Tiesiskās paļāvības princips* nedarbojas tiesu izpildītāju praksē

Pirms teju pieciem gadiem uzņēmums nostiprināja hipotēku uz nekustamajiem īpašumiem, kas vēlāk izsoles kārtībā tika pārdoti. Uzņēmumam diemžēl nebija iespējas ietekmēt izsoles faktu, tāpēc tiesu izpildītājs Jānis Ilzēns īpašumus pārdeva un naudu noguldīja depozītu kontā, lai to vēlāk sadalītu starp hipotēkas turētājiem un debitoriem.

Mainoties tiesu izpildītājiem, pazūd liela naudas summa

Gadu vēlāk tiesu izpildītājs atstāja amatu, un lietas pārņēma tiesu izpildītāja Baiba Ozoliņa, kas uzņēmumu informēja, ka depozītu kontā tiem rezervēta parāda summa. Nepagāja gads, kad arī Baiba Ozoliņa konkrētajā iecirknī amatu atstāja un lietas pārņēma trešā tiesu izpildītāja Agrita Kaņepe.

Kad uzņēmums beidzot bija saņēmis tiesas izpildrakstu par to, ka hipotēka bijusi likumīga un uzņēmumam pienākas pilna parāda summa, tiesu izpildītāja Agrita Kaņepe uzņēmumu informējusi, ka depozītu kontā ir radies iztrūkums, tāpēc pilnu piedzīto parāda summu uzņēmums nevarēs saņemt. Tiesu izpildītāja aicināja cietušo uzņēmumu vērsties kriminālprocesa kārtībā pret pirmo tiesu izpildītāju Jāni Ilzēnu, kurš šo naudu esot pretlikumīgi izsaimniekojis.

Kā redzams lietas materiālos, no Ilzēna pārvaldītā depozītu konta kopsummā pazuduši teju pusmiljons eiro. Tas nozīmē, ka ne vien mūsu klients ir tukšām rokām, bet arī citi kreditori ir palikuši bez piedzītā parāda.

Latvijā līdz šim esošā tiesību norma paredz, ka, mainoties viena iecirkņa tiesu izpildītāja amata ieņēmējam, nemainīgā stāvoklī tiek saglabātas un nodotas izpildlietas un depozīta konts. Līdz ar to tiesu izpildītājiem bija jāpieņem un arī turpmāk jānodrošina uzņēmuma rezervētās naudas summas saglabāšana depozīta kontā līdz tās izmaksāšanas brīdim.

Sveša nauda tiesu izpildītājus kārdina ne pirmo reizi

Diemžēl šis nav pirmais gadījums, ka tiesu izpildītāji pakļaujas kārdinājumam un ar depozītu kontiem rīkojas patvaļīgi pēc saviem ieskatiem, neveicot stingru uzskaiti. Pēdējā gada laikā publiskoti jau četri šādi gadījumi, kur amatus atstājuši tiesu izpildītāji par līdzīgiem nodarījumiem. Viens no tiem beidzies ar tiesu izpildītāja nonākšanu "aiz restēm" par naudas piesavināšanos no depozītu kontiem vairāku tūkstošu eiro apmērā.

Pašreizējā prakse nosaka, ka pēc izsoles visi iegūtie finanšu līdzekļi ir jānogulda depozītu kontā, kas atrodas Valsts kasē. Taču likuma normas neparedz mehānismu, kā naudas plūsmu no šī konta kontrolēt. Pašlaik darījumu veikšanai tiesu izpildītājam nepieciešams maksājumā tikai norādīt lietas numuru un saņēmēju, savukārt to, vai saņēmējs ir pats tiesu izpildītājs vai fiktīvs uzņēmums, neviens nekontrolē.

Efektīva tiesu izpildītāju kontrole nav ieviesta; riski jāapdrošina

Līdz šim Latvijas normatīvie akti vērsti uz tiesu izpildītāju kvalifikācijas celšanu un darba atvieglojumiem, nosakot, ka šīs profesijas pārstāvjiem var būt vairāki palīgi, taču nav izstrādāts modelis, kā nodrošināt efektīvu tiesu izpildītāju kontroli, lai nenotiktu vēl līdzīgi svešas naudas izsaimniekošanas gadījumi.

Kā pirmajam solim sistēmas uzlabošanas virzienā vajadzētu būt pilnai tiesu izpildītāju profesionālās darbības riska apdrošināšanai, kas nodrošina prasījumus, kas var rasties sakarā ar tiesu izpildītāju darbību vai bezdarbību. Šobrīd Tiesu izpildītāju likuma 37.pantā minēts izņēmums, ka apdrošināšanas līgumā nevar paredzēt paša tiesu izpildītāja risku.

Taču Tiesu izpildītāju likuma 39.panta pirmā daļa nosaka: "Ja zvērināts tiesu izpildītājs vai zvērināta tiesu izpildītāja palīgs, veicot profesionālo darbību, savas darbības vai bezdarbības dēļ ir nodarījis kādam zaudējumus, neatkarīgi no zvērināta tiesu izpildītāja disciplinārās vai krimināltiesiskās atbildības šos zaudējumus apdrošināšanas iestāde sedz no zvērināta tiesu izpildītāja apdrošināšanas atlīdzības uz apdrošināšanas līguma pamata."

Saskaņā ar šo pantu ir pamats uzskatīt, ka arī iepriekš aprakstītajā gadījumā ir iestājies apdrošināšanas gadījums un iztrūkstošā naudas summa būtu saņemama no apdrošinātāja, kas apdrošinājis zvērināta tiesu izpildītāja profesionālo darbību. Ņemot vērā tiesu izpildītāja valstiski noteikto statusu (pielīdzināms valsts amatpersonu statusam) un ievērojot tiesiskās paļāvības principu, jebkura zvērinātu tiesu izpildītāju darbība vai bezdarbība, pildot amata pienākumus vai rīkojoties ar līdzekļiem, kas saņemti, pildot amata pienākumus, būtu atzīstama par profesionālo darbību, lai maksimāli ievērotu piedzinēja tiesības, vēršoties pie tiesu izpildītāja kā pie valsts pārstāvja. Tāpēc apdrošināšanai sevī jāparedz pilns risks, ja šai gadījumā valsts amatpersona nolēmusi izsaimniekot lietā esošos finanšu līdzekļus. Kā arī būtu svarīgi, lai Tieslietu ministrija (TM) veiktu stingrāku kontroli un uzskaiti, jo, kā liecina prakse, Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padome nespēj tikt galā ar saviem biedriem, zvērinātiem tiesu izpildītājiem.

Pēc pirmās tiesu instances lēmuma ir skaidrs, ka tiesu izpildītājiem būs jāatrod līdzekļi šā iztrūkuma segšanai, un skumji būs tad, ja līdzekļus nāksies pieprasīt TM no budžetā neparedzētajiem līdzekļiem valsts sistēmiskas kontroles mehānisma un uzticēšanas dēļ.

*Privātpersona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa. Iestādes kļūda, kuras pieļaušanā privātpersona nav vainojama, nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas (Administratīvā procesa likuma 10.pants); no Satversmes 1.pantā ietvertā demokrātiskās republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot tiesiskas valsts pamatprincipus, tostarp tiesiskās paļāvības principu.