Civillikuma 179. panta pirmajā daļā noteikts: vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.

Parasti, ja vecāku starpā ir strīds par uzturlīdzekļiem, tiesā vēršas tas no vecākiem, kura ikdienas aizgādībā atrodas bērns un kurš piedzen uzturlīdzekļus. Piemēram, ja bērna tēvs nepiekrīt maksāt prasīto uzturlīdzekļu apmēru, bērna māte uzsāk savu tiesību realizāciju tiesā, iesniedzot prasības pieteikumu par uzturlīdzekļu piedziņu. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 93. panta pirmo daļu katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Līdz ar to prasītājai, prasot uzturlīdzekļus, kuru apmērs pārsniedz Ministru kabineta noteikto minimālo summu, jāpierāda ne tikai šī apmēra lietderīgums un pamatotība, bet arī tas, ka atbildētājam ir pietiekoši ienākumi, lai nodrošinātu tādu uzturlīdzekļu maksāšanu, kā arī savu ienākumu pietiekamību prasīto uzturlīdzekļu apmērā. Savukārt atbildētājam, ja tas iebilst pret pieprasīto uzturlīdzekļu apmēru, jāpierāda pieprasītās summas nesamērīgums ar viņa mantisko stāvokli vai nesamērīgums ar bērna reālām vajadzībām, vai arī prasītājas izvairīšanās no tai ar likumu noteiktā pienākuma arī pašai uzturēt bērnu, uzliekot šādu pienākumu vienīgi atbildētājam.

Taču arī bērna tēvs var tiesā celt šādu prasību, lūdzot noteikt uzturlīdzekļu summu skaidrības labad. Tomēr tēvam šādu prasību celt ir finansiāli neizdevīgi, jo viņam par prasības celšanu ir jāmaksā valsts nodeva. Savukārt, kad prasību ceļ tiesā māte, pie kuras dzīvo bērns, viņa ir atbrīvota no valsts nodevas samaksas un to pēc tiesas procesa tiesa piedzen no tēva. Tāpēc, lai gan tēvam šādā situācijā ir tiesības prasīt uzturlīdzekļu apmēra noteikšanu, praksē to izmanto ļoti reti, jo pašiem to darīt nav īpašas nozīmes. Atbildētāja, visticamāk,  nepiekritīs prasībai noteikt uzturlīdzekļu apmēru valstī noteiktajā minimālajā apmērā, un tiesa pieņems lēmumu, ievērojot tos pašus apsvērumus, ja prasītāja lietā būtu bērna māte. Tāpēc, iespējams, labāk ir nodrošināt tādu summu, kādu tēvs spēj maksāt, ar nosacījumu, ka tā ir augstāka par minimālo.

Kādi apsvērumi tiesai ir jāņem vērā, nosakot piedzenamo uzturlīdzekļu apmēru, noteikts, piemēram, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 25. oktobra spriedumā lietā Nr. SKC-1391/2012, kur teikts: “Tiesai, izvērtējot lietā esošos pierādījumus kopsakarā ar pušu paskaidrojumiem, ir jānoskaidro, kāda ir bērna uzturam nepieciešamā summa, lai vislabāk nodrošinātu bērna intereses; jāizvērtē vecāku mantas stāvoklis un spēja šādu summu sniegt (vecākiem bērni jāapgādā atbilstoši katra ienākumiem un mantas stāvoklim); bērna uzturam noteikto summu jāsadala proporcionāli katra vecāka mantiskajam stāvoklim, ievērojot katra vecāka ieguldījumu bērna uzturēšanai. Ministru kabineta noteikumos noteiktā minimālā summa piedzenama tikai tad, ja personai, no kuras piedzenami uzturlīdzekļi, ir īpaši apstākļi, piemēram, darba nespēja, kad viņš objektīvi nevar sniegt uzturlīdzekļus vispār  vai var tos sniegt nepietiekošā apmērā.”

Kā alternatīvu strīda risināšanas mehānismu ieteicams izmantot mediāciju, taču tai ir jāpiekrīt abām pusēm. Sīkāks izklāsts LV portāla skaidrojumā “Mediācijas iespējas, risinot strīdus par uzturlīdzekļiem un saskarsmes tiesībām”.