Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Pašnodarbinātība ir laba izvēle, jo tā ir arī patstāvība darba laika organizēšanā, ienākumu plānošanā, ja vien pašnodarbinātība ir brīvprātīga, nevis uz šādu nodarbinātības formu piespiedis darba devējs, lai netērētos “liekai mutei”.
FOTO: Freepik
Tehnoloģiju straujā attīstība, izmaiņas darba tirgū, arī nodarbināto vēlme pēc lielākas patstāvības darba organizēšanā pasaulē ir veicinājusi pašnodarbinātības pieaugumu. Tas savukārt ir radījis nepieciešamību pārskatīt tiesisko regulējumu gan Latvijā, gan citās valstīs, lai integrētu šīs personas sociālās aizsardzības sistēmā, nodrošinātu darba tiesību aizsardzību, kā arī novērstu šīs formas ļaunprātīgu izmantošanu nodokļu apiešanai.
Pēc Valsts darba inspekcijas pasūtījuma veiktajā pētījumā “Pašnodarbinātība Latvijā un tiesiskā regulējuma pilnveide pašnodarbināto darba apstākļu uzlabošanai” ir aplūkota arī pašnodarbinātā statusa ļaunprātīgas izmantošanas jeb viltus pašnodarbinātības problēma gan Latvijā, gan citās pētījumā minētajās valstīs.
Pētījumā definēts, ka viltus pašnodarbinātie ir personas, kuras ir reģistrējušās kā pašnodarbinātas, tomēr strādā pie viena (vai pārsvarā viena) darba devēja.
Pašnodarbināto aptaujā uz jautājumu, kuri no faktoriem ietekmēja izvēli kļūt par pašnodarbināto, 4% aptaujāto atbildējuši, ka tā bija darba devēja iniciatīva.
Lai cīnītos ar viltus pašnodarbinātību, valsts iestādes, nosakot faktisko nodarbinātības formu, balstās uz vairākiem kritērijiem.
Austrālijā īpašs regulējums ir iekļauts Godīga darba likumā, kas nosaka, ka darba devējs nedrīkst:
Likums paredz administratīvo sodu darba devējam, arī pienākumu samaksāt algu un algas nodokļus, ja persona tiek nodarbināta kā pašnodarbinātais, bet faktiski atbilst darba ņēmēja statusam.
Arī Jaunās uzņēmējdarbības nodokļu sistēmas likums vērsts uz viltus pašnodarbinātības mazināšanu, nosakot: ja pašnodarbinātais vairāk nekā 80% savu ieņēmumu gūst no viena klienta, tad šim klientam ir jāmaksā nodokļi par pašnodarbināto kā par darba ņēmēju.
Savukārt Somijā, nosakot personas faktisko nodarbinātības statusu, ņem vērā tradicionālās pazīmes, proti, personas integrācija uzņēmumā, tiesības deleģēt darbu citiem, finansiālā riska uzņemšanās, ekonomiskā atkarība no uzņēmuma u. c. pazīmes. Piemēram, ja visi pašnodarbinātā ieņēmumi gūti no viena avota (uzņēmuma), tad nodokļu izpratnē personu uzskatīs par šī uzņēmuma darbinieku, par kuru ir jāmaksā algas nodokļi. Pieprasīt samaksāt nenomaksātos nodokļus var par pieciem iepriekšējiem gadiem.
Lielbritānijā kā viltus pašnodarbinātību veicinošs faktors tiek minēta juridiskā nenoteiktība – nevienā normatīvajā aktā nav termina “pašnodarbinātais” definīcijas, katru gadījumu izskata tiesa, tādējādi dodot iespēju interpretācijai. Cits faktors: liela daļa viltus pašnodarbināto ir imigranti, kuriem ir nepietiekošas angļu valodas prasmes, tie nepārzina nacionālos normatīvos aktus, nav iestājušies arodbiedrībā un nezina, kur meklēt juridisko palīdzību.
Lai cīnītos ar viltus pašnodarbinātību, kuru lielā mērā veicina arī aģentūras – personāla iznomātājas, kas slēdz ar iznomājamo personālu uzņēmuma līgumus darba līgumu vietā, 2014. gadā stājās spēkā izmaiņas normatīvajos aktos, kas paredz aģentūrām pienākumu ar iznomājamo personālu slēgt darba līgumus un ieturēt nodokļus kā no darbiniekiem.
Nīderlandē Civillikumā ir noteikts – ja persona ir strādājusi citas personas (darba devēja) labā katru nedēļu nepārtraukti trīs mēnešu laikā vai vismaz 20 stundas mēneša laikā, tiek uzskatīts, ka starp abām pusēm pastāv darba tiesiskās attiecības (darba līgums).
Latvijā likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” ir noteikts, kad persona ir faktiski uzskatāma par darba ņēmēju un tai ir jāmaksā algas nodoklis, ja tiek konstatēta vismaz viena no pazīmēm, tajā skaitā: maksātāja ekonomiskā atkarība no personas, kurai tas sniedz pakalpojumus; finansiālā riska neuzņemšanās peļņu nenesoša darba izpildes vai zaudētu debitoru parādu gadījumā; maksātāja integrācija uzņēmumā, kuram viņš sniedz savus pakalpojumus; maksātāja faktisko brīvdienu un atvaļinājumu esamība un to ņemšanas kārtības saistība ar uzņēmuma iekšējo darba kārtību vai citu uzņēmumā nodarbināto fizisko personu darba grafiku u. c.
Tomēr, neskatoties uz likumā skaidri definētajiem darba tiesisko attiecību kritērijiem, kā arī iespējamo administratīvo atbildību, Latvijā viltus pašnodarbinātība ir darba tirgū izplatīta parādība, secināts pētījumā.
To veicina vairāki faktori, proti:
Minētie faktori veicina viltus pašnodarbinātības izplatību, jo ir finansiāli un praktiski izdevīgi abām iesaistītajām pusēm, secināts pētījumā.
Uz LV portāla jautāto, vai Valsts ieņēmumu dienests (VID) ir atklājis kādu darba devēju, kurš pārformē darba ņēmējus par pašnodarbinātajiem, un kādas tad ir sekas, VID Sabiedrisko attiecību daļa norāda, ka VID preventīvo pasākumu ietvaros nācies saskarties ar gadījumiem, kad saimnieciskās darbības nodrošināšanai uzņēmumi izmanto pašnodarbināto personu pakalpojumus, taču, izvērtējot šādas sadarbības nosacījumus, bija saskatāmas pazīmes, kas liecināja par darba tiesiskajām attiecībām Darba likuma izpratnē.
VID preventīvos pasākumos ir konstatējis, ka saimnieciskās darbības nodrošināšanai mēdz piesaistīt pašnodarbinātas personas ar mērķi samazināt maksājamo nodokļu apmēru un riskus, kas saistīti ar darba tiesisko attiecību uzturēšanu, un šāda tendence ir izteikta pakalpojumu nozarēs, piemēram, skaistumkopšana, sporta nodarbības, tulkošanas un tulku pakalpojumi. Tās ir nozares, kurās bieži vien ienākumi no paveiktā ir cieši saistīti ar konkrētā “darba ņēmēja” (šajā gadījumā pašnodarbinātā) personību, t.i., viņa iegūto kvalifikāciju (izglītība, kursi, semināri), darba pieredzi, klientu loku un pat publisko atpazīstamību.
Ievērojamā atšķirība starp VID reģistrēto pašnodarbināto skaitu, kuri veic valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI), un Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem par pašnodarbināto skaitu, iespējams, liecina, ka daļa pašnodarbināto, visticamāk, neuzrāda savus patiesos ienākumus un paliek ēnu ekonomikas segmentā, taču pētījumi šajā jomā nav veikti un precīzi dati nav pieejami, minēts pētījumā.
Par to vedina domāt publiski pieejamie dati dažādā griezumā, un tie liecina – sociālās iemaksas veic maz pašnodarbināto.
Pēc pētījumā minētajiem CSP datiem, Latvijā pašnodarbināto skaits 2017. gadā sasniedza gandrīz 65 tūkstošus.
VID datubāzē atrodams, ka 2018. gada 1. janvārī bija reģistrēti 122 605 saimnieciskās darbības veicēji. Kā LV portālam skaidroja VID, tie visi ir nodokļu maksātāji, kuriem šajā datumā ir norādīta saimnieciskā darbība, tostarp arī tie, kuri ir reģistrējušies kā saimnieciskās darbības veicēji, bet aktīvu darbību neveic. Šie nodokļu maksātāji ir reģistrēti dažādos nodokļu maksāšanas režīmos, tostarp mikrouzņēmumu nodokļa maksāšanas režīmā.
VID atsevišķā reģistrā ir pašnodarbinātie (personas, kuras maksā VSAOI), un šā gada 1. ceturksnī bija reģistrēts 21 121 pašnodarbinātais. Gadu iepriekš kā VSAOI maksātāji bija reģistrēti 8522 pašnodarbinātie, teju trīsreiz mazāk.
Kā šo pieaugumu skaidro VID, klāsta sabiedrisko attiecību speciāliste Kristīne Augstkalne-Jaunbērziņa: “Pašnodarbināto skaita pieaugums ir saistīts ar nodokļu reformas ietvaros veiktajām izmaiņām likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu”. No 2018. gada 1. janvāra pašnodarbinātas personas – saimnieciskās darbības veicēji – maksā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas pensiju apdrošināšanai 5% apmēra no saviem faktiskiem saimnieciskās darbības ienākumiem, ja tie pārsniedz 50 eiro no kalendārā gada sākuma.”
VID pārstāve arī piebilst, ka pašnodarbināto skaitu neietekmē autoratlīdzības saņēmēji, par kuriem obligātās iemaksas pensiju apdrošināšanai 5% apmēra veic autoratlīdzības izmaksātājs.
Latvija ir vienīgā no analizētajām valstīm, kur persona, kura reģistrējusies kā pašnodarbinātais, tiek par tādu uzskatīta gan nodokļu, gan Darba likuma, gan darba aizsardzības regulējuma izpratnē. Tas palielina pašnodarbinātības kā saimnieciskās darbības veida nenoteiktību, kā arī veicina viltus pašnodarbinātību. Pārējās analizētajās valstīs par personas statusu attiecīgās jomas izpratnē lemj kompetentā iestāde un/vai tiesa, attiecīgi persona, kura, piemēram, tiek uzskatīta par pašnodarbināto nodokļu izpratnē, var tikt uzskatīta par darbinieku darba aizsardzības izpratnē un otrādi, secināts pētījumā.
Lai samazinātu viltus pašnodarbinātību un ēnu ekonomiku, eksperti un diskusiju dalībnieki ieteikuši nodrošināt efektīvāku valsts uzraudzību un kontroli viltus pašnodarbinātības jomā, ko varētu īstenot Valsts darba inspekcija; vienoties par sistēmisku pieeju valstiskā līmenī viltus pašnodarbinātības apkarošanai un noteikt skaidrāku soda piemērošanas politiku; izglītot sabiedrību kopumā par ieguvumiem no nodokļu maksāšanas, salīdzot ar situāciju, kad persona izvēlas nemaksāt nodokļus.
