Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Guna Kaminska: „. Cilvēkiem nevajadzētu baidīties advokātam pateikt, kādas ir viņu finansiālās iespējas, un pajautāt, vai tās tiks ņemtas vērā. Advokāts ir ieinteresēts sniegt juridisko palīdzību pat par minimālu atlīdzību, jo katra izskatāmā lieta ļauj viņam paplašināt savas zināšanas”
FOTO: Kalvis Kalsers
Advokatūras dienas ietvaros 21.martā Latvijas Universitātes Lielajā aulā notiks konference "Tiesas procesu efektivizācija", kurā aplūkos civiltiesību, krimināltiesību, kā arī juridiskās ētikas un disciplinārās atbildības aktuālos jautājumus. Savukārt nākamajā dienā gaidāms advokatūras svarīgākais gada notikums - Latvijas Zvērinātu advokātu kopsapulce.
Šajā saspringtajā laikā starp konsultācijām pa tālruni un nepacietīgu klientu klauvējieniem pie durvīm LV portāla saruna ar Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja vietnieci GUNU KAMINSKU.
Vai bezmaksas konsultācijas Advokatūras dienas ietvaros jau uzskatāmas par tradīciju?
Jā, un mēs par to esam lepni. Šī tradīcija radās 20.gadsimta divdesmitajos gados līdz ar advokatūras izveidošanos Latvijā. Tā nu advokāti izlēma atjaunot senās Latvijas advokatūras tradīcijas un sniegt šīs bezmaksas konsultācijas, kas lielākoties nav īsākas par pusstundu.
Pirmo reizi pirms četriem gadiem tas bija eksperimentāls pasākums, kas pierādīja savu lietderīgumu. Tā iedibinājām Advokatūras dienas, kas organizēti notiek jau trešo gadu.
Tautā valda priekšstats, ka advokātu pakalpojumi ir ļoti dārgi, "ierindas cilvēkam" noteikti nav pa kabatai un tādēļ nemaz nav vērts šo pakalpojumu meklēt. Vai Advokatūras dienas palīdz pārvarēt šo psiholoģisko barjeru?
Cerams, ka palīdzēs. Iedzīvotājiem ir jāsaprot, ka advokāts ir pašnodarbināta persona un par visu gādā pats. Samaksa par advokāta palīdzību ir jāsamēro ar izdevumiem – par telpu nomu, komunālajiem pakalpojumiem, sakaru līdzekļiem un citiem izdevumiem.
Protams, jo prestižākā vietā atrodas advokātu birojs, jo atlīdzības apmērs lielāks, kaut vai telpu nomas maksas dēļ. Skaidrs, ka šo izdevumu pozīciju, tāpat kā personāla izmaksas, daļēji sedz klienti.
Taču var doties arī ne pie tik ļoti "smalka advokāta", un tad arī konsultācija būs lētāka, bet visticamāk ne sliktāka.
Protams! Advokāts, pirmkārt, ir ieinteresēts sniegt juridisko palīdzību pat par minimālu atlīdzību, jo katra izskatāmā lieta ļauj viņam paplašināt savas zināšanas, mācīties. Otrkārt, cilvēkiem nevajadzētu baidīties advokātam pateikt, kādas ir viņu finansiālās iespējas, un pajautāt, vai tās tiks ņemtas vērā.
Ja lieta ir sarežģīta, laika patēriņš ir milzīgs. Piemēram, man pagājušajā mēnesī nācās iepazīties ar lietas materiāliem, kuru apjoms ir 13 sējumu. Šos materiālus lasīju (nevis studēju) divas dienas. Bet cilvēks pat neiedomājas, ka ar to nepietiek: lieta ir jāizstudē, lai varētu pēc tam piemeklēt attiecīgo tiesu praksi, juristu speciālistu, tiesību zinātnieku atziņas, arī Eiropas Savienības Cilvēktiesību tiesas spriedumus, kas turklāt lielākoties ir svešvalodā.
Tas ir ļoti liels darbs, bet par valsts nodrošinātu juridisko palīdzību advokātam atlīdzina 10 latus stundā (dalība tiesas sēdē) un piecus latus par iepazīšanos ar vienu lietas sējumu (tā apjoms parasti pārsniedz 200 lapas). Piemēram, Dānijā jau pirms gadiem desmit šis atlīdzības apmērs bija desmitkārt lielāks.
Konsultācijā Advokatūras dienu ietvaros sarežģītu lietu visā pilnībā izskatīt un atrisināt visticamāk nav iespējams. Tad apmeklētājam acīmredzot pareizākais ir precīzi formulēt galveno problēmu un kopā ar advokātu tikt skaidrībā par iespējamiem risinājumiem.
Tā arī ir – atnākot uz konsultāciju, saruna jāsāk ar svarīgāko jautājumu, kas juridiskajā strīdā un dzīves situācijā raisa lielākās bažas. Var gadīties, ka pēc šīs sarunas advokāts apņemas šo lietu, kā mēs sakām, vest arī turpmāk un, iespējams, bez maksas. Tādi precedenti ir bijuši.
Cik mūsu cilvēki ir izglītoti juridiskajās lietās? Vai arī Advokatūras dienās, tāpat kā Notāru dienās, pie juristiem vēršas ar gluži sadzīviskiem vai sociāliem jautājumiem?
Diemžēl. Advokāts nevar konsultēt sociālajos jautājumos kaut vai tā iemesla dēļ, ka šajā jomā ir ļoti detalizēts un sarežģīts tiesiskais regulējums, ne tikai likums, bet arī Ministru kabineta noteikumi un citi papildu noteikumi un instrukcijas. Piemēram, situācijās, kur bērniņš ir invalīds, kam pienākas pabalsts, tiesības uz pabalstu var būt vēl kādam ģimenes loceklim, jo bērniņš ir kopjams. Katrā ziņā tad labāk ir doties uz to institūciju, kas šo regulējumu īsteno.
Manuprāt, par sociālās nodrošināšanas, pensiju jautājumiem profesionālāko atbildi var sniegt Labklājības ministrijas speciālisti, bet jārēķinās, ka tā ne vienmēr būs tāda, kādu persona vēlas sadzirdēt.
Protams, nav vienkārši pateikt - es šajos jautājumos nespecializējos, iesaku vērsties Labklājības ministrijā, vai, ja ir zināms kolēģis, kas varētu konsultēt, ieteikt doties pie viņa. Taču nav kauns nezināt. Kauns ir samelot, tādējādi radot cilvēkam kaitējumu.
Diemžēl bezmaksas konsultācijas mēdz izmantot arī cilvēki, kuriem pēc advokāta juridiskās palīdzības īstas vajadzības nemaz nav, bet patīk staigāt pa iestādēm. Nereti advokātam nākas veikt sociālā darbinieka funkciju, kad skaidri redzams - cilvēkam vienkārši nav bijis ar ko izrunāties par kādu sadzīvisku sarežģījumu un paprasīt padomu.
Advokatūras dienās advokāti arī strādā kā mediatori starp personu un valsts iestādēm, personu un tuviniekiem; it bieži tad nav juridisku problēmu, bet gan psiholoģiskas, kuru pamatā nereti ir nespēja savā starpā izrunāties.
Advokatūras dienas pasākumus rīko Latvijas Zvērinātu advokātu padome (ZAP), kas ir advokatūras vadības un pārraudzības iestāde. Padome ir advokatūras augstākās institūcijas – Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas – politikas īstenotāja dzīvē, un Advokatūras likumā tai paredzētas 17 funkcijas. ZAP pieņem lēmumu - kurš būs zvērināts advokāts vai zvērināta advokāta palīgs, kurš nebūs, pārzina advokātu profesionālo sagatavošanu, seko tam, kā advokāti ievēro ētikas kodeksu, ierosina disciplinārlietas un dara vēl daudz ko citu. Cik daudz zvērinātu advokātu ir padomes paspārnē?
Gandrīz 1400 – gan zvērināti advokāti, gan zvērinātu advokātu palīgi. Advokāta palīgs nebūt nenozīmē zemāku kvalifikāciju: tas parasti ir jauns cilvēks, kas grib apgūt advokāta darba specifiku. Taču tas nenozīmē, ka juridiski šis cilvēks nav spējīgs sniegt tikpat labu konsultāciju vai arī piedalīties lietās, ja tas pēc likuma ir atļauts.
Tas ir apmēram līdzīgi, kā amatniekiem ir zeļļi, kam jānostrādā zināms laiks un jāapgūst aroda smalkumi?
Jā, lai nokārtotu eksāmenu un tiktu uzņemts zvērinātu advokātu skaitā.
Nozīmīgs ZAP likumā noteiktais pienākums ir uzdot advokātiem veikt valsts nodrošināto aizstāvību un pārstāvību kriminālprocesā vai likumā noteiktajos gadījumos – sniegt valsts nodrošināto juridisko palīdzību.
Kriminālprocesā netiek klasiski nošķirta maznodrošināta persona no personas, kurai tai brīdī nav advokāta, bet varbūt vēlāk būs. Ja persona krimināllietā procesa virzītājam (policijas darbiniekam, prokuroram vai tiesai) pieprasa – man ir nepieciešams aizstāvis, tad šis procesa virzītājs rakstīs vēstuli zvērinātu advokātu vecākajam, kas norīkos zvērinātu advokātu.
Ar cietušo kriminālprocesā ir mazliet sarežģītāk. Tad ir jāpieņem vēl atsevišķs procesa virzītāja lēmums, ka personai kā cietušajam tiek sniegta valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība. Bet parasti (un tā tas normāli arī ir) cietušās puses interešu aizstāvību garantē valsts apsūdzības uzturētājs – prokurors.
Tad īstenībā nemaz nevar izveidoties situācija, ka cilvēks paliek bez aizstāvja?
Tā patiešām nevar būt. Protams, ir cits jautājums - varbūt sākotnēji neizveidojas nepieciešamā uzticamības pakāpe starp personu, kurai ir nepieciešama aizstāvība, un tai norīkoto aizstāvi. Ne jau vienmēr mēs viens otram iepatīkamies no pirmā skatiena. Tam vajadzīgs zināms laiks un komunikācija. Bet situācija, ka advokāta palīdzība nav nodrošināta, nedrīkst būt. Mums par tādiem gadījumiem arī nav ziņu.
Protams, neuzņemšos apgalvot, ka Latvijā tā nekad nav gadījies, bet tad tikai nejaušības vai pārpratuma dēļ. Šo darbu koordinē ZAP, bet tiešie izpildītāji Latvijas reģionos ir 35 zvērinātu advokātu vecākie, kuri gan veido dežūru grafikus, gan saņem procesu virzītāju pieprasījumus un attiecīgi norīko advokātu.
Likumā arī noteikts, ka ZAP noteiktos gadījumos nosaka advokāta atlīdzības apmēru un citus ar juridiskās palīdzības sniegšanu saistītos izdevumus. Kā tas notiek?
Padome advokātam par noteiktu atlīdzību var uzdot sniegt juridisko palīdzību personai, kura ir maksātspējīga, taču var atļauties maksāt kādu noteiktu summu un tādēļ nespēj atrast advokātu. Tad ZAP palīdz sameklēt advokātu, kas strādās par šīs personas iespēju robežās noteikto atlīdzību. Bet tas ir tikai tad, ja cilvēks pats patiešām advokātu nevar atrast. Nebūtu pareizi uzreiz nākt pie mums un prasīt, pašam neko nedarot.
Vispirms ZAP interneta vietnē jāatrod informācija par zvērinātiem advokātiem, jāizvēlas un jāuzrunā tas, kura birojs atrodas apmeklējumam izdevīgākajā vietā?
Ja cilvēks ielūkojas advokātu sarakstā, zvana uz padomi un jautā – vai šis advokāts praktizē civillietās vai krimināllietās, protams, mēs to izstāstīsim. Mēs nevaram ieteikt konkrēta advokāta palīdzību, bet cenšamies (tāpat kā Advokatūras dienas konsultāciju sarakstā ir norādīta advokātu specializācija) par to informēt. Taču tikpat labi cilvēks var piezvanīt tieši izraudzītajam advokātam un pajautāt, vai viņš sniedz juridisku palīdzību konkrētā jautājumā.
Esmu pārliecināta – ja specializācija neatbilst, advokāts noteikti ieteiks kādu kolēģi, kas šo lietu varētu uzņemties. Manuprāt, advokāta profesija ir ļoti atvērta komunikācijai. Cita lieta, ka viņš bieži vien var atrasties tiesas zālē, kādā procesuālā darbībā, piemēram, pratināšanā ieslodzījuma vietā, un pa tālruni šajā laikā nebūs sasniedzams. Tādēļ ir jābūt pacietīgākiem, jācenšas sazināties atkārtoti.
Mūsu mājaslapā ir norādīta arī advokātu elektroniskās adreses. Tas nozīmē, ka var sūtīt arī e-pasta vēstules. Atbilde noteikti tiks sniegta.
Vēl cits jautājums ir par valsts nodrošināto juridisko palīdzību trūcīgām un maznodrošinātām personām. Tā jau ir Juridiskās palīdzības administrācijas (JPA) kompetencē.
Padome sniedz padomus arī šajos jautājumos, taču JPA mājaslapā ir ievietota skaidri saprotama un izvērsta informācija, tā plaši tiek izplatīta arī ar pašvaldību starpniecību. Turklāt JPA ir arī bezmaksas tālrunis, pa kuru iegūt vajadzīgo informāciju.
Šonedēļ advokatūrai, šķiet, ir svarīgākā nedēļa gadā – konsultāciju nedēļai seko Advokātu diena, tad konference "Tiesu procesu efektivizācija" un Zvērinātu advokātu kopsapulce.
Kopsapulce, var teikt, ir mūsu organizācijas parlaments – augstākā lēmējinstitūcija. To cenšas apmeklēt visi zvērinātie advokāti, un tur tiek apspriesti advokatūrai svarīgi jautājumi. Piemēram, pagājušajā gadā nolēma advokātiem noteikt obligātās 16 stundas kvalifikācijas celšanai. Šis stundu skaits nav liels, taču jāņem vērā, ka advokāti papildus obligātajām prasībām cenšas paaugstināt kvalifikāciju arī paši par saviem līdzekļiem. Šo 16 stundu apmācību ceram nodrošināt par Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas līdzekļiem.
Prasības apmācībā ir stingras, bet problēma ir tā, ka ne visos reģionos ir augstākās mācību iestādes ar docētāju sastāvu, kas var lasīt lekcijas dažādās tiesību zinātņu nozarēs, un tādēļ grūti nodrošināt tālāko reģionu advokātiem apstākļus mācību pieejamībai. Šobrīd kolēģiem jādodas uz Rīgu.
ZAP šis jautājums būs kardināli jārisina. Nākamā gada janvārī pirmo reizi apkoposim, kā advokātiem ar šo punktu sistēmas īstenošanu ir veicies. ZAP nešaubās, ka kolēģi gādā par savu izglītību un līdz ar to – par klientu interesēm, tomēr šī obligātā prasība ir kā neliels uzmundrinājums, dzinulis kvalifikācijas paaugstināšanai. Prakse tomēr mainās – nāk Eiropas Kopienas Tiesas, Eiropas Savienības Tiesas, Cilvēktiesību tiesas nolēmumi, kas mums ir jāzina, un ne tikai tas.
Kopsapulcē tiek ievēlēta arī Zvērinātu advokātu padome?
Tas notiek reizi trijos gados. Pārskata un vēlēšanu sapulce būs nākamgad. Tad pārvēlēs gan padomi un tās vadību, gan arī disciplinārlietu komisiju un revīzijas komisiju.
Šogad vairāk runāsim par kārtējiem darbiem, un, manuprāt, paredzams ļoti interesants disciplinārlietu komisijas pārskats. Disciplinārlietu prakse aktivizējas, enerģiski strādā ētikas komisija, kuru noslogojam vairāk, jo iespējamam ētikas pārkāpumam atšķirībā no disciplināratbildības nav noilguma. Manuprāt, komisijas darbojas ļoti labi. Mums ir arī ļoti interesanta komunikāciju komisija, kas sekmē ne tikai kontaktus starp advokātiem, bet arī rūpējas par kolēģijas (un līdz ar to visu kolēģu) publisko tēlu.
No jūsu kolēģiem esmu dzirdējusi, ka, piemēram, neētiska varētu būt advokāta rīcība, uzņemoties lietu, par kuru jau sākotnēji zināms, ka tā ir bezcerīga, taču no klienta ilgstoši ņem atlīdzību par it kā veiktām darbībām, līdz beidzot atzīst – diemžēl neizdevās...
Sāksim ar to, ka retais klients vēlas dzirdēt no advokāta atzinumu, ka viņa lieta ir bezcerīga. Protams, ja ir lieta, par kuru jūti, ka nevari "pacelt", tad to nevajag darīt. Bet ir arī nākamais faktors – sākot iepazīties ar dokumentiem, visbiežāk nav iespējams pateikt, kādi apstākļi atklāsies un kāds būs iznākums. Tik vienkārši neko nevar apgalvot.
Konferences temats ir "Tiesu darba efektivizācija". Ļoti bieži saistībā ar tiesas procesu ieilgumu min tieši advokātus, kas neierodas uz tiesas sēdēm, tādējādi kavējot šo procesu...
Visvieglāk ir norādīt uz advokātiem, aizmirstot, ka advokāta piedalīšanās kā obligāta prasība ir tikai kriminālprocesā un tikai aizstāvības pozīcijā. Civillietas un administratīvās lietas nav advokātu monopols, un tad vajadzētu vērtēt no tā aspekta, cik daudz lietu, kurās reāli piedalās zvērināts advokāts vai zvērināta advokāta palīgs, ir neattaisnojošu iemeslu dēļ kavētas vai novilcinātas. Protams, tiesas, prokuratūra, advokatūra un klienti raizējas, ka lietu izskatīšana tiek atlikta, bet cēloņi noteikti nav meklējami advokātā.
Bija runa par vienotu kalendāru, kurā redzams tiesnešu, prokuroru un advokātu nodarbinātības grafiks. Tad nevajadzētu atlikt tiesas sēdi tādēļ, ka, piemēram, advokāts aizņemts citas lietas izskatīšanā.
Mēs savu kalendāru izstrādājām. Tajā viss ir redzams. Ja advokāts sevi šajā kalendārā nav atzīmējis kā aizņemtu, tad viņam pēc neierašanās tiesā par to ir jāsniedz paskaidrojums ZAP. Padome ir pietiekami neiecietīga pret kolēģiem, kuri neattaisnotu iemeslu dēļ vai neinformējot tiesu, uz sēdi nav ieradušies.
Nenoliegšu, ir zināmi gadījumi, kad šādi rīkojas, lai novilcinātu tiesas procesu, bet nav korekti to attiecināt uz visiem profesijas pārstāvjiem, gandrīz 1400 Latvijā praktizējošiem advokātiem. Man gribētos ieteikt pievērst uzmanību izmeklējamo lietu kvalitātei, varbūt ir vajadzīgs cits regulējums par ekspertīzēm, par pierādījumu savākšanu un pārbaudīšanu. Kopumā noteikti ir atrodami mehānismi, lai labāk sakārtotu šo tiesas spriešanu.
Bet arī valsts nevar prasīt no tiesas, prokuratūras, izmeklētājiem un advokātiem, lai ļoti ātri, teiksim, mēneša laikā, izskatītu lietas, kurās ir 10, 20, 30 vai pat 100 sējumu.
Ja palūkojamies, piemēram, Lielbritānijā, arī sarežģītās lietās tiesnesis parūkā pavisam ātri noklaudzina āmuru, pasludina – vainīgs vai nevainīgs un nosaka soda mēru.
Vainīgs vai nevainīgs – tas ir tāpat kā balts vai melns. Ja tiesa ir nolikta, piedodiet, ka es tā teikšu, uz zemes Dieva vietā lemt par vainīgumu vai nevainīgumu, tad tiesai nedrīkst būt šaubu. Jo – kolīdz ir šaubas, tā jātaisa attaisnojošs spriedums. Bet vai vienmēr tas atbilst reālajai situācijai? Droši vien no katra var palūgt savā jomā izdarīt visu labāk.
Un ko varētu palūgt mūsu iedzīvotājiem izdarīt labāk? Varbūt tomēr vairāk meklēt advokāta palīdzību, labāk sagatavoties tiesas procesam, tad tas arī noritētu ātrāk?
Protams. Ja civilprocesā ir prasītājs un atbildētājs, tad fiziskās vai juridiskās personas jau pēc definīcijas ir izlēmušas, ka to intereses noteiktā jomā ir pretējas, un katram no šiem procesa dalībniekiem ir tiesības uz savu pārstāvi (kriminālprocesā – uz aizstāvi), tiesības uz kvalificētu juridisko palīdzību. Advokāts nevar būt tiesnesis pretējai pusei, viņš analizē to situāciju, kas ir viņa klienta interesēs. Ja abas puses atnāk uz tiesu sagatavojušās, tad notiek juridisks strīds, argumentu, faktu un pierādījumu strīds, bet ne strīds starp personām.
Otrkārt, nevajag uzskatīt, ka advokāti vēlas panākt tikai un vienīgi tiesāšanos. Ir taču arī izlīgumi, notariāli darījumi, ko puses savā starpā var slēgt, lai izbeigtu kādas domstarpības. Taču cilvēkiem nereti šķiet vieglāk aiziet uz tiesu, nekā savstarpējā sarunu ceļā īstenot izlīguma procedūru. Ja ir šīs pretējās intereses, tad nav tā, ka taisnība ir tikai vienai pusei.
Šobrīd ir izveidojusies situācija, ka cilvēki ļoti grib tiesāties, kaut vai, piemēram, laulības šķiršanas lietās, kur pietiktu ar notāra pakalpojumu. Taču viens laulātais otru negrib "laist brīvībā" un tad tiesājas. Tas ir arī iekšējās kultūras jautājums – vai vēlamies atrisināt juridisku problēmu, vai kādam ieriebt ar tiesāšanos.
