Personas rīcībspēju var ierobežot tikai tiesa. Lai noteiktu rīcībspējas ierobežojumu, tam jābūt absolūti nepieciešamam, un prasības pieteicējam jānorāda, ka ar citiem līdzekļiem nav iespējams nodrošināt personas tiesību un interešu aizstāvību. 

Rīcībspēju nevar atņemt pilnībā, bet var noteikt tikai ierobežojumus konkrētās jomās: izdarīt un saņemt maksājumus; slēgt darījumus; rīcībai ar mantu un tās pārvaldību; komercdarbības un saimnieciskās darbības veikšanai. 

Personiskās nemantiskās tiesības ierobežot nedrīkst, piemēram, tiesības brīvi pārvietoties, izvēlēties savu dzīvesvietu, tiesības vērsties valsts un pašvaldību iestādēs, saņemt pakalpojumus, jautājumos par aizgādņa iecelšanu un atcelšanu u. c. 

Pieteikumu rīcībspējas ierobežošanai var iesniegt tikai pati persona, tās tuvākie radinieki vai prokurors. Jebkurai citai personai šajā jautājumā vispirms jāvēršas pie prokurora. Prokurors izvērtēs, vai iesniegums ir pamatots, un pats iesniegs pieteikumu tiesā, ja tas būs nepieciešams. 

Pieteikumā tiesai ir jāpaskaidro, kādu iemeslu dēļ personai būtu jāierobežo rīcībspēja, un jāiesniedz pierādījumi, kas to pamato. 

Ja ir pamats personas rīcībspējas ierobežošanai, tad pēc tiesas sprieduma bāriņtiesa ieceļ personai aizgādni. 

Civillikuma 360. pantā noteikts: ja tiesa ierobežo personas rīcībspēju garīga rakstura vai citu veselības traucējumu dēļ, tā paziņo par to bāriņtiesai, kas pēc vajadzības ieceļ pār šo personu vienu vai vairākus aizgādņus, kam uzdod rīkoties tiesas noteiktajā apjomā. Aizgādnis nodrošina aizgādnībā esošās personas kopšanu, tomēr viņam nav pienākuma pašam kopt šo personu. 

Bāriņtiesa nodrošina aizgādnībā esošās personas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību.