Pagājušā gadsimta 80.gadu Atmodas cerībās un nodomos neatkarīga valsts nebija "pliks" virsuzdevums. Vēsturiskā taisnīguma atjaunošana, atbrīvošanās no totalitārisma un padomju ideoloģijas, latviešu tautas saglabāšanās savā etniskajā teritorijā, pārvietošanās brīvība, brīvība no cenzūras un kontroles. Aiz visiem šiem neapšaubāmi svarīgajiem mērķiem tolaik stāvēja brēcošas alkas "dzīvot kā Eiropā!", ar to saprotot neko citu kā Rietumeiropas labklājību.
Padomju sistēmas nabadzības un deficīta apstākļos gadiem vārdzinātais cilvēks, izsakoties par Riodežaneiro allaž sapņojošā Ostapa Bendera vārdiem, vēlējās beidzot "staigāt baltās biksēs pa promenādi". Ostapam nepaveicās. Arī daudziem no mums šis sapnis joprojām vainagojas ar neko daudz vairāk par kā vien ar humānas izcelsmes apģērbu un Brīvības bulvāri.
No PSRS līdz ES
Kad, nevis kā. Tas bija nākamais jautājums mirklī, kad valsts neatkarība 1990. un 1991.gadā iezaigojās reālāk par Kremļa zvaigznēm. Ne ilgāk kā piecos gados! Sliktākā gadījumā – desmit gados, apjaušot pēcpadomju Latvijas ekonomisko situāciju, lēsa vairākums no mums. Nevienam pat prātā nenāca, ka divas desmitgades pēc neatkarības atjaunošanas Latvija no vidējā Eiropas Savienības dzīves līmeņa, vērtējot pēc vietas valstu attīstības reitingu tabulās, atpaliks apmēram tikpat, cik tolaik...
Kāds Latvijā bija faktiskais pamats dzīvei kā Eiropā, ja uz 80. un 90.gadu mijas situāciju paraugās bez rozā brillēm? Ceļš pretim ilgotajam mērķim sākās nevis ar augšupeju, bet kritienu atpakaļ. Starta pozīcijas bija konkurētnespējīga plānveida komandekonomika, kurai sagrūstot nebija īsti, ko likt vietā.
Lai gan sākotnēji kā vēlamākais atjaunotās valsts ekonomiskās attīstības ceļš politiķu un sabiedrības redzējumā bija tā dēvētais skandināvu sociāldemokrātiskais modelis, Latvija tāpat kā citas postkomunistiskās valstis novirzījās pa neoliberālisma ceļu, ko identificē ar plēsonīgo kapitālismu. Turklāt pārejā uz tirgus ekonomiku pakāpenisku reformu vietā izvēlējās šoka terapiju un neveiksmīgu privatizācijas un dekolektivizācijas modeli, kura augļus lielākoties plūca tobrīd pie administratīvajām un politiskajām svirām esošu personu šaurs loks, no kuriem liela daļa bija padomju nomenklatūras pārstāvji.
Vai varēja būt citādi? Varbūt, taču jāņem vērā, ka postpadomju pasaulei, iespējams, bija pieredze, kā no kapitālisma uztaisīt sociālismu, bet ne otrādi. Tolaik vienīgie, kam vispār bija prakse lielu uzņēmumu pārvaldīšanā, tirdzniecībā, starpvalstu ekonomiskajos sakaros, izrādījās bijušie padomju birokrāti un nomenklatūras darbinieki, kuri centralizētas un uzraugošas varas neesamības apstākļos nonāca savstarpējas konkurences priekšā par tagad faktiski bezsaimnieka materiālo resursu sadali un vienlaikus – par politisko varu, kas tos darītu pieejamus.
Ņemot vērā, ka jārīkojas bija ātri, skandināviski sociāldemokrātiska krāmēšanās te, protams, nebija vietā. Taču šāds "neoliberālisms" vesternu stilā jeb "kapitālisms" bez civilizētu likumu ietvariem, kāds bija vērojams faktiski visās bijušajās padomju republikās, izņemt Igauniju, nevis piesaistīja ārvalstu ieguldījumus un efektivizēja tautsaimniecības izaugsmi brīvā tirgus apstākļos, bet faktiski atbaidīja investorus ar savu neprognozējamību, sekmēja korupciju un nepotismu. Vicinot jauno -nacionālisma lozungu, bijušajiem komunistiem izdevās nostiprināties kā pie saimnieciskās, tā politiskās varas ne vien bijušajā PSRS, bet arī vairākās kādreizējās tā dēvētās tautas demokrātijas valstīs Austrumeiropā.
"Demokrātiskas valsts attīstības pamatā ir pilsoniskā iniciatīva no paša rūpēm par savu un valsts labklājību ikdienā līdz atbildīgam balsojumam vēlēšanās."
Privatizācijas process Latvijā, kam negāja secen daudz kas no iepriekšminētā, bija lēns, politizēts un necaurskatāms, tādējādi nespējot nodrošināt ātru un efektīvu kādreizējā sociālistiskā īpašuma sadales iespaidu uz iedzīvotāju labklājību un tautsaimniecības augšupeju. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju no 1105,65 latiem 1990.gadā saruka uz pusi - līdz 558,87 latiem 1994.gadā. Savukārt inflācija, kas 1991. - valsts neatkarības de facto atjaunošanas gadā bija 272,2, gadu vēlāk – jau 1051 procenti.[1] Pieauga bezdarbs. Inflāciju apturēt izdevās tikai 90.gadu vidū.
Kopš 1996.gada IKP pieaugums bija vidēji par sešiem procentiem gadā, kas ļāva palielināt algas, pensijas un pabalstus. Augšupeju 1999.gadā piebremzēja Krievijas finanšu krīze, kas daudziem uzņēmumiem lika pārorientēties uz Rietumu tirgiem. Taču kopumā pārmaiņas nesa vairāk ieguvumu nekā zaudējumu, un, pārvarot atsevišķas krīzes, IKP uz vienu iedzīvotāju faktiskajās cenās – rādītāja, atbilstoši kuram valstis grupē pēc tajās esošā dzīves līmeņa, - pieauga no 1136 latiem 1996.gadā līdz 2719 latiem 2003.gadā. 2000.gadā IKP uz vienu iedzīvotāju faktiskajās cenās bija 2002 lati, 2004.gadā, kad Latvija iestājās ES, – jau 3214 lati.[2] IKP pieaugums Latvijā jaunās tūkstošgades sākumā bija viens no straujākajiem Eiropā.
Neraugoties uz acīmredzamu izaugsmi, vidējais dzīves līmenis Latvijā, vienalga, nesniedzās pat ne līdz jauno kandidātvalstu sniegumam, nemaz jau nerunājot par vecāko ES valstu rādītājiem. Ja labklājības pakāpi mēra ar cilvēka dzīves ilgumu, mūsu valstī tas bija viszemākais - 90.gadu vidū vidējais vīriešu dzīves ilgums Latvijā bija par 11 gadiem īsāks nekā vidēji ES.
Arī ekonomikas rādītāji bija šokējoši. Slovēnijā, kas ierindojās kandidātvalstu priekšgalā, IKP uz vienu cilvēku bija 69% no ES vidējā līmeņa. Latvija ar saviem 33% izrādījās pati nabadzīgākā jaunā dalībvalsts. Atbilstoši veco ES dalībvalstu aprēķiniem, Slovēnijai Francijas līmeni izdotos sasniegt pēc 21 gada, bet Lietuvai – pēc 57 gadiem.[3] Šīs prognozes tolaik jauno dalībvalstu iedzīvotājiem netika izpaustas, taču bija arī citas pietiekami respektablas kalkulācijas, kas neko labu nesolīja. Tā, atbilstoši žurnāla "The Economist" analītiķu 2003.gadā publiskotam pētījumam, Latvija Eiropas līmeni sasniegtu vien pēc 58 gadiem. Tiesa, par pamatu šim secinājumam bija ņemta IKP izaugsme par 3% gadā.
Ilūzijai nebija pamata
Prognozes izrādījās pesimistiskākas par realitāti, un Latvijā 2007. - pēdējā pirmskrīzes gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, IKP pieauga par 10,2 procentiem, ierindojot mūs līderpozīcijās ES. Latvijā sāka runāt par ekonomisko "Baltijas tīģeri". Taču inflācijas un bezdarba rādītāji joprojām bija augsti, ēnu ekonomikas īpatsvars liels, un, kas bija sevišķi svarīgi, - plaisa starp trūcīgākajiem un bagātākajiem valsts iedzīvotājiem nemazinājās un šajos ekonomikas izaugsmes gados pārticis un stabils vidusslānis, ko uzskata par jebkuras valsts ekonomiskās un politiskās stabilitātes pamatu, Latvijā neizveidojās.
Latvijas ekonomikas iepriekšējo gadu pieaugums lielā mērā balstījās uz patēriņu. Brīvi pieejamie kredītresursi ļāva iedzīvotājiem beidzot atļauties tādus labklājības atribūtus kā personīgā māja un auto, taču šī dzīves līmeņa augšupeja izrādījās iluzora – aiz tās nestāvēja atbilstošs ražošanas un produktivitātes segums ekonomikā, bet iedzīvotāji, ļaujoties patēriņa bumam, lielākoties nebija veikuši uzkrājumus nebaltai dienai vai paguvuši investēt savas materiālās labklājības ilgtermiņa nodrošinājumam kā citādi. Tādēļ labklājības 15 slavas minūtes izrādījās piepūsts balons, kura plīšana, sākoties globālajai ekonomiskajai krīzei, Latvijai nozīmēja smagāko recesiju pasaulē.
2009.gadā - krīzes zemākajā punktā – pēc Eurostat aprēķiniem,[4] IKP uz vienu iedzīvotāju, vērtējot pirktspējas līmeni, Latvijā bija 49% no ES vidējā līmeņa, Luksemburgā – 268%, Lietuvā un Igaunijā – attiecīgi 53 un 62 procenti. Kā atzina toreizējais SEB bankas ekonomists, tagad finanšu ministrs Andris Vilks, lai sasniegtu ES vidējos attīstības rādītājus, Rīgai un Rīgas rajonam būšot vajadzīgi aptuveni 12-15 gadi, bet reģioniem ap 20-25 gadiem.
"ANO pirmajā „Pasaules Laimes ziņojumā” Latvija ieņem 106.vietu, ierindojoties starp valstīm, kurās valda dziļa nabadzība vai militāri konflikti."
Patlaban Latvijas ekonomika stabili uzrāda pozitīvas attīstības tendences. Pērn IKP pieauga par 5,5%, sasniedzot vienu no labākajiem rezultātiem ES. Eksporta rādītāji pārsnieguši pirmskrīzes līmeni. Cilvēki to jau sajūt, uzskata V.Dombrovskis. Iedzīvotāju ienākumi, lai arī lēni, bet palielinās. Bezdarbs, kas patlaban ir 14,6%, kā lēš premjers, vasarā nokritīsies līdz viencipara skaitlim.
Pērn valdība IKP pieaugumu 2012.gadā prognozēja 2,5% apmērā. Tiesa, Latvijas Banka to janvārī samazinājusi līdz 1,3%. Atlicis gads līdz 2013.gada pavasarim, kad Briselē vērtēs Māstrihtas kritēriju izpildi Latvijā, kuru mērķis - uzņemšana eirozonā un eiro ieviešana 2014.gada 1.janvārī.
Patlaban, kā atzīst eksperti, valsts šo nosacījumu ievērošanā ir tuvāk kā jebkad iepriekš, taču ir risks noteiktajā termiņā neiekļauties inflācijas un budžeta deficīta kritēriju rāmjos. Apstākļos, kad par realitāti draud kļūt tā dēvētā divu ātrumu Eiropa, neiekļūšana eirozonā Latvijai stabili nozīmē ierindošanos ES arjergardā bez jebkādām izredzēm dzīvot "kā Eiropā".
Labklājība tikai dokumentos, ne realitātē
Cilvēka labklājība jeb dzīves kvalitāte, kā tas aplēsts patlaban formāli spēkā esošajā Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2007.–2013.gadam, ir komplekss jēdziens, ko raksturo "gan indivīdam pieejamais patēriņa līmenis, gan sociālo pakalpojumu klāsts un kvalitāte, kā arī iespēja iegūt izglītību, dzīvot ilgu un veselīgu mūžu, piedalīties valsts politiskajā dzīvē, kā arī jelkāda veida diskriminācijas (..)". Indivīdam jārada iespējas realizēt savu potenciālu sabiedrības labklājības veidošanas procesā, teikts 2006.gadā izstrādātajā vidēja termiņa stratēģiskajā dokumentā. Lai gan plānā secināts, ka "katra cilvēka nozīmīgākās vēlmes saistās ar labklājību", plāna prioritātes ir: izglītots un radošs cilvēks, uzņēmumu tehnoloģiskā izcilība un elastība, zinātnes un pētniecības attīstība.
Līdz septembrim izstrādājamajā Nacionālās attīstības plānā 2014.–2020.gadam (NAP), kura aprises valdība apsprieda martā, kā prioritātes uzskaitītas "Cilvēka drošumspēja", "Tautas saimniecības izaugsme" un "Izaugsmi atbalstošas teritorijas". Pārresoru koordinācijas centra piedāvātais plāna vadmotīvs "Gudra izaugsme" nomainīts ar "Ekonomikas izrāvienu". Lai gan "cilvēka drošumspēja" tiek saistīta ar labklājības jēdzienu, galvenā lozunga statuss tam iet secen. NAP prioritāšu skaidrojumā teikts, ka tautsaimniecībai ir jābūt kā "organizatoram/veicinātājam/videi, kas nodrošina strādājošo indivīdu labklājības celšanos".
Pēc apstiprināšanas Saeimā 2010.gada 10.jūnijā par valsts galveno plānošanas instrumentu ar likuma spēku kļuva Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam (Latvija 2030). Pašreizējā izglītības ministra Roberta Ķīļa vadītās ekspertu grupas izstrādātajā dokumentā teikts: "Stratēģijas pamatuzstādījumi ir laimīgs cilvēks labklājīgā valstī, ilgtspējīgs un veselīgs dzīvesveids, radoša, iecietīga un toleranta sabiedrība, sadarbībā radīta konkurētspēja un valsts kā ātrspējas partneris." Taču stratēģijas pirmā prioritāte ir Latvijas kultūras telpas attīstība, kas pamatota ar pieņēmumu, ka "stipra un radoša nācija (..) saliedē sabiedrību jaunu ekonomisku, sociālu un kultūras vērtību radīšanai".
"Daudzi no valsts sagaida vai pat pieprasa labklājību, vienlaikus neko nedarot, lai to sekmētu."
2009.gada vasarā – laikā, kad ekonomiskās krīzes diktētajos apstākļos tapa minētā stratēģija, - tika izveidota Reformu vadības grupa premjera Valda Dombrovska vadībā, kurā ietilpa finanšu ministrs, Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras, Latvijas Pašvaldību savienības, Saeimas Budžeta un finanšu komisijas pārstāvji.
Pirms gada – 2011.gada aprīlī – grupa vienojās, ka Latvijas uzdevums ir ES vidējā dzīves līmeņa sasniegšana, taču konkrēti termiņi nav nosprausti. Diemžēl Dombrovska valdības deklarācija par to vairs nerunā. Kā prioritāte nākamajiem trim gadiem ir noteikta "stabila un ilgtspējīga Latvijas attīstība, veicinot ikviena Latvijas iedzīvotāja labklājību, mazinot sociālo nevienlīdzību, kā arī stimulējot Latvijas ekonomikas starptautisko konkurētspēju".
Tiesa, pilnībā valdības pārstāvji Reformu vadības grupas mērķi nav aizmirsuši. Kā, komentējot Dombrovska kabineta pirmās 100 dienas, februārī paudis ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, pašreizējai valdībai ir visas iespējas likt pamatus Latvijas attīstības jaunajam modelim, ar kura palīdzību nepazaudēt mērķi sasniegt Eiropas vidējo dzīves līmeni tuvāko 10 līdz 15 gadu laikā.
Vai pravietim bija taisnība?
Šogad aprīlī publiskotajā ANO pirmajā "Pasaules Laimes ziņojumā" Latvija ieņem 106.vietu, ierindojoties starp valstīm, kurās valda dziļa nabadzība vai militāri konflikti. 107.vietā ir pilsoņu kara plosītā Sīrija. Lietuva ierindojas 60.vietā, bet Igaunija ieņem 72.vietu.
Vai dzīve "kā Eiropā", ja to tik tiešām īpaši uzsvērtu visos valsts attīstības pamatdokumentos, strauji materializētos arī realitātē un straujā laimes pieaugumā? Visticamāk, ka tomēr nē. Dzīvot "kā Eiropā" tiešām arī nozīmē dzīvot kā Eiropā. Demokrātiskas valsts attīstības pamatā ir pilsoniskā iniciatīva no paša rūpēm par savu un valsts labklājību ikdienā līdz atbildīgam balsojumam vēlēšanās. Latvijā pilsoņu līdzdalības līmenis valsts politiskajā dzīvē ilgstoši bijis viszemākais ES. Neraugoties uz to, daudzi no valsts sagaida vai pat pieprasa labklājību, vienlaikus neko nedarot, lai to sekmētu.
Latvijā Eiropai joprojām netic. Visplašākajā nozīmē – gan Eiropas Savienībai kā ekonomiskam un politiskam ietvaram, gan Eiropai kā noteiktu vērtību un ideju iemiesotājai. Latvijā eiroskepticisma līmenis kā pirms, tā pēc valsts iestāšanās ES bijis tradicionāli augsts. 37% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju uzskata, ka Latvija ir zaudējusi, iestājoties ES, un tikai ceturtā daļa (25%) domā pretēji, liecina pērn septembrī sociālo pētījumu aģentūras "TNS Latvia" veiktā aptauja.
Paradoksāli, bet Latvijas iedzīvotājus, kuru attieksmi pret sociālajiem procesiem bieži vien nosaka materiāli apsvērumi, nepārliecina pat gluži taustāmi fakti. Latvija ES līdz šim ir bijusi ņēmēja, nevis devēja. Mūsu valsts kopējās iemaksas Savienībai kopš iestāšanās tajā ir aptuveni divi miljardi eiro, bet saņēmuši no citiem eiropiešiem esam 7,7 miljardus. Tātad kopējais tīri finansiālais ieguvums septiņu gadu laikā ir 5,7 miljardi eiro, kas līdzvērtīgs viena gada Latvijas valsts budžeta apmēram.[5]
Eiforiskajā skurbulī pēc straujā un faktiski negaidītā PSRS sabrukuma prognozes par dzīvi "kā Eiropā" lielākoties variēja ar termiņiem, kas vairāk piedien sprintam, nevis maratonam. Skaitlis 40, kas izteikts kilometros, aptuveni raksturo pēdējo no abām minētajām distancēm, likās atbaidoši tāls, taču pieminēts tika arī citā kontekstā – 40 bībeliskie gadi. Proti, laiks, kurā līdz ieiešanai Apsolītajā zemē Mozus vadāja savu tautu pa tuksnesi, gaidīdams, kamēr pilnībā nomainīsies verdzību pieredzējusī paaudze. Esam piedzīvojuši pusi no tā, un ik jauns gads arvien vairāk liek domāt par Bībeles pravieša aprēķinu pamatotību.[1] Bleiere, D., Butulis, I., Feldmanis, I., Stranga, A., Zunda, A. Latvijas Vēsture 20.gadsimts. Rīga: Jumava, 2005. 447.lpp.
[2] Turpat, 448.lpp.
[3] Džads, T. Pēc kara. Rīga: Dienas Grāmata, 2007. 800.lpp.
[4] First Estimates for 2009 GDP per inhabitant in the Member States variet between 41% and 268% of the EU27 average. Pieejams http://europa.eu/rapid/pressReleasesAction.do?reference=STAT/10/91. Aplūkots: 05.04.2012.
[5] Šteinbuka,I. Ne "mēs" - Latvija un "jūs" – Eiropa. Eiropā esam kopā. Skat.: https://lvportals.lv/?menu=doc&id=239128
