Pēc KM sniegtās informācijas, 2008. gadā muzejos kopumā strādāja 1074 darbinieki, 2009. gadā – 910, bet nākamgad muzeju darbinieku skaits tiks samazināts līdz 814. Muzeju darbinieku vidējā alga 2008. gadā bija 466 lati, 2009. gadā – 390, bet 2010. gadā – tikai 289 lati. Kultūras ministrijas pārziņā esošo muzeju finansējums šogad ir 8 442 103 lati, nākamgad tas tiks samazināts par 2 817 892 latiem.
KM padotībā šā gada 1. janvārī bija 12 muzeji. No nākamā gada 1. janvāra valsts aģentūru statusā saglabājas astoņi: v/a „Rakstniecības un mūzikas muzejs”, v/a „Latvijas Nacionālais mākslas muzejs”, v/a „Latvijas Nacionālais vēstures muzejs”, v/a „Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs”, v/a „Rundāles pils muzejs”, v/a „Īpaši aizsargājamais kultūras piemineklis – Turaidas muzejrezervāts”, v/a „Memoriālo muzeju apvienība” un v/a „Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs”.
Vienā aģentūrā, izveidojot vienotu administrēšanas sistēmu, no 2010. gada 1. janvāra tiks apvienoti Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs un Ārzemju mākslas muzejs.
Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam no 2010. gada 1. janvāra tiks pievienots Latvijas kultūras muzejs „Dauderi”.
Ārzemju mākslas muzejs, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, kā arī Latvijas kultūras muzejs „Dauderi” turpinās savu līdzšinējo darbību, arī šo muzeju atrašanās vietas netiks mainītas.
Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja (RTMM) reorganizācija ilga vairāk nekā divus gadus. Valsts aģentūra „Memoriālo muzeju apvienība” ietver struktūrvienību „Raiņa un Aspazijas muzejs”, kurā iekļautas līdzšinējās RTMM filiāles: Raiņa muzeji „Tadenava” un „Jasmuiža”, Raiņa un Aspazijas vasarnīca Majoros, Raiņa un Aspazijas māja Rīgā. Memoriālo muzeju apvienībā kā struktūrvienības darbojas arī Jāņa Akuratera muzejs, Krišjāņa Barona muzejs, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs, Ojāra Vācieša memoriālais muzejs un Andreja Upīša memoriālais muzejs.
"Valsts kultūrpolitika muzeju jomā bija vērsta uz personāla attīstību, bet valsts politikas – ieguldīt infrastruktūrā – ilgstoši tā arī nav bijis."
M.Valtere
Teātra vēsturi tāpat kā līdz šim atspoguļo E. Smiļģa Teātra muzejs, kas tagad atrodas Latvijas Kultūras akadēmijas paspārnē.
Ar Ministru kabineta (MK) 23.10.2009. lēmumu valdība akceptējusi grozījumus Muzeju likumā, nosakot, ka no 2010. gada 1. janvāra Muzeju valsts pārvalde (MVP) vairs nepastāvēs kā atsevišķa valsts pārvaldes iestāde, bet tiks pievienota Kultūras ministrijai.
KM paredzēts nodot šādas MVP funkcijas:
- sekmēt muzeju darbības pilnveidošanu un koordinēt to attīstību (neatkarīgi no muzeja statusa);
- pārraudzīt nacionālo muzeju krājumu, sekmēt tā saglabāšanu un koordinēt komplektēšanas stratēģiju;
- nodrošināt muzeju darbības un muzeju personāla profesionalizācijas priekšnoteikumus;
- apkopot un analizēt informāciju, lai sekmētu muzejos uzkrātā kultūrvēsturiskā mantojuma apriti sabiedrībā.
Funkciju īstenošanai ar nākamā gada 1. janvāri Kultūras ministrijai no MVP resursiem plānots nodot 8 amata vietas. Muzeju valsts pārvaldes slēguma bilance ministrijai jāsagatavo līdz 2010. gada 15. janvārim.
LV.LV jautā: Kā notiek un kā vērtējat muzeju reorganizāciju?
 |
| Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I |
Muzeju valsts pārvaldes priekšnieks Jānis Garjāns:
Lai vērtētu pārmaiņas, kas notikušas Latvijas muzeju sistēmā, ir jāsaprot, ko ar tām ir gribēts panākt. Reorganizācija nav pašmērķis. Valdības uzdevums bija atrast veidus, kā finanšu krīzes apstākļos sabalansēt valsts budžetu. Neesmu pārliecināts, vai muzeju apvienošana un to formāla likvidēšana, funkcijas un krājumu nododot citam muzejam, patiešām sniegs vērā ņemamu finansējuma ietaupījumu valsts budžetā. Atliek cerēt, ka muzeji šīs pārmaiņas izmantos kā iespēju paškritiski izvērtēt savu darbību un optimizēt to, kas gadu gaitā „iesīkstējis” un kļuvis neefektīvs. Domāju, ka tikai pēc gada varēsim objektīvi novērtēt šīs reorganizācijas sekas. Ļoti gribētos cerēt, ka 2010. gada budžets nebūs pārāk sāpīgs trieciens kultūras mantojumam, tai skaitā muzeju nozarei.
Pārmaiņas Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā sākās krietni pirms valsts ekonomikas grūtībām. Muzejs vairākkārt tika mudināts mainīt savu menedžmentu, virzīt darbību uz sabiedrībā daudz pamanāmāku, būtiskāku rezultātu. Diemžēl viss palika pa vecam, tāpēc pārmaiņas nācās iniciēt no ārpuses. Strukturālās izmaiņas – muzeja sadalīšana – pati par sevi nav un nevar būt glābiņš. Nav labu vai sliktu struktūru. Ir labs vai slikts menedžments. Tāpēc arī šajā gadījumā jauno institūciju – Rakstniecības un mūzikas muzeja un Memoriālo muzeju apvienības – darbību vēroju ar piesardzīgu optimismu. Ceru, ka šiem muzejiem izdosies apliecināt sevi kā aktīvām un mūsdienīgām kultūras iestādēm. Rakstniecības un mūzikas muzeja pirmais pieteikums – izstāde „Dažas latviskas vērtības” – ir muzeja misijai adekvāts, pat konceptuāls muzeja un sabiedrības aktīva dialoga mēģinājums.
 |
| Foto: Inga Kundziņa, A.F.I |
Valsts aģentūras „Latvijas Nacionālais mākslas muzejs” direktore Māra Lāce:
Šobrīd valdība un sabiedrība daudz runā par strukturālajām reformām. Es vēlētos atgādināt, ka muzeji pēc savas uzbūves, darbības principiem un uzdevumiem tomēr atšķiras no citām valsts aģentūrām. To vajadzētu ņemt vērā, analizējot un vērtējot kultūras institūciju nepieciešamību un lietderību.
Protams, vispirms jādomā, kāds ir katras reorganizācijas mērķis. Runājot par Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeju, kur esmu piedalījusies divu akreditācijas komisiju darbā, varu teikt – jau toreiz bija skaidrs, ka, lai uzlabotu muzeja administratīvo kapacitāti un tā tālāko darbību, bija nepieciešamas izmaiņas šā muzeja uzbūvē. Pašreizējās reorganizācijas rezultāts atšķiras no sākotnējās ieceres, par ko iepriekš diskutēja muzeju domubiedru grupa.
Mani personīgi interesē, kā funkcionēs Teātra muzejs Kultūras akadēmijas paspārnē, un te es saskatu diezgan daudz iespēju. Pasaulē pie daudzām mācību iestādēm ir muzeji. Ja Kultūras akadēmija spēs novērtēt šā muzeja potenciālu, varētu veidoties interesanta un uz rezultātu orientēta sadarbība.
Manuprāt, visproblemātiskākais veidojums ir Memoriālo muzeju apvienība. Šie muzeji atrodas katrs savā mājā, tie domāti šauram apmeklētāju lokam un nevar piesaistīt ļoti lielu auditoriju, bet viņu nozīme kultūrvēsturiskās atmiņas saglabāšanā ir ārkārtīgi būtiska. Šādu mazu un sadrumstalotu muzeju pārvaldīšana – īpaši pašreizējā finansējuma apstākļos – būs sarežģīts process.
Vienmēr sabiedrībā ir izvirzījies jautājums par Raiņa memoriālajiem muzejiem. Es noteikti nedomāju, ka mums muzeju ir par daudz, tomēr uzskatu – mums nav neviena Raiņa muzeja, kur mēs varētu runāt par šo latviešu rakstniecības ģēniju visā tā plašumā. Mums ir Raiņa piedzimšanas vieta, Raiņa jaunības vieta, Rainis pēc atgriešanās no trimdas, Raiņa nāves vieta. Man šķiet, loģiskāk būtu atteikties no kāda Raiņa muzeja un koncentrēt visu Raiņa muzeju potenciālu vienā vai divās vietās. Pastāv gan viedoklis, ka Raiņa vārdam nemaz tā nedrīkst ķerties klāt, jo tā ir mūsu vērtība numur viens. Diemžēl, ja tas tā turpināsies, problēmas varētu tikai palielināties, jo visas šīs vietas patiešām ir sliktā stāvoklī.
Mani vistiešākajā veidā skar Latvijas mākslas muzeju reorganizācija, kas ir sāpīgs process no dažādiem aspektiem. Ministru kabineta lēmumā uzrakstīts ir skarbi: tiek likvidēts Ārzemju mākslas muzejs un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, un tie tiek pievienoti Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. Pēc būtības šie muzeji jau netiek likvidēti – tie saglabā savu atrašanos vēsturiskajās vietās. Šis ir jautājums par pārvaldību. Sāk veidoties apvienotā struktūra.
Šo procesu subjektīvi vērtēju negatīvi, jo visa pārorganizēšanās atņem tik daudz spēka un enerģijas, ko mēs varētu veltīt kādam citam mērķim. No otras puses, objektīvi skatoties, šāda mākslas muzeju pārvaldības struktūra pastāv Igaunijā, Lietuvā, Somijā un citviet pasaulē. Tā tas varētu arī būt. Tikai ir cita lieta – tieši mākslas muzeji Latvijā ir nepārtraukti reorganizēti un pārveidoti, kamēr vien tie ir pastāvējuši.
Mākslas muzeji jau bija kopā, bet 2000. gadā Kultūras ministrija pieņēma lēmumu sadalīt apvienību, izveidojot atsevišķas juridiskās personas. Toreiz tas tika uzskatīts par normālu soli, var teikt – tā bija reorganizācija „no apakšas”. Ir pagājuši deviņi gadi, un šobrīd mēs atkal ejam kopā. Es uzskatu, ka motīvs, kādēļ to vajadzēja darīt, bija tīri birokrātisks. Bija valdības lēmums – par 50% samazināt valsts aģentūru skaitu. Tā kā lielākā daļa KM pakļautībā esošo aģentūru ir muzeji, tad, samazinot to skaitu, formāli šis valdības lēmums tika izpildīts.
"Krīzes situācijā veikt neizanalizētu un nepārdomātu muzeju reorganizāciju ir bīstami."
M.Lāce
Sāpīgākais jautājums – muzeju reorganizācijas process, tā mērķi un iespējas netika apspriesti profesionāļu aprindās. Varbūt ierēdniecībai liekas, ka ar mums nevar diskutēt, ka tāpat nesapratīsim un tikai aizstāvēsim savu nozari. Tik traki gan nav. Mūsu viedoklis tomēr ir balstīts kultūras mantojuma jēdziena izpratnē un valsts muzejiskās darbības stratēģisko mērķuizpratnē. Tādēļ šāda sasteigta reorganizācija ir radījusi muzeju vidē un darbiniekos ļoti negatīvu attieksmi pret procesu kopumā. Ne mazāk sāpīgi, ka muzeju reorganizācija notiek vienlaikus ar ļoti drastisku finansējuma samazinājumu.
Šobrīd ir grūti prognozēt, kā vispār tāds liels un sarežģīts veidojums kā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, kas atradīsies četrās ļoti lielās ēkās, kas ir valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi, un vienā dzīvoklī, izdzīvos. Valsts dotācija precēm un pakalpojumiem salīdzinājumā ar 2008. gadu ir samazināta par 53 procentiem.
Pastāv maldīgs uzskats, ka savai pastāvēšanai muzejiem pašiem jānopelna līdzekļi. Mums ir pašu ieņēmumi, piemēram, nākamgad mums jānopelna 280 000 latu, un tā nav maza summa. Bet ir jārunā par krājumu uzturēšanu, ēkas ir lielas, ar lielu īres maksu, komunālajiem un ekspluatācijas maksājumiem, apsardzi, atsevišķās vietās teritorijas uzturēšanas izdevumiem – tas viss sabiedrībai paliek neredzams. Ir absurda situācija, ka muzejs no pašu ieņēmumiem maksā par apkuri un elektrību, nevis šos līdzekļus iegulda jaunu izstāžu projektu realizācijā, kā tas ir citur pasaulē. Mēs nevaram šāda mēroga muzejus aizvērt apmeklētājiem – tad zūd mūsu pastāvēšanas jēga kā šīm vēstures un kultūras atmiņas institūcijām. Jebkur pasaulē muzeji tiek dotēti – vai nu to dara valsts, vai pašvaldība, fonds, privātpersona.
Krīzes situācijā veikt neizanalizētu un nepārdomātu muzeju reorganizāciju ir bīstami. Tomēr mēs darīsim visu, lai muzejs pastāvētu, lai mums uzticētās kultūras vērtības tiktu saglabātas Latvijas tautas interešu vārdā.
 |
VA "Rakstniecības un mūzikas muzejs" direktore Ilze Knoka:
VA „Rakstniecības un mūzikas muzejs” izveidojusies VA „Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs” reorganizācijas rezultātā. Tā kā reorganizācija sakrita ar taupības režīma spējo ieviešanu, ir svarīgi šos procesus nošķirt.
Reorganizācija bija iecerēta kā vairāku gadu desmitu laikā izaugušas un aizvien grūtāk pārvaldāmas vairāklīmeņu struktūras vienkāršošana, un tieši tāds arī ir veidojies sasniegtais rezultāts. Ieradumam ir liels spēks, tāpēc nav jābrīnās, ka īpaši līdzšinējā muzeja ilggadējai auditorijai uzreiz ir grūti saprast, kā tagad saucas tas, kas iepriekš saucās citādi. Tomēr nav nekāda iemesla satraukumam, ka kultūras mantojuma piedāvājumam šīs reorganizācijas iespaidā būtu nodarīts kāds kaitējums. Gluži otrādi, izveidojot vairākas mazākas un iekšēji vienkāršāk organizētas vienības, ir visas iespējas līdzšinējo piedāvājumu dažādot, publikai savukārt lielākas iespējas izvēlēties. Turklāt, lai kā arī negribētos, ir jāatzīst, ka līdzšinējais muzejs bija grūti nosaucams par vispopulārāko starp Latvijas/Rīgas muzejiem, tāpēc nav īsti pamata satraukties par to, ka reorganizācijas vai nosaukuma maiņas rezultātā būtu sagrautas daudzskaitlīga apmeklējuma tradīcijas.
Ekonomiskā situācija, kas, protams, ne tai patīkamākajā veidā skar arī muzejus, ietekmē arī jaunveidotās VA „Rakstniecības un mūzikas muzejs” darbiniekus. Algas ir mazākas, nekā bija pirms gada; apmeklētāju maksātspēja ir zemāka, nekā gribētos – arī tiesa; muzeja budžetā iestrādāto pašu ienākumu prognozes izpildi tas nekādi neveicina. Saprotams, ka, uzsākot darbu ar jaunu nosaukumu, jaunu slavu iemantot būtu daudz vieglāk, ja varētu žilbināt ar svaigi remontētām telpām, dārgām iekārtām un nebijušām tehnoloģijām. Tajā pašā laikā man īsti neveras mute apgalvot, ka muzeja piedāvājuma kvalitāte būtu tik tiešā veidā atkarīga no budžeta spējas ievilkt izstāžu zālē aizvien vairāk elektrību patērējošu ierīču.
 |
VA „Memoriālo muzeju apvienība” Jāņa Akuratera muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa:
Sākotnēji bija iecerēts uzlabot, mobilizēt daudzu memoriālo muzeju darbu, jo šī lielā apvienojuma „Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs” darbība, šķiet, neapmierināja vadību. Taču pagaidām jaunizveidotās Memoriālo muzeju apvienības darbības stratēģija nav jūtama, galvenais ir izdzīvošanas jautājums, kas jārisina. Reorganizācija nesaņēma arī tai paredzēto finansējumu.
Katrā sanāksmē galvenais jautājums ir – ko vēl var samazināt, ko noņemt un kurš kurā brīdī ies bezalgas atvaļinājumā (arī mēs bijām piecu dienu bezalgas atvaļinājumā, un tā tas arī laikam turpināsies). Taču uzsāktos projektus, ieplānotos darbus, kas saistīti ar citām institūcijām, arī skolām, nevar tā vienkārši apturēt, aizejot bezalgas atvaļinājumā. Projektiem ir termiņi, kas jāievēro, tāpat kā cieņa, disciplīna pret sadarbības partneriem. Rīgas domes Kultūras departamentam vai Valsts Kultūrkapitāla fondam (VKKF) ir vienalga, vai muzeja darbiniekam ir alga vai bezalga. Ja nauda ir piešķirta, projekts ir jārealizē. Šīs problēmas, tāpat nenoteiktība un neskaidrība grauj muzeja darba ritmu un arī prestižu.
2006. gadā mēs sākām saredzēt muzeja darbībai jēgu: kāpēc mēs šeit kaut ko darām, pētām un pēc tam rādām apmeklētājiem. Kopā ar interjera speciālistiem tika izstrādāta muzeja nākotnes vīzija – „Jāņa Akuratera muzeja interjera ekspozīcijas projekts”. Ir uzsākta šī projekta realizācija. Pateicoties VKKF atbalstītiem projektiem, restaurētas mēbeles, tekstilijas, iegādāti zudušiem priekšmetiem līdzvērtīgi eksponāti utt., un, cerams, ka šis darbs tā varēs turpināties. Bet… restaurāciju, rekonstrukciju gaida pats galvenais eksponāts – 1933. gadā celtā Akuratera māja (vēstures piemineklis Nr. 8596). Bijušā Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja direktora I. Zukuļa vadībā tika izstrādāti projekti mājas jumta nomaiņai, gāzes apkures ievilkšanai, kanalizācijas, elektroinstalāciju sakārtošanai, dārza mājiņas restaurācijai, sētas, vārtu, pagalma labiekārtošanai. Šie projekti pavirzījās tik tālu, ka Akuratera muzeja kompleksa restaurācija un rekonstrukcija tika iekļauta programmā „Kultūra – 2018”, un bija paredzēts, ka visi šie darbi tūlīt sāksies. Tagad, krīzes laikā, projekts „Kultūra – 2018” ir apturēts, bet jautājums paliek: Kā mēs tālāk dzīvosim? Ko mēs tālāk darīsim?
"Idejai – konkrētai, loģiskai idejai, kā mēs noturamies, ko un kā saglabājam, kam neļaujam sabrukt, ir jābūt pārdomātai valstiskā līmenī atbilstoši pašreizējām iespējām."
R.Cimdiņa
Esmu aicinājusi Memoriālo muzeju apvienības vadību kopā ar „Valsts nekustamajiem īpašumiem” novērtēt situāciju, kādā stāvoklī ir muzeja komplekss, infrastruktūra. Dārza mājiņa šoziem var sabrukt. Mājas otrajā stāvā zaļā krāsns ir avārijas stāvoklī. Mēs nevaram „brūkošo situāciju” neievērot un tikai spiest uz apmeklētāju skaita palielināšanu. Tas var dārgi maksāt.
Savu darbību plānojam arī nākamajam gadam, cerot, ka saņemsim atbalstu saviem projektiem no VKKF vai Rīgas domes – tas ir galvenais finansiālais atbalsts muzeja darbībai.
Diskomfortu vairāk rada tas, ka nav kopējās idejas. Nevar teikt: nu tikai kaliet 2010. gada plānus! Jāatrod stratēģija: ko mēs sakārtojam un ko darām vai kam neļaujam sabrukt, gaidot to gadu, kad atkal varēsim kaut ko ieguldīt. Idejai – konkrētai, loģiskai idejai, kā mēs noturamies, ko un kā saglabājam, kam neļaujam sabrukt, ir jābūt pārdomātai valstiskā līmenī, atbilstoši pašreizējām iespējām. Tai jānāk „no augšas”, atalgojums ir „apakšā”, jo darbam jēgu dod mērķa stratēģija. Ar naudu vien nevarēsim noturēties – ir jābūt konkrētai mazo muzeju attīstības stratēģijai.
 |
Jāņa Akuratera muzeja speciāliste Maira Valtere:
Tā „paradīze” bija neilgi. Palielinātā alga mums bija apmēram pusotru gadu. Tas bija 2007. un 2008. gads. Tagad atkal atgriežamies 2005., 2001. vai nez kura gada līmenī. Protams, izmaksas tomēr ir citas.
Par reorganizācijas rezultātiem mēs varēsim runāt pēc kādiem pieciem desmit gadiem. Taču šobrīd šķiet, ka neviens nebija (un vēl aizvien nav) izmodelējis šo norisi līdz galam, nebija (un nav) izdomājis kādēļ, kā un ko grib sasniegt. Un tādēļ neviens pēc būtības neuzņemas atbildību ne par šo procesu, ne ideju, ko it kā iecerēts īstenot. Pagājušajā gadu mijā šķita, ka galvenais reorganizācijā ir matemātiski saskaitīt aģentūras un galvenā problēma ir skaitļos – vai nu projektu pieņems, ka no trijām aģentūrām izveidos divas, nevis vienu, vai arī nepieņems. Traģikomiski.
Tai pašā laikā, piemēram, Lietuvā šovasar atklātas divas grandiozas muzeju celtnes – Nacionālā Mākslas galerija un Nacionālais muzejs „Lietuvas valdnieku pils”. 2008. gadā rekonstruēta Lietuvas Etnokosmoloģijas muzeja ēka. Mums tādu lielu, jaunu, grandiozu celtņu nav. Labi, divdesmit gadu laikā Turaida ir sakārtota, attīstās Rundāle (iekopts dārzs, un pamazām pa telpai tiek restaurēta pils), izremontēta Nacionālā Mākslas muzeja izstāžu zāle „Arsenāls”, bet vairāk jau arī nav. Jo līdz šim valsts kultūrpolitika muzeju jomā bija vērsta uz personāla attīstību (Baltijas Muzeoloģijas vasaras skola, studiju programma Latvijas Kultūras akadēmijā, tālākizglītības kursi – tie visi ir brīnišķīgi, vajadzīgi un vērienīgi projekti!), bet valsts politikas – ieguldīt infrastruktūrā – ilgstoši tā arī nav bijis. Tad beidzot tika radīta programma „Kultūra 2018”, kurā paredzēja secību, kādā tiks sakārtotas valsts īpašumā esošās ēkas, tai skaitā muzeji. Tas bija kā sapnis – tad nu mēs to beidzot darām! Bet šobrīd programma ir apstādināta un atkal nav perspektīvas…
Tomēr pats skumjākais būtu, ja tuvākais un nākamais laiks, kas draud ar nežēlīgu cīņu par algām, štata vietām, citiem eksistenciāliem jautājumiem, degradētu cilvēciskās, savstarpējās attiecības un negatīvi, neatgriezeniski ietekmētu cilvēku domāšanu, padarot viņus par pusverdziskām būtnēm.
