Tiesībsargs: jauni aizsākumi, prioritātes, plāni

Kura, pēc jūsu domām, patlaban ir pati aktuālākā cilvēktiesību problēma Latvijā?

Krievu valodas medijos ļoti intensīvi tiek runāts par krievvalodīgo un nepilsoņu jautājumu. Latvijā nepilsoņu ir daudz, un situācija, kas radīta 90. gados, nav atrisinājusies. Naturalizācijas procedūra ir atvieglota. Tomēr nepilsoņu skaits ir liels, bet viņu vēlme naturalizēties - ļoti niecīga. Tas saistīts ar vienu būtisku problēmu: valsts atbalsta programmu valodas apguvei praktiski nav. Bet šis ir viens no svarīgiem šķēršļiem, kādēļ cilvēki neiet kārtot pilsonības eksāmenus. Aptaujas un arī personiskas sarunas liecina - viena no problēmām ir valodas eksāmena kārtošana. Taču patlaban nav intensīvas atbalsta programmas no valsts iestāžu puses, šajā jomā nav arī valsts politikas. Ja tā būtu viena no prioritātēm, pēc ļoti neilga laika, iespējams, nepilsoņu būtu daudz mazāk.

Vai jums ir padomā ierosinājumi, vai tas ir tikai vērojums?

Tas ir viens no vērojumiem, bet par risinājumiem runāšu ar atbildīgajiem ministriem, ierosināšu šīs lietas pārskatīt. Aicināšu ekspertus, lai domātu par saturīgiem priekšlikumiem, programmām, kā to varētu darīt. Mana kompetence – atrast problemātiku, kas skar cilvēktiesības, un vērst uz to uzmanību. Bet gribu spert soli tālāk un nākt ar konstruktīvākiem priekšlikumiem, kā šo jautājumu varētu risināt. Protams, tas var saskarties ar finanšu resursu jautājumu. Bet nevar turpināties apburtais loks: no vienas puses, runājam, ka tā ir problēma, bet tajā pašā laikā, ja nav ES finansējuma, neko nevaram izdarīt. Tas nav pareizi. Jābūt prioritātēm, un šis ir viens no tādiem jautājumiem.

Pirmkārt, tas celtu latviešu valodas kā valsts valodas statusu jau citā līmenī, otrkārt, spertu lielu soli pretī tiem cilvēkiem, kas jūtas Latvijai piederīgi, kas grib šai valstī dzīvot, sniedzot ērtu, vienkāršu iespēju, kā apgūt valsts valodu. Ir svarīgi, ka mēs par to ne tikai runājam, bet arī sākam darīt. Neraugoties, ka valstī ir krīzes vai kāda cita situācija - ja redzam, ka ir problēma, tā jārisina. Pretējā gadījumā tas nebeigsies nekad vai atkal ar kaut kādu starptautiski negatīvu rezonansi, aizrādījumu, ka mēs šos jautājumus nerisinām.

Viens no tiesībsarga uzdevumiem ir sabiedrības informētības līmeņa nodrošināšana.

Jo kļūstam atpazīstamāki, jo pieaug cilvēku interese vērsties pie mums ar jautājumiem, sūdzībām, arī ar ierosinājumiem, bet tas prasa resursus. Līdzsvars, manuprāt, ir tad, ja spējam strādāt ar jautājumiem, kas ir sabiedrības dienaskārtībā. Svarīgi izteikt viedokli masu medijos. Ja jautājums jau sasniedzis zināmu aktualitātes līmeni, bet redzam, ka tajā virzienā nekas netiek darīts, vajag pieaicināt ekspertus.

Piemēram, mums bija vairāki raksti par tematu "Ģimenes biļete = 2 + 2" jautājumiem. Pirmkārt, Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā 2030. gadam ir uzsvērts – ģimene ir prioritāra. Politiķi pateikuši, ka šī ir joma, kas tiks atbalstīta. Bet no otras puses – šīs biļetes "2 (pieaugušie) +2 (bērni)" uzrāda problēmu par zināmu diskrimināciju. Svarīgi par to runāt un pēc tam jau strādāt pie konkrētām programmām, kad sabiedrība sapratusi to virzienu, nevis uzstāties no spēka pozīcijām vai panākt negatīvu rezonansi.

"Sabiedrības zināšanu līmenis palielinās. Bet vairumā gadījumu diemžēl tāpēc, ka cilvēks saskāries ar problēmām, nav spējis tās risināt un noskaidrojis arī savas tiesības."

Mēs veicam pārbaudes jeb monitoringa vizītes, kur strādājam ar konkrētām sabiedrības grupām – cilvēkiem, kam ir invaliditāte, vecāka gadagājuma cilvēkiem pansionātos, bērniem. Konstatējam situāciju uz vietas un skaidrojam, kādas ir viņu tiesības, ja rodas kādi jautājumi. Plānojam ciešāk veidot sadarbību ar pašvaldībām, veidot izbraukuma seminārus gan par vispārējām tēmām, gan, ja redzam, ka ir kāda izteikta aktualitāte, piesaistām juristus un braucam skaidrot situāciju uz vietas. Svarīgākais – nevis konfrontēt sabiedrību ar pašvaldību vai sabiedrību ar valsti, bet stāstīt, skaidrot, kādas cilvēkiem konkrētās situācijās ir tiesības, kam no pašvaldības puses vairāk jāpievērš uzmanība. Jārisina arī jautājums par finansēm un jāatrod veids, kā to izdarīt, jo nevar būt tā, ka veidojas noslēgts aplis: tiesības ir, cilvēki par tām zina, bet realizēt tās nevar. Tad vai nu jāpasaka, ka šobrīd to vai citu jautājumu skatīsim šaurāk vai uz laiku ierobežosim, jo tam ir objektīvi iemesli, vai arī tas jāattīsta un jārisina pilnībā.

Informējot cilvēkus caur konkrētu darbību, risinot jautājumus, rodas arī izpratne, ka tas viss ietilpst jēdzienā "cilvēktiesības". Bet diezgan izplatīts ir priekšstats, ka cilvēktiesības uz visiem nebūt neattiecas, ir kaut kur ārpusē, nevis mūsu ikdienas dzīvē.

Cilvēktiesību joma skar gandrīz katru tiesisko jautājumu, ar ko cilvēks ikdienā var sastapties. Labs un efektīvs veids ir sabiedrību informēt caur masu medijiem. Esam plānojuši medijus uzrunāt arī reģionālā līmenī. Man gribētos, lai mēs to darām kopīgi, veidojot sadarbību, nemēģinot sabiedrību konfrontēt. Nereti parādās informācija, kas pēc būtības nav tik negatīva, bet ir smagnējāk pasniegta, un cilvēks, kas lietas būtību nav izpratis, to uztver asāk. Lai gan pēc būtības tā ir pozitīva ziņa.

Kādas ir cilvēku zināšanas par savām tiesībām? Reizēm rodas stereotips priekšstats, ka tiesības ir tikai cietumniekiem, nacionālajām vai seksuālajām minoritātēm.

Satversmē ir norma: "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības." Jautājums, kā tas tiek nodrošināts. Sabiedrības zināšanu līmenis ar katru gadu palielinās. Bet vairumā gadījumu diemžēl tāpēc, ka cilvēks saskāries ar kaut kādām problēmām, nav spējis tās risināt un noskaidrojis arī savas tiesības.

Tiesībsarga uzdevums ir arī labas pārvaldības nodrošināšana valstī. Bet kas ir šī labā pārvaldība?

Laba pārvaldība ir tad, ja ātri, efektīvi, caurskatāmi tiek nodrošināts pakalpojums, kuru valsts sniedz cilvēkam. Jo valsts aparātā resurss un tā kapacitāte ir mazāka, jo vairāk ikdienā saskaramies ar to, ka laba pārvaldība kā princips paliek arvien grūtāk realizējams. Ja valsts iestāde vai amatpersona pieņēmusi lēmumu, kas neapmierina adresātu, viņam ir tiesības to pārsūdzēt. Bet patlaban tiesas, īpaši administratīvās, pirmajā instancē lietas izskata vidēji pusotru gadu, bet kopumā vidēji tie ir četri gadi. Tas ir ļoti ilgs ceļš, līdz viņš iegūst galējo nolēmumu.

Reizēm saskaramies ar to, ka ierēdņi jau ar to rēķinās – pieņem lēmumu, pietiekami neiedziļinoties lietas būtībā, ar domu – ja cilvēks nav apmierināts, lai iet uz tiesu! Tas ir ilgs ceļš, daudz kas var mainīties. Taču ātrs un efektīvs administratīvais process nepieciešams gan iestādē, gan tiesā. Bieži gadās - ja uz tiesu nav līdzi jurists, rezultāts var būt visāds. Lai gan pats svarīgākais administratīvajā procesā ir objektīvās izmeklēšanas princips, kad tiesa pati lietā noskaidro objektīvo patiesību. Valsts pārvalde jau savu lēmumu ir pieņēmusi, šis viedoklis vairs nav jājautā, jo tas ir atspoguļots rīcībā vai administratīvajā aktā. Savukārt no personas nebūtu jāprasa nekādi juridiski paskaidrojumi, jo viņš jau ir paudis savu viedokli: "Nepiekrītu šim lēmumam." Tiesai pašai vajadzētu noskaidrot, vai lēmums, kuram persona nepiekrīt, ir tiesisks, vai ir ņemti vērā visi principi, lai nolēmums būtu leģitīms, tiesisks un taisnīgs. Ja šis princips nedarbojas, nevaram runāt par labu pārvaldību.

"Svarīgākais – nevis konfrontēt sabiedrību ar pašvaldību vai sabiedrību ar valsti, bet skaidrot, kādas cilvēkiem konkrētās situācijās ir tiesības."

Pastāv princips, ka "lieta ir jāizskata saprātīgā termiņā". Ja to nevaram ievērot, turklāt uz šiem pārkāpumiem diezgan regulāri norāda starptautiskās institūcijas, tas parādās Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos, kas gan vēl nepieciešams, lai šo jautājumu risinātu jau pēc būtības un šobrīd? Vai nu likumā jānosaka izskatīšanas termiņi, vai jāmeklē citi veidi, lai to panāktu. Kaut kas ir pilnīgi nepareizi, ja kriminālprocess bieži tiek spriests ātrāk nekā administratīvais. Patlaban nav pētījumu, vai visi cilvēki izmanto savas tiesības pārsūdzēt, un kas ir tie iemesli, kāpēc viņi to nedara. Taču viedokļi izskanējuši, cilvēki saka: tas ir ilgi, dārgi, un jautājums pēc būtības ir vienkāršāks un prasa mazāk resursu nekā tiesāšanās. Taču procesam jābūt ātram un efektīvam. Ja arī tiek pieņemts nelabvēlīgs lēmums, tas jāsaņem ātri un pamatoti, nevis pēc gadiem pasaka – ierēdņa lēmums bija tiesisks un pareizs.

Saeimai piedāvāsim grozīt procesuālos likumus. Ar bērnu tiesībām saistītie jautājumi būtu jāskata paātrinātā laikā, saskaramies ar gadījumiem, kad tas netiek darīts. Piemēram, ja jautājumu par pabalstu bērna vajadzību nodrošināšanai skata pēc 3–4 mēnešiem, bet līdzekļus vajag šobrīd. Tam jānotiek daudz ātrāk. Lūgums vai sūdzība var arī būt nepamatots, bet arī par to personai atbilde jāsaņem savlaicīgi. Iegājies, ka ticamības kredīts pārvaldes iestādēm ir zems, tāpēc īpaši ātri jāpieņem lēmums, lai cilvēks var saņemt atbildi par to, vai iestādes lēmums, kuru tas apstrīdējis, ir vai nav bijis taisnīgs.

Par kuriem jautājumiem saņemat visvairāk iesniegumu?

Samērā nesen varēja teikt, ka skaita ziņā ieslodzīto sūdzības ir pirmajā vietā, bet šobrīd iesniegumi ir vairāk saistīti ar sociālekonomisko pusi, dzīvokļu jautājumiem. Mums lūdz viedokli pa lēmumiem. Protams, neesam tiesa. Bet savā atzinumā, ja redzam, ka bijis prettiesisks lēmums, to norādām un sūtam konkrētajai institūcijai.

Kas notiek ar iesniegumu pēc tam, kad to saņēmis Tiesībsarga birojs?

Visi iesniegumi tiek izskatīti. Neviens netiek atraidīts. Parasti mēs rosinām pārbaudes lietu, un tas notiek visos gadījumos, kad mums jānoskaidro uz vietas, vai jāiegūst papildu informācija. Izvērtējam iesniegumu, ja nepieciešams, lūdzam iesniedzējam papildus informāciju, aicinām uz sarunu, izprasām ziņas no attiecīgās iestādes, kas ir pieņēmusi lēmumu. Ja nepieciešams, dodamies uz vietas konkrētajā institūcijā, runājam, cenšamies saprast pēc būtības, aptaujājam darbiniekus, kas ir iesaistīti, ja vajadzīgs, pieprasām vēl citu informāciju. Uz šīs kopējās informācijas bāzes tiek gatavots atzinums.

Nolikumā par tiesībsargu rakstīts, ka jums "maksimālais termiņš lietas skatīšanai  ir divi gadi". Vai tas nav pretrunā ar jūsu iepriekš sacīto par ātru lietas izskatīšanu?

Šāda iespēja pastāv. Taču pārbaudes lietas izskatīšana var ilgt divus gadus tikai ar nosacījumu, ja šajā periodā esam panākuši normatīvā akta grozījuma izskatīšanu valdībā vai parlamentā. Ja pārbaudes laikā rodas secinājums, ka kāda tiesību norma nav taisnīga, mēģinām pārliecināt ministriju vai Saeimu, ka tā varbūt neatbilst Satversmei un ir jāgroza. Tad ceļš ir ilgāks, jo jāstrādā ar citu iestāžu juristiem. Ir gadījumi, kad mūsu viedoklim nepiekrīt, un tad ir ass, efektīvs instruments – Satversmes tiesa.

Tiesībsarga birojā ir nedaudz grēkots, ir bijušas garas pārbaudes lietas bez ļoti efektīva rezultāta. Bijuši gadījumi, kad nesteidzas ar informācijas sniegšanu, lai mēs varētu izvērtēt problēmu pēc būtības. Bet uzskatu: pārbaudes lietas jāskata dažu mēnešu laikā, bet rezultātam jābūt tādam, ko cilvēks var izmantot, piemēram, tiesā. Informējam par pārbaudes rezultātiem attiecīgo iestādi un aicinām atjaunot tiesiskumu, mēģinām būt vidutājs. Svarīgi ir neieiet ilgā tiesvedības procesā, bet pārliecināt ierēdni, ka situācija būtu jāmaina.

Svarīgi būtu panākt, lai šie atzinumi ir tik kvalitatīvi, ka tajos ieklausās, un politiķi apzinās, ka tas ir nozīmīgs pamats ātrai rīcībai, lai nāktu ar iniciatīvu likuma grozīšanai.

Vai tiesībsarga lēmums ir galīgs un nepārskatāms?

Jā. Tas ir atzinums, kuram ir rekomendējošs raksturs, un nav pārsūdzams.

Vai jums padomā ir tiesībsargu institūciju tīkla paplašināšana? Mums jau ir pacientu tiesībsargs, tiek aizsargātas patērētāju tiesības... Bet, piemēram, vairākās valstīs patstāvīgi darbojas bērnu tiesībsargs.

Esam par to daudz domājuši, esmu runājis ar kolēģiem Tiesībsarga birojā, kuri strādā ar bērnu tiesību jautājumiem. Nesen bijām Baltijas ikgadējā ombudu seminārā, kur runājām arī par bērnu tiesību jautājumiem. Lietuvas un Igaunijas kolēģiem tā ir atsevišķa ombuda joma. Manuprāt, tas ir labs signāls, lai mēs arī tam pievērstu uzmanību – varbūt tas jārisina šādā veidā. Tas, ka šī joma jāpastiprina, ir nepārprotami skaidrs. Jautājums – kā? Tas, kā šo jautājumu risina citi, ir labs piemērs, kuru varam analizēt, paņemt labāko. Esmu pasludinājis bērnu tiesības kā mūsu darba prioritāti. Likumdošanas aktos ir noteikts, ka šis jautājums ir prioritārs, un pati dzīves situācija jau norāda uz to, ka šim jautājumam jāpievērš ļoti liela uzmanība.

"Samērā nesen skaita ziņā ieslodzīto sūdzības bija pirmajā vietā, bet šobrīd iesniegumi vairāk saistīti ar sociālekonomisko pusi, dzīvokļu jautājumiem."

Pēc monitoringa vizītēm, arī sadarbībā ar NVO, iepazīstoties ar pētījumiem, ir pilnīgi skaidrs, ka bērnu tiesībām jāvelta daudz lielāka uzmanība, nekā tas notiek šobrīd.

Ar tiem resursiem, kas patlaban ir Tiesībsarga birojā, nevaram nodrošināt visu to, kas jārisina. Bet viena no prioritātēm ir sociāli mazaizsargātu bērnu tiesību nodrošināšana. Varētu teikt: bet tur ir tik daudz uzraudzības institūciju. Bet atkal tas pats – varam runāt par sliktu pārvaldību, resursu trūkumu, jautājumiem, kas skar bērnus ar īpašām vajadzībām, pieiets formāli. Cēloņi ir dažādi: resursu, kompetences trūkums, neieinteresētība. Vai ir vērtēti risinājumi bērnam augt ģimenē, nevis sociālās aprūpes iestādēs? Kas notiek ar bērniem līdz divu gadu vecumam – tas ir jautājums, kam nav pievērsta nepieciešamā uzmanība. Pēc informācijas, kas katru dienu tiek iegūta, ir skaidrs, ka jautājumam par bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem jāpievērš pastiprināta uzmanība. Jāstrādā, lai tiktu atrasts vislabākais veids, kā nodrošināt bērna intereses, lai viņš izaugtu atbilstoši savām spējām.

Kā veidojas jūsu sadarbība ar NVO, kuras strādā ar cilvēktiesību jautājumiem?

Šajā amatā strādāju tikai dažus mēnešus, bet jau esmu paspējis tikties ar vairākiem desmitiem nevalstisko organizāciju. Strādājot pie stratēģijas, aicinājām publiskajā telpā izteikt sabiedrības viedokli un aicinājām arī sabiedriskās organizācijas. Tas bija pirmais solis. Nākamais – tās NVO, kas bija atsaukušās, kas bija izteikušas priekšlikumus vai kritiku, aicinājām uz diskusiju, kurā piedalījās vairāk nekā 30 pārstāvji.

Veidosim informatīvas sanāksmes par visām tēmām, bet tas var būt reizi gadā - kā atskaites seminārs. Bet lielāks akcents būs tematiskās jomas: piemēram, bērnu tiesību jautājumi, romu tiesības. Tad diskutējam, analizējam, cenšamies veidot partnerību, mēģinām kopā uzsākt projektus – tas attiecas uz ārzemnieku izraidīšanu, uz romu tiesībām, uz sociālo drošību. Bez nevalstiskajām organizācijām būs grūti. Caur NVO varam strādāt ļoti efektīvi, būt kā vidutājs starp sabiedrību un valsti.

Uzziņai

Tiesībsarga stratēģija 2011. - 2013. gadam

http://www.tiesibsargs.lv/lat/tiesibsargs/majas_lapas_jaunumi/?doc=664