Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Juris Dambis: „Formāli varētu runāt par naudas trūkumu, bet domāju, ka ir trūcis labas gribas un valsts augstāko amatpersonu izpratnes. Arī Valsts prezidentam ir jārūpējas par savu mītni un jāgādā, lai to saved kārtībā, lai piešķir vajadzīgos līdzekļus. Patiesam saimniekam par to būtu jāgādā.”
Ieva Čīka/ LETA
Rundāles pils direktors Imants Lancmanis uzreiz pēc ugunsgrēka pauda neizpratni: "Divas lietas, kas man nav saprotamas – pirmkārt, jau tas, ka nenostrādāja nekādi signāldevēji. Tā taču nevar būt! Mūsdienās šai sistēmai jābūt jebkurā objektā, kur nu vēl tādā, kur notiek darbi un kur viss ir ugunsnedrošs. Otra lieta, kas ir briesmīga, ka mūsdienās joprojām gāž virsū ūdeni, kas kultūras vērtībām ir ne mazāk briesmīgs kā uguns." Kā jūs komentētu šos pārmetumus? Cik adekvāta bija Rīgas pils ugunsaizsardzība un dzēšanas metode?
Runājot par ugunsnelaimi Rīgas pilī, arī man viss nav saprotams, kā tas varēja notikt. Vispirms jau ir jautājums, kā pilī, kas bija Valsts prezidenta rezidence, viena no drošākajām ēkām valstī, kur arī remontdarbu laikā tika nodrošināta īpaša apsardze un uzraudzība, vispār varēja notikt aizdegšanās. Otrkārt, kāda bija reaģēšanas spēja uz to. Domāju, ka šo negadījumu vajadzētu analizēt un analizēt un izdarīt veselu virkni secinājumu.
Ugunsnelaime var notikt jebkur – ir iespējama dažādu apstākļu sakritība, cilvēciskais faktors, un tā tālāk. Tā notiek arī ļoti attīstītās valstīs, kur ugunsdrošība ir īpaši augstā līmenī. Taču ir jautājums, kāda ir reaģētspēja.
Es pats biju liecinieks Rīgas pils degšanai, un man liekas, ka dzēšana nebija efektīva, ka tehniskās spējas šāda mēroga ugunsgrēkiem mums ir nepietiekamas. Kas notiktu, ja vienlaikus izceltos vairākas lielas degšanas? Ja mūsu tehniskās iespējas būtu labākas, domāju, pils ugunsgrēku izdotos apdzēst daudz ātrāk un ar mazākiem zaudējumiem.
Neesmu ugunsdrošības speciālists, taču, manuprāt, šis notikums liecina, ka valstiski vajadzētu domāt par dažādu institūciju – ugunsdzēsēju, armijas - sadarbību šādos gadījumos, kas noderētu arī militāra apdraudējuma reizē. Iespējams, kādu daļu no līdzekļiem, ko valsts atvēlē bruņojumam, varētu novirzīt reaģēšanas spēju un tehniskā aprīkojuma nodrošināšanai šādiem gadījumiem.
Ūdens ir viens no efektīvākajiem dzēšanas līdzekļiem un tiek izmantots arī citur Eiropā, taču ar daudz modernākām tehnoloģijām. Piemēram, Norvēģijā, kur ir unikāli koka objekti, iedarbojoties ugunsgrēka dzēšanas sistēmām, ūdens tiek izsmidzināts sīku pilienu veidā tik lielā apjomā, kas tas momentā noslāpē jebkuru degšanu, nepieļaujot ēkas applūšanu.
Rīgas pils gadījumā es nesaprotu, kāpēc nenostrādāja dūmu detektori. Vai to tur nebija? To noskaidros izmeklēšana.
Likums "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" noteic, ka tie konservējami, restaurējami un remontējami tikai ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas rakstveida atļauju un tās kontrolē. Vai šādas kontroles attiecībā uz ugunsdrošību Rīgas pilī nebija?
Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas kompetencē nekad nav bijusi un arī citās valstīs nav ugunsdrošības jautājumi. Jā, mēs bieži norādām uz nepieciešamību šo jomu sakārtot, taču kontrolējam tikai tos aspektus, kas saistīti ar kultūras pieminekļu saglabātības stāvokli, uzturēšanu, remontu un restaurāciju. Par ugunsdrošību visos objektos valstī neatkarīgi no to veida un statusa jāatbild īpašniekam, bet to jākontrolē vienai ugunsdrošībā kompetentai institūcijai, kurai, protams, jāorientējas arī kultūras pieminekļos.
Rīgas pils degšana un glābšanas darbu kavēšanās ir iemesls konstatēt un aktualizēt visas nepilnības arhitektūras pieminekļu aizsardzības regulējumā attiecībā uz nelaimes gadījumiem, ieskaitot apdrošināšanas un remontdarbu tehniskos un juridiskos aspektus. Vai jums ir jau kādi konkrēti priekšlikumi uzlabojumiem?
Ja noticis ugunsgrēks, skaidrs, ka ir jāseko operatīvai darbībai, lai pasargātu kultūras pieminekli no tālākiem postījumiem. Valstī ir jāattīsta reaģēšanas spēja uz ārkārtējām situācijām. Tātad ir jābūt valdības vai atbildīgo institūciju līmenī izveidotām ātri reaģējošām darba grupām, lai visas iesaistītās puses spētu vienoties un pieņemt lēmumus iespējami ātri.
Rīgas pils gadījumā ātru objekta paglābšanu no lietus kavēja tas, ka pagaidu jumtu nevarēja uzstādīt, kamēr, apsekojot izdegušo platību, nav izmeklēti ugunsgrēka iemesli un no gruvešiem atlasīti kultūrvēsturiski elementi, kurus ir iespējams izmantot objekta atjaunošanā. Proti, pagaidu pārsegumu nav iespējams nostiprināt un balstīt vietā, kuru jau aizņem nenovāktas apdegušās būvkonstrukcijas. Tas būtu tehniski neiespējami un arī bīstami cilvēkiem, kas tur strādā. Turklāt "Valsts nekustamie īpašumi" nevarēja pieļaut situāciju, ka, pārkāpjot apdrošināšanas līgumos iekļautos nosacījumus, zustu iespēja kompensēt zaudējumus.
Es pats uzskatu, ka to visu varēja izdarīt ātrāk, taču, iepazīstoties ar situāciju, nevaru arī piekrist, ka cilvēki, no kuriem tas atkarīgs, tur gulētu un neko nedarītu. Vietās, kur jau aizvākti būvgruži un ir iespējama būvniecība, tā notiek. Bez pārseguma patlaban palikusi tikai pils daļa, kur izcēlās ugunsgrēks, un to atlikušajā daļā sola uzlikt tuvākajās dienās.
Apbūves īpatnības apgrūtina operatīvo dienestu piekļuvi jebkuram ugunsgrēkam Vecrīgā. Ugunsdzēsēju nodrošinājums ir nepietiekams, ugunsdzēsības ūdensapgādes sistēmas novecojušas. Vai var teikt, ka vecpilsēta zināmā mērā ir pulvera muca un tur neko nevar darīt?
No vienas puses – jā. Jums ir pilnīga taisnība. Bet no otras – ir lietas, ko varam darīt, turklāt ar vienkāršiem līdzekļiem. Cik man ir zināms, ugunsdzēsēju rīcībā ir tehnika, ar ko ūdeni var sūknēt no Daugavas, apejot pilsētas ūdenspiegādes sistēmas. Tātad tie atkal ir tehnikas un organizatoriska rakstura jautājumi.
2009.gadā, kad notika kampaņa pret uzraudzības dienestiem ar argumentiem – ir jāsamazina birokrātija un valsts administrācijā strādājošo skaits, cieta arī VKPAI – finansējums samazinājās par 56% un tika atbrīvoti darbinieki. Tagad mūsu uzraudzības spējas ir ievērojami vājākas. Tas pats sakāms par Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. No tā mēs arī varam izdarīt kādus secinājumus: visi ēku īpašnieki un apsaimniekotāji zina, ka ugunsdrošības kontroles kļuvušas retākas. Agrāk, kad tās notika biežāk, apsaimniekotāji centās daudz ko sakārtot. Tātad varam secināt, ka pašlaik ugunsdrošības līmenis samazinās.
Datu apkopojums par kultūras pieminekļu stāvokli, kas fiksēts uz 2012.gadu, liecina, ka valstī 700 objektu bijuši neapmierinošā stāvoklī, bet 90 – gājuši bojā. Kas šie ir par objektiem?
Valsts aizsardzībā šobrīd atrodas 8648 objekti. Tie ir arheoloģijas, arhitektūras, pilsētbūvniecības, mākslas, vēstures, tehnikas vēstures pieminekļi. Pašreiz spēkā esošais Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksts izveidots 1993.gadā pēc jauna kultūras pieminekļu aizsardzības likuma pieņemšanas. Katru gadu regulāri notiek izmaiņas tajā – kādi precizējumi un papildinājumi, kā arī atsevišķi izslēgšanas gadījumi. Bojā gājušo objektu skaits norādīts kopš saraksta izveidošanas.
Kopējā tendence ir valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu skaitam palielināties. Zaudēto vērtību iemesls ir attieksmes un finansiālo iespēju problēma, bet dažkārt vērojama arī īpašnieku apzināta vēlēšanās atbrīvoties no kultūras pieminekļu statusa.
Likums paredz, ka valsts šādos gadījumos var īpašumu atsavināt.
Jā, taču šī atsavināšanas procedūra faktiski ir objekta nopirkšana. Ņemot vērā, ka valsts tam nespēj atvēlēt līdzekļus, jēga no atsavināšanas būtu tikai tad, ja tā būtu iespējama bez atlīdzības un ja tiesiski var pierādīt, ka īpašnieks apzināti nerūpējas par objektu vai pat veicina tā bojāeju.
Savulaik Saeimā tika virzīts šāds likumprojekts.
To neatbalstīja. Piekrita atsavināšanas iespējai, bet par taisnīgu atlīdzību, kas, kā jau teicu, faktiski ir nopirkšana. Valstij nav naudas, lai nopirktu šādus objektus un pēc tam vēl ieguldītu to restaurācijā. Līdzekļu apjoms, ko no valsts budžeta izdala kultūras pieminekļu glābšanai un neatliekamu darbu veikšanai, ir pārāk niecīgs.
Cik racionāli, raugoties no kultūras pieminekļu aizsardzības pozīcijām, jūsuprāt, tiek sadalīts tas pats nelielais valsts finansējums un pieejamie ārvalstu līdzekļi?
Nelielais kultūras pieminekļu izpētes un glābšanas programmas finansējums tiek izmantots efektīvi, bet par Eiropas struktūrfondu līdzekļiem izteikšos diezgan kritiski. Patlaban tie galvenokārt tiek sadalīti lieliem objektiem, darbu izpildītāji parasti ir lielās būvfirmas. Iepirkumos figurē nosacījumi, lai firmas gada apgrozījums būtu mērāms miljonos. Tādējādi visā valstī ir tikai daži uzņēmumi, kas var pretendēt uz darbu izpildi. Ja šiem objektiem ir nepieciešams arī līdzfinansējums un ja minimālā naudas summa ir, piemēram, miljons, no kura ievērojama daļa jāiegulda īpašniekam pašam, tad – kuram gan tik daudz atradīsies? Tādējādi tie objekti un iespējamie īpašnieki Latvijā ir diezgan skaidri, ja šo slieksni uzliekam pārāk augstu.
Svarīgi izprast, ka kultūras pieminekļu labākais saglabāšanas veids ir to regulāra kopšana. Liela apjoma restaurācijas darbi nepieciešami, ja objekta vērtīgas daļas ir bojātas un apdraudētas vai arī nepieciešams objektu piemērot citai funkcijai. Jāapzinās, ka liela apjoma pārbūves un restaurācijas darbos visbiežāk kultūras pieminekļa autentiskums cieš.
Uzskatu, ka kultūras mantojuma saglabāšanai paredzētais finansējums sadalāms sabalansēti, lai vispirms nodrošinātu vērtību apzināšanu, uzraudzību, pēc tam praktiskos saglabāšanas un restaurācijas darbus organizējot pēc iespējas plašāk, finansējumu sadalot mazākās daļās. Tam būtu daudz lielāks efekts.
Reģionos attīstītos nelielie uzņēmumi, saglabātos amatu prasmes, darbos tiktu iesaistīti vietējie amatnieki, kas tiem pieietu ar lielāku rūpību, atbildību un interesi par savas vides sakārtošanu. Pacēlums būtu jūtams visā valstī. Šos principus esam iekļāvuši topošajā kultūras mantojuma nozares attīstības stratēģijā.
Te rodas jautājums par attieksmi un valstisko domāšanu. Lai arī Rīgas pils ir Latvijas valstiskuma simbols, divu gadu desmitu laikā kopš neatkarības atjaunošanas tā nekad līdz galam nav savesta kārtībā. Kāpēc, jūsuprāt, tā noticis?
Formāli varētu runāt par naudas trūkumu, bet domāju, ka ir trūcis labas gribas un valsts augstāko amatpersonu izpratnes. Arī Valsts prezidentam ir jārūpējas par savu mītni un jāgādā, lai to saved kārtībā, lai tam piešķir vajadzīgos līdzekļus.
Demokrātija un kultūra ir zināmās pretrunās. Proti, demokrātiskā valstī prioritāte ir nodrošināt iespējami labākus dzīves apstākļus iespējami lielākam skaitam cilvēku. Tātad līdzekļu sadalē priekšroka vispirms ir sociālo vajadzību nodrošināšanai un tādām lietām kā kultūras vērtību saglabāšana ir sekundāra nozīme. Vai ar to būtu jāsamierinās kā ar neizbēgamu laikmeta parādību?
Ja atceraties, Nacionālās attīstības plāna vadmotīvs ir ekonomiskais izrāviens. Manuprāt, šis mērķis nav pietiekami izdiskutēts, tam vajadzētu būt cilvēka dzīves kvalitātei. Un kultūras mantojums veido ļoti nozīmīgu tās daļu. Ekonomiskā izaugsme ir tikai līdzeklis, kā šo dzīves kvalitāti sasniegt. Ekonomisko izrāvienu uzliekot par prioritāti, pazaudējam to lielo mērķi, kāpēc mums šī ekonomika vajadzīga.
Runājot par kultūras mantojumu, daudzi politiķi, atbildīgās amatpersonas kultūras mantojumu uztver kā slogu, bet nesaskata, ka tas ir cilvēka personīgās un kolektīvās atmiņas nesējs, radošuma avots, ekonomiska vērtība, tas risina sabiedrības nodarbinātību, ir veiksmīgs starpnacionālo attiecību un integrācijas, starptautiskās konkurences un atpazīstamības instruments.
Kultūrai ir krietni nozīmīgāka loma, nekā daudziem šķiet. Palūkojoties ilgtermiņā, kultūra ir vienīgais Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšanas iemesls. Ekonomiskos labumus ir iespējams iegūt arī citur, taču nacionālo kultūru varam baudīt tikai šeit.
Varbūt latviešiem piemīt tāda vispārēja, teju ģenētiski negatīva attieksme pret arhitektūras pieminekļiem, pilīm un muižām kā vācu kundzības un arī patlaban lielākajai sabiedrības daļai nesasniedzama turīguma simbolu?
Jā, varbūt, taču nedomāju, ka tā ir plaši izplatīta nostāja. Esmu saskāries ar nievājošu attieksmi pret muižām un pilīm – sak’, tie jau tie bagātnieki. Taču tieši tā Eiropas kultūra ir veidojusies – bagātie ir kultūras vērtību pasūtītāji un finansētāji, bet vienkāršie cilvēki - praktiskā darba darītāji. Ja skatāmies ilgākā posmā, pēc vairākiem gadsimtiem, - arī lietotāji. Kultūras vērtību baudītāji galu galā ir visa sabiedrība.
