Ne Darba likums, ne sociālā apdrošināšana (kas nosaka tiesības uz maternitātes pabalstu) neparedz atšķirīgu pirmsdzemdību perioda ilgumu atkarībā no nodarbinātības veida.

Sievietes un gaidāmā mazuļa veselības interesēs Darba likums un darba aizsardzības normatīvie akti darba devējam nosaka pienākumu nodrošināt grūtniecei saudzējošus darba apstākļus.

Saskaņā ar Darba likumu darba devējam, nodarbinot grūtnieci, jāievēro dažādi ierobežojumi, tai skaitā darba devējam pēc ārsta atzinuma saņemšanas aizliegts nodarbināt grūtnieci, ja tiek atzīts, ka attiecīgā darba veikšana rada draudus sievietes vai viņas bērna drošībai un veselībai. Jebkurā gadījumā ir aizliegts nodarbināt grūtnieci divas nedēļas pirms paredzamajām dzemdībām un sievieti divas nedēļas pēc dzemdībām (DL 37.panta septītā daļa).

Darba likuma 53.panta trešajā daļā noteikts, ka grūtnieci var sūtīt komandējumā vai darba braucienā, ja viņa devusi rakstveida piekrišanu.

Attiecībā uz darba samaksas organizāciju, ja grūtniecei noteikta akorda alga un saskaņā ar ārsta atzinumu viņai tiek samazinātas darba normas, darba devējam ir pienākums samaksāt darbiniecei par šo periodu iepriekšējo vidējo izpeļņu (DL 62.panta trešā daļa).

Atbilstoši likuma 99.pantam, lai novērstu jebkādu risku, kas var negatīvi ietekmēt grūtnieces drošību vai veselību, darba devējam pēc ārsta atzinuma saņemšanas ir pienākums nodrošināt grūtniecei tādus darba apstākļus un darba laiku, lai viņas pakļaušana minētajam riskam tiktu novērsta. Ja šādus darba apstākļus vai darba laiku nav iespējams nodrošināt, darba devējam ir pienākums uz laiku pārcelt grūtnieci citā piemērotā darbā.

Darba samaksas apmērs pēc darba līguma noteikumu grozīšanas nedrīkst būt mazāks par sievietes iepriekšējo vidējo izpeļņu. Ja šādu pārcelšanu citā darbā nav iespējams nodrošināt, darba devējam ir pienākums uz laiku piešķirt grūtniecei atvaļinājumu. Šādi piešķirta atvaļinājuma laikā grūtniecei tiek saglabāta iepriekšējā vidējā izpeļņa.

Darba devējs pēc darbinieces lūguma var noteikt nepilnu darba laiku. Darba likuma 134.pants noteic, ka darba līgumā darba devējs un darbinieks var vienoties par nepilna darba laika noteikšanu, kas ir īsāks par normālo dienas vai nedēļas darba laiku.

Grūtnieci var nodarbināt virsstundu darbā, ja viņa devusi rakstveida piekrišanu (DL 136.panta septītā daļa), taču ir aizliegts nodarbināt nakts laikā (DL 138.panta sestā daļa).

Grūtnieces ir aizliegts nodarbināt nedēļas atpūtas laikā (DL 143.panta piektā daļa).

Darba devējam jānodrošina iespēja grūtniecei atstāt darbavietu, lai veiktu veselības pārbaudi pirmsdzemdību periodā, ja šādu pārbaudi nav iespējams veikt ārpus darba laika (DL 147.panta pirmā daļa).

Grūtniecēm nav pieļaujama ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma daļas pārcelšana uz nākamo gadu (DL 149.panta ceturtā daļa). Turklāt likuma 150.panta ceturtā daļa paredz, ka sievietei pēc viņas pieprasījuma ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir pirms grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai tieši pēc tā neatkarīgi no laika, kurā sieviete bijusi nodarbināta pie attiecīgā darba devēja.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2007.gada 2.oktobra noteikumiem Nr.660 „Darba vides iekšējās uzraudzības veikšanas kārtība" darba devējam ir pienākums izvērtēt darba vides riskus darbam, ko veic grūtnieces. Šo noteikumu 2. un 3.pielikumā ir minēti riska faktori un darbi, kas var radīt risku grūtnieču drošībai un veselībai (piemēram, smagumu pārvietošana, troksnis, augsta vai zema temperatūra u.c.), kā arī faktori un darbi, kuros ir aizliegts nodarbināt grūtnieci. Ja konstatē kādu no šiem faktoriem, darba devējam ir jāveic pasākumi, lai novērstu šo faktoru ietekmi un nodrošinātu grūtnieču drošību un veselības aizsardzību, vai arī, ja tas nav iespējams, jāpārceļ grūtniece citā darbā.

Savukārt Ministru kabineta noteikumi Nr.359 "Darba aizsardzības prasības darba vietās" darba devējam nosaka pienākumu grūtniecēm nodrošināt iespēju atgulties un atpūsties piemērotos apstākļos atbilstoši higiēnas prasībām.