Valsts un tās de jure statuss

26.janvāris likumā "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām" ir noteikts kā atzīmējamā un atceres diena - Latvijas Republikas starptautiskās (de jure)* atzīšanas diena.  

Vēsturisko notikumu kontekstā šīs dienas priekšvēsture, kā arī valsts atzīšanas statusa turpmākais liktenis pēc neatkarības zaudēšanas bijis visai neparasts. Pirmie centieni iedibināt diplomātiskās attiecības ar rietumvalstīm 1917.gadā sākās situācijā, kad pašas Latvijas vēl nemaz nebija. No 1918.gada novembra līdz 1919.gada jūnija beigām gandrīz visa Latvijas teritorija bija okupēta un ārlietu dienesta darbība galvenokārt norisinājās aiz valsts robežām. Bet jaunās valsts Pagaidu valdība, kuras vārdā latviešu diplomāti organizēja starptautiskās atzīšanas sarunas Parīzes miera konferencē, vienubrīd - no 1919.gada aprīļa līdz 27.jūnijam - darbojās tik vien kā uz kuģa "Saratov" jūrā pie Liepājas. Latvijas Republikas Ārlietu ministriju izveidoja tikai 1919.gada augustā.

Pēc vairāk nekā divus gadus ilgiem pūliņiem pārliecināt Rietumu lielvalstis, kas rēķinājās ar lielinieku režīma krišanu un cariskās Krievijas atjaunošanos, Latvijas starptautiskā atzīšana de jure 1921.gada 26.janvārī bija milzīga diplomātiska uzvara. Tas nozīmēja, ka Latvija kļuvusi par pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu. Šis statuss jaunajai valstij izrādījās arī nozīmīgs, zaudējot neatkarību un pēc pusgadsimta vēlreiz to atgūstot.

De jure par spīti de facto

Daudzas rietumvalstis turpināja uzskatīt Latviju par suverēnu starptautisko tiesību subjektu arī okupācijas laikā. Vai tam bija tikai formāls raksturs? Saskaņā ar starptautisko tiesību normām Latvijas Republika de jure turpināja pastāvēt arī pēc aneksijas 1940.gadā, taču faktiski nonāca pilnīgā Padomju Savienības varā. Valsts bojāeja de facto principā ļauj anulēt tai iepriekš piemitušo starptautiskās de jure atzīšanas statusu, ko turpmāk, ja vien tam piekrīt starptautiskā sabiedrība, var piešķirt valstij, kas stājusies izzudušās vietā.

Padomju Savienībai šāda de jure atzīšana attiecībā uz Latvijas un pārējo Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju netika dota. Tādējādi starptautisko tiesību izpratnē Latvijas nonākšana PSRS varā bija un palika nelikumīga. Savukārt rietumvalstu konsekventā pieturēšanās pie šādas nostājas liedza iespēju Maskavai ceļu uz starptautisko tiesību principa ex factis ius oritur (no faktiem rodas tiesības) iedarbināšanu, kas pieļauj, ka zināmos apstākļos nelikumīgas rīcības rezultāti var iegūt tiesisku spēku. Proti, kamēr vien Rietumu lielvalstis turpināja uzlūkot Latviju kā de jure joprojām pastāvošu, Padomju Savienībai, lai gan tā ilgstoši pārvaldīja pakļautās valsts teritoriju, nebija iespējams pretendēt uz to noilguma vai kādu citu iemeslu dēļ.

"Saskaņā ar starptautisko tiesību normām Latvijas Republika de jure turpināja pastāvēt arī pēc aneksijas 1940.gadā."

Un visbeidzot - valstīm, kuras atzina Latvijas Republikas eksistēšanu de jure, savā diplomātiskajā, administratīvajā un tiesu praksē nācās iespēju robežās ievērot tās savstarpējās saistības, kādas pastāvēja pirms Latvijas faktiskās neatkarības zaudēšanas. Uz šī pamata visus padomju okupācijas gadus Rietumos turpināja darboties Baltijas valstu diplomātiskās pārstāvniecības, kas nemitīgi pasaulei atgādināja par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstiskuma un tautu likteni pēc Otrā pasaules kara.

Pēc pilnīgas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1991.gada 21.augustā sākās neatkarības atjaunošanas starptautiskā atzīšana. Joprojām spēkā esošais de jure statuss atjaunotajai Latvijas Republikai ļāva tikt uzskatītai par pirmskara Latvijas Republikas tiesību pārmantotāju un strauji īstenot ārpolitiku pilnā apjomā saskaņā ar starptautiskajās attiecībās pieņemto praksi. Citiem vārdiem – uzreiz būt pilntiesīgam starptautisko tiesību subjektam.

Politisks lēmums

Lai gan starptautisko tiesību normas ir visai skaidri noteiktas daudzos tiesību aktos, to piemērošana praksē, nosakot valstu un tautu likteņus, lielā mērā ir lielvaru politiķu rokās. Kādas valsts atzīšana de jure vai de facto ir katras valsts suverēns politisks akts. Taču, ņemot vērā, ka lielvalstu pozīcija starptautiskajos jautājumos nereti nosaka mazāku sabiedroto valstu rīcību, pielāgojoties tām, arī kādu trešo valstu atzīšana vai neatzīšana tā dēvētajā reālpolitikā joprojām lielā mērā ir atkarīga no lielo starptautisko spēlētāju gribas. Jebkuras jaunas dalībvalsts uzņemšana plašākajā starptautiskajā kopienā Apvienoto Nāciju Organizācijā ir atkarīga no rekomendācijas, ko ANO Ģenerālajai asamblejai sniedz Drošības padome, kuras pastāvīgās locekles ir Amerikas Savienotās Valstis, Lielbritānija, Francija, Krievija un Ķīna.

Termini "de jure" un "de facto" tiek lietoti situācijās, kad jānorāda uz atšķirību starp formālo un praktisko valsts starptautisko stāvokli. Valsts atzīšana ir suverēnas valsts vienpusējs paziņojums, ar kuru tiek atzīta citas valsts pastāvēšana, skaidro Ārlietu ministrijā (ĀM). Valsts atzīšana de jure nozīmē valsts pastāvēšanas beznosacījuma un neatsaucamu atzīšanu, kuras klasiska forma ir diplomātisko attiecību nodibināšana. Savukārt valsts atzīšana de facto parasti tiek piemērota gadījumos, kad nav pārliecības par atzīstamā starptautiskā subjekta noturību vai arī tad, ja tas sevi atzīst par pagaidu veidojumu.

"Virkne arābu valstu joprojām neatzīst Izraēlas tiesības uz pastāvēšanu."

Valsts atzīšana de facto parasti tiek saistīta ar noteiktu nosacījumu izvirzīšanu, kurus īstenojot valsts var tikt atzīta de jure. Valsts atzīšana ir vienpusējs paziņojums, tāpēc tā neuzliek tiešus pienākumus ne atzītajai valstij, ne arī citām valstīm.

Tā kā valsts atzīšana pēc būtības ir politisks lēmums, tad nepastāv juridiski faktori, kad kāda valsts var pieprasīt tās atzīšanu, skaidro ĀM. Vienlaikus juridiskajā doktrīnā pastāv vairāki viedokļi par pazīmēm, kādām obligāti ir jāpiemīt subjektam, lai to varētu atzīt par valsti. Starptautisko tiesību teorijā pastāv viedoklis, ka valstij obligāti ir jābūt noteiktai teritorijai, pastāvīgo iedzīvotāju kopumam, valdībai un spējai stāties starptautiskajās attiecībās ar citām valstīm.

De facto bez de jure

Valsts neatzīšana de jure nav šķērslis tās ilgstošai pastāvēšanai de facto. Pasaulē eksistē pašpasludinātas valstis, piemēram, Kalnu Karabaha un Piedņestra, kuras neatzīst neviena cita valsts. Vēl virkni valstu neatzīst lielākā daļa pārējo. Tādas ir, piemēram, Abhāzija un Dienvidosetija, kuras atzīst Krievija un vēl dažas citas valstis, bet visas pārējās uzskata par Gruzijas sastāvdaļām. Eiropas Savienības ietvaros šāda valsts ir Turcijas atzītā Ziemeļkipras Turku Republika. Tādu valstu skaitā, kuras neatzīst viena vai nedaudzas valstis, ir, piemēram, Japānas un Dienvidkorejas noraidītā Ziemeļkoreja jeb Korejas Tautas Republika un Dienvidkoreja, kuru neatzīst Ziemeļkoreja. Virkne arābu valstu joprojām neatzīst Izraēlas tiesības uz pastāvēšanu.

Patlaban dažādu sabiedrisko kustību centieni panākt savas starptautiski atzītas valsts izveidošanu vērojami Kataloņu un Basku zemēs Spānijā, Kvebekas provincē Kanādā, Skotijā, kurdu apdzīvotajos apgabalos vairākās Tuvo Austrumu valstīs. 2012.gada 29.novembrī ANO Ģenerālā asambleja atbalstīja pieaicinātās valsts statusa piešķiršanu palestīniešu pašpārvaldei. No 193 ANO dalībvalstīm par palestīniešu iesniegtās rezolūcijas projektu balsoja 138, pret bija deviņas valstis. 41 dalībvalsts, ieskaitot Latviju, balsojumā atturējās.

Ja valsts tiek uzņemta ANO, tās atzīšanai saskaņā ar ANO statūtos noteikto kārtību ir piekritušas vismaz divas trešdaļas līdzšinējo dalībvalstu. Šobrīd kā pēdējā 2011.gada 14.jūlijā Apvienoto Nāciju Organizācijā uzņemta Dienvidsudānas Republika, kuru Latvija de jure atzina 9.jūlijā.  ĀM skaidro, ka jaunas valsts atzīšanas procedūra nacionālā līmenī tiek īstenota ar Ministru kabineta protokollēmuma pieņemšanu, kas balstīts uz valsts ārlietu resora – Ārlietu ministrijas – ieteikumu.

* de jure – no latīņu val. – saskaņā ar likumu