Galvenais kritērijs, lemjot par pienākumu maksāt uzturlīdzekļus pilngadīgam bērnam, ir bērna spēja pašam par sevi gādāt. Civillikuma 179. panta pirmā daļa nosaka: “Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt.”

Likumdevējs nav precizējis, kā noteikt, vai bērns spēj pats par sevi gādāt. Taču Augstākās tiesas Senāts 2015. gada 7. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-1478/2015 secina: “Civillikuma 179. pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu.” Savukārt, “ja līdztekus studijām [..] bērns strādā un gūst ienākumus vai arī studijas pārtrauc, tad vecāks, kuram ir piespriests uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, mainoties apstākļiem, ir tiesīgs celt tiesā prasību par uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu jeb atbrīvošanu no šā pienākuma”.

Līdz ar to šajā gadījumā būtisks ir fakts, vai meita līdztekus studijām strādā un gūst pietiekamus ienākumus, lai pati sevi nodrošinātu. Vienlaikus tādā gadījumā būtu jāvērtē, cik lieli ir bērna ienākumi algotajā darbā. Ja studente strādā savā brīvajā laikā, piemēram, nepilnu slodzi vakaros un brīvdienās, tādā gadījumā varētu uzskatīt, ka jauniete cenšas pamazām iekļūt darba tirgū, bet pilnībā par sevi gādāt vēl nespēj un ir tiesīga rēķināties ar vecāku finansiālu atbalstu. Ja rodas strīds par šo jautājumu, tas jāizšķir tiesā, un šie ir apsvērumi, ko ņem vērā tiesu praksē Latvijā neatkarīgi no tā, kurā valstī pilngadību sasniedzis bērns ir izlēmis iegūt izglītību.