija VUGD amatpersonām pienākas 50 gadu vecumā. Protams, strādāšanas laiku iespējams pagarināt par kādiem pāris gadiem, ja vien cilvēks spēj izpildīt veselības normatīvus. Īpaši tas attiecas uz šoferiem, kurus mums ir ļoti grūti atrast.

Kā zināms, ugunsdzēsējiem glābējiem ir mazas algas, informācija tīmeklī liecina - ap 500 eiro "uz rokas", telpas ir noplukušas un bez nepieciešamā komforta. Brīvajās dienās starp maiņām daudzi, lai nodrošinātu ģimeni, piepelnās citos darbos. Vai jūsu 3.daļā ir vakances?

Pirmām kārtām uzsvēršu pozitīvo – šeit ir pastāvīgs darbs, alga vienmēr tiek izmaksāta laikā, samaksāti tiek visi nodokļi. Protams, atalgojums par tik bīstamu darbu ir pārāk zems. Mūsu cilvēki patiešām mēģina piestrādāt maznozīmīgākos darbos uz pusslodzi vai kā pašnodarbinātie, protams, darot to ar priekšniecības atļauju.

Bet ar auto vadītājiem ir tā, ka viņiem tiek prasīta ļoti augsta kvalifikācija. Kuriem tāda ir, strādā uzņēmumos, kur maksā daudz lielāku algu. Šim darbam gan piesakās arī jauni cilvēki, kuriem ir šī C kategorija, taču pašlaik mūsu daļā vienīgās ir sešas autovadītāju vakances.

Ugunsdzēsēju glābēju tehniskais aprīkojums tagad ir daudz modernāks, mums ir jaunas mašīnas, un varam pilnvērtīgi strādāt: 3.daļai ir divas ugunsdzēsības automašīnas, kas ved cilvēkus, aprīkojumu un ūdeni, tad auto – sūkņu stacija un Rīgas reģionā vienīgā štāba mašīna ar īpašu aprīkojumu, kas paredzēts, lai uzlabotu ugunsgrēka dzēšanas vai glābšanas darba gaitu. Šis auto ir gluži jauns, saņēmām pērn decembrī. Šos transportlīdzekļus nosūta uz lieliem, sarežģītiem ugunsgrēkiem.

Ko jūsu ļaudis dara brīvajā laikā?

Galvenā nodarbe ir papildināt savas zināšanas. VUGD ir kopējā obligātā mācību programma, un es kā daļas komandieris šo mēneša plānu vēl papildinu ar paša izvēlētām nodarbībām.

Vienā maiņā strādā 18 cilvēku, un ir dienas režīms: kad notiek nodarbības, pusdienlaiks, saimnieciskie darbi. Pārējais laiks ir pašsagatavošanās, dienas ritms nav sasteigts. Kā jau minēju, dažreiz izsaukumu ir ļoti daudz, citkārt – maz. Daļā ir arī pašu spēkiem izveidota sporta zāle, un arī par sporta inventāra papildināšanu gādā mūsu darbinieki.

Reizi gadā visas amatpersonas kārto fiziskās sagatavotības pārbaudījumu. Arī tādēļ cilvēki ir ieinteresēti pastāvīgi sportot. Arī es pats, apzinoties, ka darbs lielākoties ir pie rakstāmgalda, piemēram, divas reizes nedēļā vakaros spēlēju volejbolu, uz darbu bieži braucu ar divriteni.

Internetā par darbu VUGD atrodamas ļoti labas darbinieku atsauksmes – ugunsdzēsēji nemēdz žēloties par mazu algu vai sliktiem sadzīves apstākļiem, varbūt tikai ieminas par to, bet patiešām uzsver pastāvīguma sajūtu, ka tiek maksāti nodokļi un visi jūtas kā vienā lielā ģimenē. Bet, starp citu, telpas izskatās diezgan nožēlojami...

Mūsu daļa atrodas vienā no vecākajām, ugunsdzēsības nolūkiem būvētajām ēkām, kuru sāka celt 1903.gadā. Telpu un garāžas stāvoklis ir diezgan bēdīgs, arī administrācijas telpās remonts nav bijis, šķiet, no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Logus vajadzētu nomainīt, ziemā te ir diezgan vēss, cilvēkiem lejā jāstaigā ziemas jakās. Skaidrs, ka tas nav labi. Kaut gan jau mēģinām situāciju pakāpeniski uzlabot.

Iekšpagalmā vienai no ēkām ir divi dīvaini, lieli vārti – gluži kā stallim. Kas tā par māju?

Tur patiešām bija staļļi, zirgus pāri bruģētajam pagalmam veda uz garāžu, kur stāvēja sūkņi un rati, jūdza pajūgā un, zvanus skandinot, brauca dzēst ugunsgrēku. Kā tajā laikā "pažarnieki" strādāja, grūti iedomāties.

Es izjūtu lielu bijību, kaut vai redzot ugunsdzēsēju auto traucamies uz notikuma vietu vai cilvēkus VUGD formas tērpos - jo saprotu, ka darāt ļoti svarīgu darbu. Arī pati iestāde ir ļoti cienījama, ar vēsturi un liela, plaši sazarota. Ko jums izsaka VUGD?

Iestāde ir liela. Bet vienlaikus tā šķiet arī maza, jo patiešām esam kā viena ģimene. Kaut arī strādājam dažādos reģionos, piemēram, virsnieki savā starpā ja ne ir tieši pazīstami, tad vismaz cits citu vai nu mācībās, vai izsaukumos ir sastapuši. Līdzīgi ir vismaz viena reģiona ugunsdzēsējiem glābējiem.

Šonedēļ jums visiem svētku dienas – labāko apbalvošana, svinīgais sarīkojums, veltīts ugunsdzēsības 150.jubilejai. Dzirdēsiet daudz labu vārdu...

Oficiālā svētku diena ir 17.maijs, bet 18.maijā atkal notikums - atvērto durvju diena, kas ir ļoti apmeklēta. Sevišķi daudz nāk no skolām, vecākās grupiņas no bērnudārziem. Ir gadījies, ka visus nevaram uzņemt: nevaram to vien darīt kā vadīt ekskursijas. Apmeklētāju pieņemšanas laiks ir ierobežos tādēļ, lai neiznāk tā, ka ugunsdzēsējs visu dienu stāsta, stāsta un rāda, bet pēc tam visu nakti ļoti smagi strādā. Neesam muzejs, bet patīkami cilvēkiem parādīt un pastāstīt, ar ko nodarbojamies, ko varam izdarīt un pie viena izglītot - kad tiešām vajag mūs izsaukt.

Vai cilvēki par jūsu darbu mēdz arī pateikt paldies?

Ļoti bieži. Liekas, situācija ir smaga – izdedzis mājoklis, nekas no sadzīves lietām nav palicis pāri, pārējo esam nolējuši ar ūdeni, varbūt izmetuši ārā, lai nesadeg, bet cilvēks atnāk un no sirds saka paldies. Kaut arī tas ir mūsu ikdienas darbs, ir patīkami un pārņem gandarījuma sajūta, ja ļaudis pat izmisuma brīdī saka paldies par to, ka neesam pieļāvuši, ka postījumi nav vēl lielāki, ka nav nodegusi visa māja.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
18
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI