Darba likuma 28. panta otrā daļa vispārēji uzdod pienākumu darba devējam maksāt nolīgto darba samaksu, savukārt 69. pants paredz pienākumu darba samaksu izmaksāt atbilstoši darba līgumā noteiktajam, bet ne retāk kā divas reizes mēnesī, ja darbinieks un darba devējs nav vienojušies par darba samaksas izmaksu reizi mēnesī. Tieši darba samaksas un ar to saistītie valsts sociālās apdrošināšanas maksājumi ir pirmās kārtas maksājumi, un tos darba devējam ir jāveic pirmām kārtām.

Ja darba samaksa tiek kavēta, tad šo kavējumu  ir pamats vērtēt kā  vienu no darba devēja maksātnespējas pazīmēm. Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas 4. punktā ir noteikts, ka viena no juridiskas personas maksātnespējas pazīmēm ir tā, ka parādnieks nav pilnībā izmaksājis darbiniekam darba samaksu, kaitējuma atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību vai nav veicis sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas divu mēnešu laikā no izmaksai noteiktās dienas. Ja darba līgumā nav noteikta darba samaksas izmaksas diena, uzskatāms, ka šī diena ir nākamā mēneša pirmā darbdiena.

 Tā kā darba devējam ir pienākums nodrošināt tādu darba organizāciju un darba apstākļus, lai darbinieks varētu izpildīt viņam noteikto darbu (DL 51. panta 2. punkts), ja darba devējs darbinieku nenodarbina vai arī neveic darbinieka saistības izpildījuma pieņemšanai nepieciešamās darbības (ir dīkstāve), darbinieka saistība uzskatāma par izpildītu un darba devējam ir pienākums par šo laiku izmaksāt noteiktu atlīdzību – darba samaksu vai akorda algas gadījumā – vidējo izpeļņu (DL 74. panta otrās daļa). Proti, arī par dienām, kad darbinieki nav strādājuši, bijusi dīkstāve, pienākas atlīdzība.

Kā atzīst Valsts darba inspekcijas eksperti, juridiskajā literatūrā jautājumā par dīkstāvi un tās noformēšanu ir izteikts šāds viedoklis: „Darba likumā nav ietvertas atsevišķas prasības saistībā ar dīkstāves konstatēšanu, kā arī pienākums darba devējam ar atbilstošu rīkojumu informēt darbinieku par dīkstāves iestāšanos. Tomēr darbiniekiem jāierodas darbā, kamēr nav saņemts atbilstošs darba devēja paziņojums (lai novērstu darba līguma uzteikšanas iespēju no darba devēja puses sakarā ar darba kārtības pārkāpšanu, t.i., neierašanos darbā). Tāpat dīkstāves gadījumā darba devējam nav tiesību pieprasīt no darbinieka iesniegumu par bezalgas atvaļinājuma piešķiršanu atbilstoši DL 153. pantam.

Darba likuma 30. pants nosaka, ka individuāli strīdi starp darbinieku un darba devēju, ieskaitot strīdus par nolīgtās darba samaksas neizmaksāšanu, ja tie nav izšķirti uzņēmumā, skatāmi un izšķirami tiesā.

Prasījumi, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, tai skaitā arī prasījumi par neizmaksāto summu piedziņu saskaņā ar Darba likuma 31. pantu, noilgst divu gadu laikā no prasījuma rašanās brīža, ja likumā nav noteikts īsāks noilguma termiņš, ar nosacījumu, ka darba devējs izsniedzis rakstveida aprēķinu.

Lai noskaidrotu situāciju par darba samaksas kavējuma iemesliem, kā arī dīkstāvi, var ieteikt darbiniekiem vērsties pie darba devēja rakstveidā. Tāpat ieteicams sekot informācijai Maksātnespējas administrācijas mājaslapā par iespējamo uzņēmuma maksātnespēju. Informāciju, vai darba devējam ir pasludināts maksātnespējas process, var atrast maksātnespējas reģistrā.