Cilvēkam vai viņa apgādniekam ir pienākums samaksāt par saņemtajiem ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem. To paredz Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 8., 13.1 un 29. pants. Cilvēks par viņam sniegto pakalpojumu maksā 90 procentus no pensijas, ieskaitot  piemaksu pie pensijas, bet ne vairāk kā saņemtā pakalpojuma izmaksas attiecīgajā institūcijā.

Ja cilvēks, kas saņem pakalpojumu, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir atzīts par trūcīgu, par pakalpojumu maksā viņa apgādnieks vai apgādnieki (Ministru kabineta 2003. gada 27. maija noteikumi Nr. 275 "Sociālās  aprūpes  un  sociālās rehabilitācijas  pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta").

Apgādniekam pēc samaksas par viņa apgādājamajam sniegto sociālās aprūpes pakalpojumu ik mēnesi ģimenes budžetā  jāpaliek summai minimālās algas apmērā, bet viņa ģimenes locekļiem - summai, kas pielīdzināma pusei no minimālās algas. Ja apgādnieks vai apgādnieki ir atzīti par trūcīgām personām, tad pakalpojums tiek apmaksāts no pašvaldības budžeta. Vienlaikus saskaņā ar minēto noteikumu 6. punktu pašvaldība savos saistošajos noteikumos atbilstoši finansiālajām iespējām var noteikt cilvēkam citu (labvēlīgāku) samaksas kārtību par pakalpojumu.

Valsts  finansēta  pakalpojuma saņēmējiem – pilngadīgām personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem vai neredzīgām personām (1.  un 2. grupas  invalīdi) – pakalpojums tiek apmaksāts no valsts budžeta. Līdz ar to cilvēks par sniegto pakalpojumu maksā tikai līdzmaksājumu 90% procentu apmērā no pensijas, ieskaitot piemaksu pie pensijas, bet ne vairāk kā saņemtā pakalpojuma izmaksas attiecīgajā institūcijās. To paredz Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 9.1 panta 1. un 2. apakšpunkts, 13.1 panta pirmā un  trešā daļa, kā arī 29. panta otrās daļas 1. un 2. apakšpunkts.

Cenu atšķirības dažādās ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās ir saistītas gan ar institūciju atrašanās vietu, gan ar atšķirībām ar pakalpojuma nodrošināšanu saistītajos izdevumos (piemēram, telpu uzturēšana, komunālo  pakalpojumu  izmaksas, ēdināšanas izmaksas, u.c.). Neatkarīgi no pakalpojumu  cenu  atšķirībām  visām institūcijām ir noteiktas vienotas prasības – Ministru kabineta 2003. gada 3. jūnija  noteikumi  Nr. 291 „Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem” pakalpojumu nodrošināšanai.

Savukārt atbildot uz jautājumu par iespēju personai, ciemojoties mājās, saņemt daļu no pensijas pārtikas  un apģērba iegādei, saskaņā ar likuma  29. panta 1. daļas 3. apakšpunktu klientam, ja viņš ir pilngadīga persona, ir tiesības laikposmā no viena mēneša līdz trim mēnešiem uzturēties ārpus institūcijas citas personas  (ģimenes) aprūpē, par šo periodu  saņemot uzturnaudu (ar „klienta uzturnaudu vai uztura pabalstu” saprot  finanšu līdzekļus, kas institūcijā tiek izlietoti viena klienta ēdināšanai).

Institūcija, rakstveidā vienojoties ar personu (ģimeni), nosaka šīs uzturēšanās ilgumu, pušu tiesības un pienākumus, kā arī izmaksā klienta uzturnaudu vai uztura pabalstu atbilstoši laikposmam, kuru viņš atrodas citas personas (ģimenes) aprūpē.

Attiecīgi minētajā periodā, personai atrodoties ārpus institūcijas, ģimene uzņemas atbildību par klienta aprūpi, kā arī medikamentozās terapijas nodrošināšanu, ja tāda ir nozīmēta.