“Viena no manām lielākajām atklāsmēm, darbojoties Ordeņu kapitulā, ir tas, ka Latvijā ir tik daudz brīnišķīgu cilvēku, kuri valsts labā paveikuši nozīmīgu darbu. Ikdienā to bieži vien nesaskatām,” sagaidot 18. novembri, uzsver Ordeņu kapitula kanclers, bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris RAIMONDS GRAUBE.
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs ir izvēlējies jaunu Ordeņu kapitula sastāvu. Jūs esat kļuvis par tā kancleru. Kas mainīsies Ordeņu kapitula darbībā? Kādas ir jūsu prioritātes šajā postenī?
Apbalvošanas regulējums ir strikti noteikts Valsts apbalvojumu likumā, tāpēc lielas izmaiņas tajā nav iespējamas. Tomēr Ordeņu kapitula locekļiem, kuri savos lēmumos ir neatkarīgi, var būt savs skatījums, kas izpaužas, lemjot par pieteikumiem konkrētiem apbalvojumiem.
Par valsts apbalvojumu, it īpaši Triju Zvaigžņu ordeņa, saņēmējiem vienmēr bijusi liela sabiedrības interese. Kā vērtējat apbalvojumam izvirzītos pretendentus, viņu atbilstību? Kādus informācijas avotus izmantojat?
Mēs, protams, nevaram izpaust, ko un kādā veidā apspriežam. Ņemot vērā, ka likums gan atļauj, gan pieprasa, lai katrs apbalvojuma kandidāts tiktu izvērtēts, sūtām jautājumus un informācijas pieprasījumus dažādām valsts institūcijām, lai noskaidrotu kandidātu atbilstību apbalvojumam – reputāciju, paveikto darbu valsts un sabiedrības labā u. tml. Viena no lielākajām problēmām – sabiedrība izdara secinājumus par apbalvošanu, redzot tikai apbalvojumu saņēmējus, nevis tos, kuri tika pieteikti apbalvojumiem, taču tos nesaņēma, tika noraidīti.
Šī Ordeņu kapitula sastāva darbības laikā esam nolēmuši, cik vien iespējams, apbalvojamo izvēlē iesaistīt sabiedrību, atgādinot, ka saskaņā ar Valsts apbalvojumu likumu ikviena persona ir tiesīga ieteikt cildināšanai ar valsts apbalvojumu kādu citu personu, vēršoties ar ierosinājumu Ordeņu kapitulā.
Jānorāda, ka Ordeņu kapituls kandidātus apbalvojumiem neizvirza, bet tikai izvērtē tos, kurus sabiedrības pārstāvji ir pieteikuši.
Lielā mērā apbalvojumu saņēmēju loku nosaka konkrētā laika aktualitātes. Piemēram, šovasar notikušie Dziesmu un deju svētki pamudinājuši sabiedrības pārstāvjus izvirzīt apbalvojumiem kordiriģentus, horeogrāfus. Tāpat arī tos, kuri sniedz palīdzību Ukrainai, ir iesaistīti labdarībā.
Cilvēki, izvirzot apbalvojumiem konkrētas personas, vēlas arī pateikties tiem, ar kuriem saskaras ikdienā un kuri ir radījuši, atstājuši pozitīvas atmiņas, piemēram, pedagogiem. Gandrīz katram ir atmiņas par lieliskiem skolotājiem vai ārstiem, kuri glābuši dzīvību, palīdzējuši atveseļoties. Šīs ir diezgan lielas sabiedrības grupas. Apbalvojumiem piesaka sabiedrībā plašāk redzamu profesiju pārstāvjus – kultūras darbiniekus, aktierus, solistus. Vienlaikus tiek pieteikti arī mazāk redzamu profesiju pārstāvji, kuri veic nozīmīgu darbu valsts un sabiedrības labā.
Manuprāt, pārāk maz esam pateikušies un novērtējuši uzņēmējus, kuri ar valsts budžetā iemaksātajiem nodokļiem nodrošina darbavietas un valsts pastāvēšanu. Uzņēmēju skaits starp pieteikumiem konkrētiem apbalvojumiem ir neproporcionāli mazs.
Valsts ir ļoti sarežģīts mehānisms, kurā ikvienam pilsonim ir nozīmīga loma, un godprātīgu cilvēku, kādi minēti Atzinības krusta devīzē, Latvijā ir daudz.
Aicinu šādus cilvēkus izvirzīt apbalvojumiem, kā arī atcerēties to profesiju pārstāvjus, kuri godam veic savu darbu, bet ikdienā paliek nepamanīti.
Valsts simbolikas eksperte, tiesību zinātņu doktore Sintija Stipre pērn izdotajā monogrāfijā “Latvijas valsts apbalvojumi: vēsturiskā izcelsme un tiesiskais regulējums” veltījusi kritiku tam, ka par vieniem un tiem pašiem nopelniem, piemēram, sportā, izglītībā, zinātnē, kultūrā, valsts un sabiedriskajā darbā, var piešķirt gan Triju Zvaigžņu ordeni, gan Atzinības krustu. Kā vērtējat šādu praksi? Vai būtu nepieciešamas izmaiņas?
Jā, šis ir viens no īpaši aktuālajiem jautājumiem. Ordeņu kapitulam tiešām ir jāraugās, lai par līdzīgiem nopelniem netiktu piešķirti atšķirīgi apbalvojumi. Par šo tēmu Ordeņu kapitulā patiesībā ir diezgan daudz diskusiju. Tomēr, kā jau teicu, katrs Ordeņu kapitula sastāvs ir unikāls un ikviens no tā locekļiem lemj, kā uzskata par pareizu.
Jāpiebilst, ka jebkurš apbalvojumiem izvirzītās personas stāsts ir individuāls. Tāpēc ir svarīgi, kā pieteikuma iesniedzēji to ir aprakstījuši, pamatojuši.
Vairumā gadījumu Ordeņu kapituls par apbalvojumu kandidātiem neko nezina un savu lēmumu, tostarp par apbalvojuma veidu, pieņem, ņemot vērā šo aprakstu. Tātad ļoti svarīgs ir pamatojums – jo kvalitatīvāks, aprakstošāks tas ir, jo plašākas iespējas ir pretendenta izvērtējumā.
Nereti sabiedrības neizpratni raisījusi prakse, ka Triju Zvaigžņu ordeņa augstākās šķiras tiek piešķirtas ārvalstu diplomātiem un karaļnamu pārstāvjiem, bet vairākiem pašmāju cilvēkiem, kuru nopelni valsts labā ir vispārzināmi, tiek ordeņa zemākās šķiras. Igaunijā Māras Zemes Krusta ordenis tiek ekskluzīvi piešķirts tikai ārzemniekiem ex officio jeb amata dēļ. Kā vērtējat ideju par šāda (tikai ārzemniekiem piešķirama) vai kāda cita apbalvojuma ieviešanu Latvijā?
Protokolārie apbalvojumi ir atsevišķa apbalvojumu grupa. Valstīs ar senāku vēsturi, kas pastāvējušas vairākus simtus gadu, to nosaka tradīcijas, un mūsu valsts apbalvojumu veidotāji tās ir ņēmuši vērā. Arī tagad ievērojam tos pašus principus, kas pastāvēja starpkaru Latvijas laikā, piešķirot un savstarpēji apmainoties apbalvojumiem ar valstīm, kuras Latvijai vienā vai otrā veidā ir bijušas nozīmīgas.
Lemt par kāda atsevišķa apbalvojuma veida ieviešanu nav Ordeņu kapitula kompetencē. Par to būtu nepieciešama plašāka diskusija sabiedrībā, gala lēmumu pieņemot likumdevējam. Es kā Latvijas pilsonis neredzu vajadzību pēc jauna apbalvojuma veida. Esošā sistēma pilda savas funkcijas, turklāt ir jārespektē tradīcijas, kuras Atzinības krusta gadījumā sniedzas līdz pat 1710. gadam, Kurzemes hercogistes laikam.
Šajā kontekstā vēlos norādīt – Latvijā ir izplatīts uzskats, ka nozīme ir tikai ordenim, turklāt sākot ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet nekam citam, kas ir zemāk par to. Tomēr katram ordenim ir arī goda zīmes. Tas ir ordenis, tikai atšķirīgas šķiras.
Goda zīme ir godpilns novērtējums. Sabiedrībā ne vienmēr to saprot, un tas būtu jāmaina.
Nepamatots ir arī uzskats, ka valsts apbalvojumus piešķir pārāk daudz. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – no 1994. gada – valsts apbalvojumus, tai skaitā tos, par kuru piešķiršanu nupat paziņots, ir saņēmušas 5599 personas. Savukārt starpkaru laikā, no 1924. līdz 1940. gadam, – 23 658 cilvēki. Jāņem vērā, ka Viestura ordeni un Atzinības krustu sāka piešķirt tikai 1938. gadā.
Vērtējot apbalvoto statistiku pēdējos gados, jau minētajā monogrāfijā secināts, ka ordeņu goda zīmes tiek piešķirtas salīdzinoši maz, radot bažas, ka mūsdienās tās sāk zaudēt savu nozīmi. Piemēram, Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīme nevienam nav piešķirta kopš 2016. gada, Sudraba goda zīme – kopš 2010. gada, savukārt ordeņa Bronzas goda zīme pēdējo reizi piešķirta 2003. gadā. Līdzīgi arī Atzinības krusta Zelta goda zīme nevienam nav piešķirta kopš 2018. gada, Sudraba goda zīme – kopš 2014. gada, Bronzas goda zīme – kopš 2010. gada.
Valsts apbalvojumu likums precīzi noteic, ka ordeņa šķiru un goda zīmes pakāpi apbalvojamajam nosaka, izvērtējot viņa darbību un nopelnus. Turpretī attiecībā uz militārpersonu apbalvošanu – ordeņa šķiru vai goda zīmes pakāpi piešķir, ievērojot dienesta pakāpi. Šajā apbalvošanas reizē ir piešķirtas arī ordeņu goda zīmes.
Ordeņu kapituls ir demokrātiska struktūra, kurā pārstāvētas personības no dažādām valsts un sabiedrības jomām.
Katram Ordeņu kapitula loceklim ir neatkarīgs viedoklis par piešķiramajiem apbalvojumiem. Es kā kanclers nevaru noteikt viņu lēmumus, bet varu rosināt diskusiju.
Ordeņu kapitulam likumā paredzētajos gadījumos ir tiesības ne tikai piešķirt, bet arī atņemt ordeņus. Viens no tādiem ir, ja persona ar likumīgu, spēkā stājušos tiesas spriedumu atzīta par vainīgu tīšā noziedzīgā nodarījumā. Kādreizējais Ordeņu brālības valdes priekšsēdētājs Jānis Rožkalns savulaik atzinis – jau uzrādīta valsts apsūdzība kriminālpārkāpumā vai skaidri zināmi fakti par morāli ētisko normu pārkāpumiem ir slieksnis, kad būtu jālemj par apbalvojuma atņemšanu. Kāds ir jūsu viedoklis par šo kritēriju?
Jā, no trim galvenajiem kritērijiem, kas saistīti ar apbalvojuma atņemšanu, divi ir ļoti skaidri. Pirmais ir gadījumā, kad persona ir atzīta par vainīgu tīšā noziegumā. Otrais –, kad no apbalvojuma atsakās pats apbalvotais. Tomēr trešais kritērijs, kas ir interpretējams, attiecas uz gadījumiem, kad persona, citējot likumu, “ir izdarījusi apkaunojošu nodarījumu, kas nebija zināms Ordeņu kapitulam apbalvojuma piešķiršanas laikā un kas nav savienojams ar apbalvotas personas statusu”.
Kad Ordeņu kapitulā par to spriežam (neminēšu konkrētus piemērus), vajadzības gadījumā pieaicinām juristus un vērtējam. Līdztekus ņemam vērā arī to, kā sabiedrība uztver konkrētus nodarījumus, lielākoties morāla rakstura, nevis krimināli sodāmus, kuros varētu saskatīt apkaunojošu un ar apbalvotas personas statusu nesavienojamu rīcību. Kapituls lēmumu veido, ņemot vērā juridisko un sabiedrisko aspektu.
Kā šajā kontekstā raugāties uz tādu apbalvotas personas pagātnē notikušu faktu kā sadarbība ar Valsts drošības komiteju, ko atklāj 2018. gadā atslepenotā VDK aģentu kartotēkas daļa? Vairumam sabiedrības šāds nodarījums noteikti nešķiet savienojams ar apbalvotas personas statusu.
Šādos gadījumos, kā zināms, ir ļoti sarežģītas tiesvedības, sadarbībā ar VDK vainotajām personām apstrīdot sadarbību un pārsūdzot tiesu spriedumus. Tātad tas nav vienkārši atrisināms jautājums. Katrā ziņā, apspriežot rīcību šādos gadījumos, Ordeņu kapituls konsultējas ar pieredzējušiem juristiem.
Savulaik Ordeņu brālības līdzpriekšsēdētājs Jānis Rožkalns paudis, ka arī pēc apbalvojuma saņemšanas netiek pienācīgi izvērtēta valsts apbalvojumu saņēmēju reputācija. Likums Ordeņu kapitulam neuzliek šādu pienākumu. Vai, jūsuprāt, šajā ziņā būtu kas maināms?
Es nedomāju, ka būtu jāveido kāds speciāls policejisks mehānisms apbalvojumu saņēmēju dzīves tālāko gaitu izsekošanai. Viņi tāpat kļūst sabiedrībā pamanāmāki, viņu darbībai tiek pievērsta lielāka uzmanība. Ja sabiedrība ir tā, kas izvirza kandidātus apbalvojumiem, tai zināmā mērā ir jāseko līdzi viņu turpmāko darbību atbilstībai attiecīgajam statusam. Arī jūs, žurnālisti, esat starp tiem, kuri to dara un, ja rodas aizdomas vai šaubas, pievērš tam sabiedrības un Ordeņu kapitula uzmanību.
Vēsturiski starpkaru periodā Ordeņu kapituls bija pastāvīga un neatkarīga institūcija. Saskaņā ar 1994. gadā pieņemto Valsts apbalvojumu likumu kapitula sastāvu izveido tikai uz vienu konkrēta prezidenta amata termiņu. Tādējādi kapituls vairs nav pastāvīga institūcija, bet faktiski – terminēta ekspertu darba grupa, kas periodiski mainās un sanāk kopā atsevišķas reizes gadā. Ir viedoklis: ja kapituls būtu pastāvīga ekspertu grupa, kā, piemēram, Valsts heraldikas komisija, tas uzkrātu lielāku pieredzi un nodrošinātu apbalvošanas principu stabilitāti.
Es uzskatu, ka šis Ordeņu kapitula formāts ir demokrātisks, jo paver iespējas pārstāvēt plašāku sabiedrības daļu.
Ordeņu kapitula locekļi savos lēmumos ir neatkarīgi, neesam tieši un pastāvīgi saistīti ar politiķiem un politiku.
Atcerēsimies, ka starpkaru periodā Ordeņu kapitula locekļi ar atsevišķiem izņēmumiem bija valsts pārvaldes augstākie pārstāvji, saistīti ar politisko varu. Tādējādi pašreizējam Ordeņu kapitulam ir augsta leģitimitāte, sabiedrības uzticības pakāpe. Arī patlaban priecājos Ordeņu kapitulā strādāt kopā ar patiešām izciliem speciālistiem, personībām. Ordeņu kapitula sēdes ir godīgas un profesionālas. Varu sabiedrībai apgalvot, ka mūsu lēmumi nav politiski ietekmēti un apbalvojumus nesaņem jau iepriekš izvēlēti cilvēki, kā, iespējams, mēdz kļūdaini uzskatīt.
Viena no manām lielākajām atklāsmēm, darbojoties Ordeņu kapitulā, ir tas, ka Latvijā ir tik daudz brīnišķīgu cilvēku, kuri valsts labā paveikuši nozīmīgu darbu. Ikdienā to bieži vien nesaskatām. Šie cilvēki ir pamatā atziņai, ka valsts esam mēs. Mums kā sabiedrībai šīs personas ir jāapzina, lai valsts viņiem pateiktos.
Ko pašreiz, kad Eiropā un tai līdzās uzliesmo jauni kari un ir jaušamas bažas par transatlantisko drošības saišu vājināšanos saistībā ar iespējamu varas maiņu ASV pēc nākamajā gadā gaidāmajām vēlēšanām, jūs novēlētu sabiedrībai un Latvijai valsts svētkos?
Lasot un vērtējot jebkuru negatīvu, satraucošu ziņu, jāatceras, ka esam iesaistīti informatīvajā karā, kur viens no mērķiem ir neskaidrības un satraukuma radīšana sabiedrībā. Tāpēc aicinu saglabāt mieru un rūpīgi izvērtēt saņemto informāciju, tai skaitā avotus. NATO ir vienota un spēj aizstāvēt tās dalībvalstis un to vērtību sistēmu. Savukārt mums svarīgākais ir saglabāt vienotību. Es novēlu dzīvē vadīties pēc ASV prezidenta Džona Kenedija pazīstamā aicinājuma: jādomā, ko es varu dot valstij, nevis tikai, ko valsts var dot man.
