Jānis Sārts: “Šobrīd ir ārkārtīgi svarīgi cilvēkiem sākt apgūt jaunās tehnoloģijas un to iespējas. Tas ir nozīmīgi arī darba tirgus kontekstā nākotnē. Paškritiski jāapzinās sava ievainojamība, jo spējas kādam citam radīt mākslīgus tekstus, valodas ierakstus utt. ievērojami pieaugs.”
FOTO: Sintija Zandersone, LETA.
Mums nevajadzētu paļauties, ka tehnoloģiski varēsim noteikt, vai saturs, ar ko saskarsimies informatīvajā jomā, ir mākslīgi radīts, apgalvo NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra “Stratcom” direktors JĀNIS SĀRTS. Uzbrukumi Latvijas informatīvajai telpai un mūsu iespējas stāties tiem pretim ir arī viens no uzsvariem jaunajā Nacionālās drošības koncepcijā. Ar ko mums šajā ziņā vajadzētu rēķināties?
Nupat publiskotajā jaunajā Nacionālās drošības koncepcijas projektā vēstīts: “Konvencionālos zaudējumus karā ar Ukrainu Krievija centīsies kompensēt ar hibrīdā kara instrumentiem, tostarp dezinformāciju. Centieni destabilizēt situāciju Baltijas valstīs varētu pastiprināties.” Kādas ir aktuālās Krievijas īstenotā informācijas kara tendences un metodes? Ar ko mums vajadzētu rēķināties?
Mums visvairāk jārēķinās ar to, ka pašreiz jaunākās tehnoloģijas mākslīgā intelekta jomā ļauj radīt daudzveidīgus, šķietami reālus foto, video un citus sižetus un tos izmantot dažāda veida dezinformācijas realizācijā.
Tā ir jauna tendence, kas vēl pieņemsies spēkā. Vēl viens faktors – dezinformācija, ko Krievija izplata šeit, arvien vairāk tiek radīta Krievijas teritorijā.
Aspekts, kas varbūt nav īpaši mainījies kopš kara sākuma, – mēs neesam šo uzbrukumu prioritāšu augšgalā. Tajā ir lielās Rietumu valstis, kā arī ASV, it īpaši līdz nākamajā gadā gaidāmajām prezidenta vēlēšanām.
Kādi mērķi un vēstījumi patlaban dominē šajos uzbrukumos?
Arvien izteiktāk tas, protams, notiek digitālajā vidē. Vadot šos uzbrukumus no citas valsts teritorijas, tā ir visatbilstošākā. Turklāt Latvijā joprojām skatās Krievijas televīzijas kanālus.
Galvenie vēstījumi joprojām ir: Rietumi ir slikti, savukārt Krievija ir laba, Latvija un Baltija sabrūk, tur kļūst sliktāk. Turpretī Krievija beidzot ir nostājusies pret Rietumiem, tāpēc ceļas augšup. Šie ir aspekti, kas ietver dažādas nianses.
Ļoti reti minētajos vēstījumos ir lietas, kas paņemtas pilnīgi “no zila gaisa”. Lielākoties tajos ir reāli fakti vai problēmas, ko Krievija mēģina ievirzīt sev vajadzīgajā gultnē.
Tomēr šobrīd nav vērojamas tādas informatīvās akcijas, kas būtu specifiski veidotas pret mums.
Kā, jūsuprāt, vērtējama Latvijas noturība pret šādiem uzbrukumiem un valsts institūciju gatavība atbilstoši reaģēt?
Lielākā attiecīgo institūciju problēma ir sabiedrības zemais uzticības līmenis. Pat ja tās pamana un atbilstoši reaģē uz kādu problēmu, ja nav uzticības, tas ierobežo iespējas konkrēto problēmu atrisināt.
Ja raugāmies uz Eiropu, transatlantisko telpu, mūsu situācija nav sliktākā, jo šeit gan valsts institūcijas, gan lielākoties arī sabiedrība apzinās pastāvošos apdraudējumus un riskus.
Izpratne par problēmu ir. Taču politiskā neuzticēšanās ietekmē valsts institūciju iespējas reaģēt.
Kā šajā kontekstā vērtējat faktu, ka viens no trim (otrs lielākais) jaunizveidotās valdošās koalīcijas partneriem ir tāds, kuram abi pārējie neuztic pārvaldīt ar valsts ārējo un iekšējo drošību saistītās jomas?
Es nevaru šādā veidā komentēt iekšpolitisko situāciju. Vienīgais, ko varu sacīt, – mēs neesam vienīgā Eiropas valsts, kurā valdības un koalīcijas veidošana ir sabiedrībā plaši apspriests un aktuāls jautājums. Es pat teiktu, ka šādu valstu skaits drīzāk pieaug, nevis samazinās. Šī ir kopēja tendence.
Nacionālās drošības koncepcijas projektā norādīts, ka “jāturpina stiprināt un attīstīt spēcīgas stratēģiskās komunikācijas spējas”. Iepriekšējā koncepcijā, kuru pieņēma 2019. gadā, pausta līdzīga apņemšanās ar norādi: “Mērķtiecīgai stratēģiskās komunikācijas politikai jānodrošina, ka iedzīvotājiem ir pieejama patiesa, savlaicīga un saprotama informācija.” Tāpat vēstīts, ka “stratēģiskās komunikācijas kanāliem un mehānismiem jābūt izmantojamiem arī krīzes un apdraudējuma situācijās”. Krīzes, sākot ar Covid-19 pandēmiju un beidzot ar karu Ukrainā, ir bijušas. Vai ir bijusi arī minētā mērķtiecīgā stratēģiskās komunikācijas politika ar atbilstošiem kanāliem un mehānismiem?
Šī ir klasiskā situācija, kurā glāzi var novērtēt gan kā puspilnu, gan pustukšu. Protams, kopš 2019. gada ir veiktas vairākas darbības, kas, manuprāt, ir stiprinājušas mūsu spējas, atsevišķu institūciju attīstību, taču sabiedrību varbūt interesē mazāk. Vienlaikus varam runāt arī par nepietiekamu finanšu atbalsta sistēmas paplašināšanu kvalitatīvu mediju uzturēšanā, kur esam diezgan atpalikuši pat Eiropas Savienības mērogā. Tas pats attiecināms uz īstenoto politiku dezinformācijas izplatīšanas līdzekļu ierobežošanā.
Ir lietas, kas ir paveiktas, taču ir arī tādas, kas vēl ir jāizdara un kur nepieciešams augt. Piemēram, tieša un precīza katra sabiedrības locekļa uzrunāšana krīzes gadījumā. Tomēr mums jāapzinās, ka ideālas pasaules šajā ziņā nekad nebūs, jo informācija cirkulē “burbuļos”.
Nesen, atgriežoties no Ukrainas apmeklējuma, teicāt, ka ir lietas, ko informācijas kara apstākļos varam no ukraiņiem mācīties.
Pirmkārt, informācijas aprite Ukrainā izrādījusies tik spēcīga, jo ukraiņi ir bijuši gatavi kļūt par cīnītājiem šajā informācijas karā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc, īpaši kara sākumā, Krievijas propagandas mašinērija nespēja ar to tikt galā. Principā Ukrainas sabiedrība uzvarēja šo cīņu. Otrkārt, sausa, birokrātiska komunikācija nav efektīva. Ukrainas amatpersonas lielā mērā no tā ir spējušas izvairīties.
Visbeidzot, un to vairāk attiecinu uz valdību, – mēģinājumi kontrolēt visus institūciju pārstāvju vēstījumus publiskajā telpā ir neproduktīva rīcība.
Tas ierobežo radošumu, spēju pielāgoties specifiskām situācijām.
Runājot par mākslīgā intelekta pielietošanu kā pret Rietumvalstīm vērstā informācijas kara līdzekli, cik klātesošs patlaban ir šis apdraudējums?
Šobrīd tā nav daudz. Tomēr pašreiz Krievija “Telegram” kanālā ir ieviesusi jaunu mākslīgā intelekta rīku, kas ir līdzīgs jau zināmajam “ChatGPT”, bet nav tik attīstīts. Domājams, ka, tā funkcionalitātei pieaugot, ar to saskarsimies arvien vairāk. Tas, visticamāk, tiks izmantots Krievijas iekšienē. Jau šobrīd ir dažādas spekulācijas par to, kas ir vai nav saistībā ar Kadirovu* izplatītie video. Taču, attīstoties šī rīka iespējām, kādā brīdī tas nonāks arī līdz mums. To pašu var apgalvot par digitālo rīku, ar kuriem tiek vēstīti noteikti naratīvi pret Latviju, NATO, automatizāciju. Tie jau ir pieejami. Konkrētās jomās, sākumā galvenokārt “Telegram” kanālā, mēs to vai nu redzam, vai tūlīt redzēsim.
Kādas ir iespējas mākslīgā intelekta darbību vērst pretējā virzienā, respektīvi, kā rīku pret informatīvajām manipulācijām? Šobrīd, kā vēstīts saistībā ar jūsu apstiprināšanu amatā uz otru termiņu, “Stratcom” notiek intensīvs darbs pie mākslīgā intelekta jauno tehnoloģiju aprobēšanas stratēģiskajā komunikācijā konceptuālā un praktiskā līmenī. Ko, ja varat izpaust, patlaban šajā jomā darāt?
Mēs, protams, jau labu laiku veicam krievu robotu sistēmu novērošanu un izsekošanu. To dara nevis cilvēki, bet mākslīgais intelekts.
Līdz ar ģeneratīvā mākslīgā intelekta attīstību tā pielietojums ir daudzkārt palielinājies. Mākslīgais intelekts rada ļoti daudz iespēju dezinformācijas veidošanai un izplatīšanai. Vienlaikus tas ir arī rīks, lai pret to cīnītos. Tomēr būtiski ir iegaumēt – mums nevajadzētu paļauties, ka tehnoloģiski varēsim noteikt, vai saturs, ar ko saskarsimies informatīvajā jomā, ir mākslīgi radīts. Pašreiz strādājam pie tā, lai saprastu, vai tas būs iespējams. Taču patlaban premisa ir, ka visdrīzāk tehnoloģiski nevarēs atšķirt mākslīgi radītu saturu no reāla. Arī tagad neviens no rīkiem, kas veidots, lai atklātu “ChatGPT” radīto saturu, to pilnībā nespēj.
Mākslīgā intelekta jaunās iespējas piedāvā daudz variantu, kā uzlabot cīņu pret dezinformāciju. To arī aktīvi attīstām.
Ko mēs katrs kā indivīds varam darīt, lai sevi pasargātu no dezinformācijas uzbrukumiem?
Šobrīd ir ārkārtīgi svarīgi cilvēkiem sākt apgūt jaunās tehnoloģijas un to iespējas. Tas ir nozīmīgi arī darba tirgus kontekstā nākotnē.
Ikdienā strādājot ar šīm tehnoloģijām, arvien vairāk var saprast to radītās iespējas un riskus. Tāpat paškritiski jāapzinās sava ievainojamība, jo spējas kādam citam radīt mākslīgus tekstus, valodas ierakstus utt. ievērojami pieaugs. Nupat eksperimentējām, vai manu balsi kāds var izmantot, lai tā būtu citur. Samaksā par to 100 eiro, un jau tagad viss notiek!
Ir jāapzinās, ka mēs arvien vairāk ticēsim tam, kam gribam ticēt. Iespējas radīt mākslīgu, taču ticamu saturu šo tendenci pastiprinās.
Tas nozīmē, ka sabiedrības izglītošana par šiem riskiem iegūs lielāku vērtību. Jāsaprot, ka informācijas vide kļūs arvien sarežģītāka, vismaz šobrīd. Visbeidzot – valdībām ir jārunā ar mākslīgā intelekta attīstības platformām, jo netrūkst indivīdu, kuri būs ieinteresēti tajās īstenot nelietības.
Vai esat vērtējuši skolēnu zināšanas attiecībā uz dezinformācijas atpazīšanu un to, kā tās varētu būt saistītas ar patlaban izglītības procesā iegūstamajām iemaņām?
Nav datu, kas, vērtējot skolēnu zināšanas konkrētajā jomā, ļautu precīzi konstatēt, kuras no tām ir nodrošinājusi skola un kuras jaunietis ir patstāvīgi apguvis savas “digitālās dzīves” laikā. Ir skaidrs, ka attiecīgo prasmju pilnveide pietiekami kvalitatīvā līmenī un atbilstoši pašreizējām aktualitātēm ir jānodrošina arī skolā.
Jaunieši, kuri ir dzimuši digitālajā laikmetā, ļoti ātri apgūst jaunās lietas. Aizvadītā mācību gada beigās kādā no izglītības iestādēm pajautāju skolēniem, cik daudz no viņiem izmanto mākslīgo intelektu mācību uzdevumu veikšanai. Vien dažas rokas tika paceltas, norādot, ka tos nelieto. Jāsaprot, ka jauniešu zināšanas tehnoloģiju jomā nereti ir plašākas nekā skolotājiem. Ir izaicinājums panākt, lai izglītības saturs atspoguļotu pašas jaunākās tendences. Tā ir joma, kurā mēs varam augt.
Jaunās Nacionālās drošības koncepcijas projektā norādīts: “Neskatoties uz ievērojamajiem zaudējumiem, Krievija ir un būs galvenais draudu avots Latvijas drošībai, kā arī drauds Baltijas jūras reģionam kopumā.” Ar ko nāktos rēķināties?
Pastāv atšķirīgi nākotnes scenāriji. Es teiktu, ka vairāk nekā 90% no tiem mums ir bīstami. Ieskaitot varas maiņu Krievijā vai pat tās sabrukumu, par ko daudz tiek runāts. Tas noteikti atstātu iespaidu uz mums kā kaimiņvalsti.
Cik pamatotas ir cerības, ka tas varētu notikt relatīvi mierīgi, proti, tā, kā norisinājās Padomju Savienības sairums iepriekšējā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā?
Ja tas beigsies mierīgi, es būšu ļoti pārsteigts. Krievija pašreiz īsteno liela mēroga karu, tajā ir radikalizēta ļoti liela daļa sabiedrības, ievērojams skaits cilvēku ir izgājuši cauri mobilizācijai. Jebkurā gadījumā tas ir “sprādzienbīstams kokteilis”. Es šeit vairāk vilktu paralēles nevis ar 1990. vai 1991., bet 1917. gadu.
* Čečenijas līderis Ramzans Kadirovs. Medijos atspoguļotas dažādas ziņas par viņa veselības problēmām un pat nāvi.
