Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
No doktrīnas viedokļa raugoties, robeža, ko novelk starp autora ekonomiskajām tiesībām un viņa morālajām tiesībām, ir svarīga un atvasināta no fakta, ka morālās tiesības netiek uzskatītas par īpašumu, bet gan par autora personības aspektu. No tā izriet, ka morālās tiesības ir neatvasināmas, tas ir, tās var izmantot vienīgi pats autors mūža laikā, kaut gan pēc viņa nāves šīs tiesības var izmantot viņa mantinieki autora vārdā.
Līdz pat samērā nesenam laikam paražu tiesību sistēmas neatzina morālās tiesības, kaut bija runa par to, ka notiek civiltiesību pārkāpumi. Tomēr mūsdienās tiesību sistēmās morālās tiesības uzskata par daļu no autora tiesībām, un Rietumeiropā šajā jautājumā notikusi zināma saplūšana.[1]
Autoru personiskās jeb morālās tiesības
Bernes konvencija pieprasa noteikt šādas autoru nemantiskās tiesības (6.bis pants):
pieprasīt, lai viņš tiktu atzīts par darba autoru;
iebilst pret jebkādu šā darba sagrozīšanu vai pārveidošanu;
iebilst pret jebkādu darba izkropļošanu un autora tiesību aizskaršanu, kas var kaitēt autora godam vai reputācijai.
Līgums par autortiesībām (WCT[2]) vispār nerunā par autoru personisko jeb morālo tiesību aizsardzību, tikai 3.pantā norāda, ka līgumslēdzējas valstis, ievērojot attiecīgos grozījumus, piemēro Bernes konvencijas[3] 2.–6.panta noteikumus attiecībā uz līgumā paredzēto aizsardzību.
Morālās tiesības nav iekļautas arī TRIPS[4] līgumā, jo morālo tiesību aizsardzības jautājumi tika izslēgti no sarunām Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO), nolemjot, ka šīs tiesības nav saistītas ar tirdzniecību. Civilo tiesību valstis[5] (civil law countries) tulkoja to kā uzvaru pār precedenta tiesību valstīm[6] (common law countries). Tomēr nav grūti saskatīt saikni starp morālajām tiesībām un tirdzniecību, jo tās kā neatsavināmas var traucēt tirdzniecībai, piemēram, kad mākslinieks atsauc izdevējam savu zīmējumu izmantošanas tiesības, kurus izdevējs bija pasūtījis uzzīmēt.[7]
"Autorība ir neatņemama autora personības sastāvdaļa."
Saskaņā ar Latvijas Autortiesību likumu darba autoram attiecībā uz savu radīto darbu ir noteikts vairāk personisko tiesību, nekā to prasa Bernes konvencija. Pirmās trīs tiesības ir tādas pašas kā konvencijā:
Var būt gadījumi, ka autors uzskata - viņa darba izmantošana veidā, kādā tas tiek darīts, aizskar tā godu un cieņu. Piemēram, autors, būdams pārliecināts pacifists, uzraksta romānu par mieru, bet filmas scenārists vai režisors to ir pārvērtis tādējādi, ka filma slavē karu. Tad autoram būs pilnīgs pamats uzskatīt, ka viņa darbs ir sakropļots (deformēts), ka tādā veidā ir aizskarts viņa gods un cieņa, un darba izmantošana šādā veidā ir apturama. Ja tiks pierādīts (parasti ar tiesas palīdzību), ka autora gods vai cieņa tiešām ir aizskarti, darba izmantošana tiks apturēta un autoram nebūs jāatlīdzina nekādi zaudējumi. Pēc autora nāves šādas tiesības uz pretdarbību darba sakropļošanai manto viņa bērni vai citi mantinieki.
Bez šī tiesību minimuma, kam saskaņā ar Bernes konvenciju jābūt noteiktam visu valstu tiesību aktos, Latvijas Autortiesību likums garantē vēl arī citas personiskās tiesības uz vārdu, uz izziņošanu un uz atsaukšanu.
Autora tiesības lemt par savu vārdu un darbu
Autortiesību likuma 14.panta 1.daļas 4.punktā ir teikts, ka autoram ir tiesības pieprasīt, lai viņa vārds būtu pienācīgi norādīts visās kopijās un jebkurā ar viņa darbu saistītā publiskā pasākumā, vai pieprasīt pseidonīma lietošanu vai anonimitāti.
Autors var norādīt vai nenorādīt savu vārdu uz darba, kā arī var izdomāt sev pieņemtu vārdu – pseidonīmu, ko norāda uz darba. Autoram ir tiesības prasīt no darba izmantotājiem, lai viņa vārds vai pseidonīms tiktu norādīts (vai nenorādīts) uz visiem darba eksemplāriem, un darba izmantotājiem šī prasība ir saistoša. Tāpat autors var prasīt sava vārda norādīšanu vai nenorādīšanu jebkura pasākuma, kur tiek izmantots viņa darbs, informatīvajos materiālos (afišās, programmās u.tml.).
Pēc autora nāves viņa mantiniekiem pāriet tiesības prasīt autora vārda norādīšanu vai nenorādīšanu. Raidorganizāciju darbībā autora vārda obligāta norādīšana varētu radīt problēmas, piemēram, radiostacija, kas raida tikai mūziku, būs spiesta pieņemt darbā diktoru, kas pirms vai pēc katras dziesmas nosauks autora vārdu, ja autors to būs pieprasījis. Tādēļ pie autora tiesībām uz vārda pieprasīšanu varētu pievienot tādu pašu nosacījumu kā attiecībā uz izpildītāju tiesībām Autortiesību likuma 48.panta 2.daļas 1.punktā, nosakot, ka autoram ir tiesības pieprasīt, lai viņa vārds būtu pienācīgi norādīts, izņemot gadījumus, kad tas nav iespējams autordarba izmantošanas veida dēļ.
Autortiesību likuma 14.panta 1.daļas 2.punkts paredz autoram tiesību izlemt, vai darbs vispār tiks izziņots sabiedrībai un kad tas tiks izziņots. Tikai autoram pašam ir tiesības izlemt, vai darbs, kuru viņš ir radījis, gulēs atvilktnē vai ieraudzīs dienasgaismu. Autors pats izlemj, kur un kad to parādīt sabiedrībai pirmo reizi jeb izziņot.
Pēc autora nāves šī tiesība pāriet autora bērniem vai citiem mantiniekiem, kuri tad lemj par darba turpmāko izziņošanu vai neizziņošanu. Šī tiesība darbu izmantotājiem parasti problēmas nerada.
Autora tiesības atsaukt savu darbu
Taču lielam riskam darbu izmantotāji tiek pakļauti, uzliekot tiem par pienākumu ievērot autora tiesību pieprasīt, lai darba izmantošana tiek pārtraukta, ar noteikumu, ka autors sedz zaudējumus, kas pārtraukšanas dēļ radušies izmantotājam (14.panta 1.daļas 3.punkts).
Parasti Bernes Savienības valstu likumos visbiežāk ir noteiktas šādas autoru morālās tiesības:
Latvijas likumā autoram papildus ir piešķirtas neierobežotas tiesības lemt par sava darba atsaukšanu.
Ja, piemēram, autors pēkšņi ir mainījis savu reliģisko, politisko vai citu pārliecību un tam šķiet, ka uzrakstītais darbs vairs nesakrīt ar viņa pasaules uzskatu, autors jebkurā brīdī ir tiesīgs apturēt sava darba tālāku izmantošanu. Tad viņam vienkārši ir jāapņemas atlīdzināt zaudējumus, kas saistībā ar to ir radušies darba izmantotājiem. Piemēram, visi ar filmas uzņemšanu saistītie izdevumi, ja filmas scenārija autors pēkšņi atsauc atļauju filmas scenārija izmantošanai (aktieru algas, tērpu šūšana, dekorāciju izveide, tehnikas izmantošana utt.).
"Autoram ir tiesības kontrolēt un aizliegt jebkuru sava darba pārveidošanu vai papildināšanu bez saskaņošanas ar viņu."
Nav vairs svarīgi, vai pēc tam autors pilda un vai vispār spēj izpildīt savu pienākumu segt zaudējumus; tos pēc tam var gadiem ilgi mēģināt no viņa piedzīt tiesas ceļā, jo tiesības atsaukt darbu nekādi netiek ierobežotas. Pēc autora nāves to var darīt viņa bērni un citi mantinieki.
Jautājumā par šo atsaukuma tiesību raksturu un to piemērošanu pastāv plaša viedokļu dažādība, kā arī sastopamas lielas atšķirības atsevišķu valstu tiesību aktos.
Bez Latvijas Eiropā vēl ir dažas citas valstis, kurās arī tiek atzītas tiesības uz darba atsaukšanu, taču parasti tās ir pakļautas stingriem nosacījumiem un ierobežojumiem.
Personiskās tiesības aizsargātas tikpat ilgi, cik mantiskās
Autore uzskata, ka likumā nedrīkst iekļaut atsaukuma tiesības autoram, nenosakot viņam nekādus papildu ierobežojumus vai nosacījumus, kā tikai zaudējumu segšana. Šāds nosacījums iznīcina jebkuras līgumsaistības, kas noslēgtas starp autoru un darba izmantotāju. Piemēram, raidorganizācijai kā daudzu autoru daudzu darbu izmantotājai šādas autora tiesības uz atsaukumu ir ļoti bīstamas: jebkurš autors, kurš nolemtu īstenot šīs tiesības, šādi varētu pārvilkt svītru visām raidorganizācijas tiesībām gan uz jau izveidotu darbu pirmreizēju pārraidīšanu, gan uz arhīvā esošu darbu atkārtotu izmantošanu.
Ja kādas televīzijas videofilmas autors pēc tās uzņemšanas nav apmierināts ar kādu no otrā plāna aktieriem, dekorācijas šķiet pārāk vienkāršas vai viņam ir citas tamlīdzīgas pretenzijas, viņš vienkārši atsauc savu darbu no izmantošanas. Autors paziņo, ka atlīdzinās zaudējumus daudzu gadu laikā, un ne filmas producentam, ne raidorganizācijai nav nekādu juridisku aizsardzības līdzekļu, neskatoties uz iepriekš stingri noslēgtajiem līgumiem. Viss ieguldītais darbs un izlietotie līdzekļi ir iztērēti nelietderīgi.
Bernes konvencijas 6.bis pants nosaka, ka personiskās tiesības paliek spēkā pēc autora nāves vismaz līdz tam laikam, kad izbeidzas mantiskās tiesības. Tomēr valstis, kuras, pievienojoties Bernes konvencijai, neparedz personisko tiesību aizsardzību pēc autora nāves, var noteikt, ka dažas no šīm tiesībām pēc autora nāves vairs nav spēkā. Latvijas Autortiesību likums speciāli neatdala personisko un mantisko tiesību ilgumu, bet 36.pantā ir rakstīts: visas autortiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc autora nāves, 14.pantā vien nosakot, ka personiskās tiesības autora dzīves laikā nevar pāriet citai personai. Līdz ar to atzīstams, ka personiskās tiesības Latvijā tiek aizsargātas tikpat ilgi, cik mantiskās tiesības."Autors var norādīt vai nenorādīt savu vārdu uz darba, kā arī var izdomāt sev pieņemtu vārdu."
[1] Riverss, T. Rokasgrāmata raidorganizācijām par tiesību īpašumu, ieguvi, apmaksu, ieviešanu un administratīvo vadību. 7.lpp.
[2] Latvija pievienojusies ar likumu Par Vispasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) līgumu par autortiesībām 2000.gada 3.februārī, publicēts: Latvijas Vēstnesis, 2000. 17.febr., Nr. 53/54; Ziņotājs, 2000, Nr. 5; spēkā ar 2000.gada 17.februāri.
[3] Konvencija Par literatūras un mākslas darbu aizsardzību. Parakstīta Bernē 1886.gada 9.septembrī. Latvijā spēkā ar 1995.gada 18.aprīļa ar MK rīkojumu Nr. 197 Par Latvijas Republikas klātbūtnes atjaunošanu Bernes konvencijā "Par literatūras un mākslas darbu aizsardzību". Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 1995. 26.apr., Nr. 64.
[4] Līgums par ar tirdzniecību saistītajām intelektuālā īpašuma tiesībām [Trade-Related Aspects of Intellectual Property Rights]. (TRIPS līgums) Pielikums 1C Marakešas līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu, kas parakstīts 1994.gada 15.aprīlī Marakešā, Marokā. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 1998. 30. dec., Nr. 388/399.
[5] Tiesību sistēma, kas balstās uz pieņemto likumu.
[6] Tiesību sistēma, kas balstās uz judikatūras precedentiem vairāk kā uz pieņemto likumu (Tilde, Letonika.lv vārdnīca internetā) – [aplūkots 01.10.2009.]. Pieejams: http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?q=common%20law&s=0&g=2&r=10331062.
[7] Colston, C. Principles of Intellectual Property Law. London, Sydney: Cavendish Publishing, 1999, p.273.
