Pirms 20 gadiem rietumnieki Latvijā stāstīja, ka bankrots nav negods, jo neveiksmi piedzīvo tūkstošiem uzņēmēju. Vai mūsu sabiedrība gana labi saprot šo kapitālisma darba tirgus neizbēgamību? Kā reaģē darba devēji, lai cilvēks nejustos apzīmogots, kā katastrofu piedzīvojis, bet saglabātu pārliecību par iespējām atrast jaunu darbu?
Es domāju, ka mūsu sabiedrība – gan darba devēji, gan darba ņēmēji –, dzīvojot šajos apstākļos, ir pieņēmuši un sapratuši, ka dzīve ne vienmēr iet tikai uz augšu, ka ir cēlumi un arī kritumi. Veiksmes un neveiksmes, kuru dēļ būtu jāpieņem vieni vai otri lēmumi, ir objektīva dzīves sastāvdaļa.
Protams, mēs visi priecājamies tad, kad pieņemam darbā jaunus darbiniekus, kad izveidojas jauns uzņēmums vai paplašinām ražotni. Bet es arī saprotu, un to ir mācījusi arī pieredze, ka mēdz būt neveiksmes, nākas slēgt uzņēmumus, samazināt darbinieku skaitu, un tas visiem ir sarūgtinoši.
Vai tas ir zīmogs cilvēkam, ka viņš ir kļuvis par bezdarbnieku? Manuprāt, sabiedrība tā nedomā. Darba devēji arī nedomā sliktāk par to cilvēku, kas nāk pieteikties darbā, ja viņš ir bijis bezdarbnieks, salīdzinājumā ar to, kurš atnāk uzreiz no cita uzņēmuma. Protams, katrs gadījums ir individuāls, taču zīmogs tas nav.
Taču – kā cilvēks sadzīvo ar bezdarba situāciju? Es domāju, ka situācija ir mainījusies. Pašreiz tie cilvēki, kuri kļūst par bezdarbniekiem un kuriem ir laba profesionālā sagatavotība, pieredze, saprot, ka tās ir izmaiņas un ka būs kaut kas jauns. Gluži citādi bija krīzē, kad 2009.gadā ļoti strauji palielinājās bezdarbs un vienubrīd bija pat situācija, ka bezdarbnieku vīriešu bija vairāk nekā sieviešu. Cilvēkiem, kas bija 20, 30, pat vairāk gadu nostrādājuši vienā darbavietā, bet diemžēl uzņēmumam neveicās, emocionāli bija ļoti grūti. Uz NVA nāca arī ar tādu kā nolemtības, pat kauna sajūtu - es esmu spēcīgs, strādāt gribošs cilvēks, bet nav kur strādāt. Mēs runājām ar cilvēkiem, sniedzām psiholoģisku atbalstu.
Šobrīd šādas tendences mēs neredzam. Ir cilvēki, kas maina darbu, kas ir arī ceļā no viena darba uz otru, kam NVA ir nepieciešams, lai uzlabotu kvalifikāciju, taču nolemtības sajūtas nav.
Cita situācija un problēmas ir ar ilgstošajiem bezdarbniekiem.
Jaunieši turpina doties apgūt sociālās zinātnes, kaut gan zināms, ka darba tirgū šo speciālistu pieprasījums ir ierobežots.
Jauniešu bezdarbs ilgtermiņā ir problēma. Šobrīd apmēram 10 procenti no reģistrētajiem bezdarbniekiem ir cilvēki vecumā līdz 24 gadiem. Ja salīdzinām ar citu īpašo mērķa grupu – pirmspensijas vecuma cilvēkiem, kuru ir 12 procenti, – nevarētu teikt, ka situācija pašreiz ir kritiska. Taču, ja skatāmies perspektīvā, tad par jauniešu bezdarba problēmu ir jādomā.
Kāda patlaban ir īpatnība, kas lielā mērā radusies dāsnajos gados, – jauniešiem nav profesijas, daļai ir vidējā izglītība, daļa mācības vidusskolā vai profesionāli tehniskajā skolā pametuši pusceļā un aizgājuši peļņā, kas ekonomiskās augšupejas laikā arī cilvēcīgi ir saprotams. Taču tagad ir ļoti svarīgi ar šiem jauniešiem runāt tā, lai viņi saprastu, ka ir jāatgriežas profesionālās izglītības skolas solā un jāiegūst profesija.
Izglītības un zinātnes ministrijā ir uzsākts projekts, un mēs jauniešus mudinām izmantot šo iespēju. Palīdzību jauniešiem izglītības, profesionālās piemērotības, darba meklēšanas un citos profesionālās izaugsmes jautājumos sniedz NVA karjeras speciālisti.
Otra problēma - jauniešiem ir profesija vai arī iegūta augstākā izglītība, taču nav praktiskā darba pieredzes. Tāpēc mēs rodam iespējas jauniešiem šo pieredzi iegūt – tā ir programma "Darba vieta jaunietim", kam ir Eiropas Sociālā fonda līdzfinansējums. Projekta mērķis ir piedāvāt iesaistītajiem iegūt darba pieredzi, lai par to būtu ieraksts dzīves gājuma aprakstā. Pašreiz programmā, kurā šo pieredzi var iegūt deviņos mēnešos, jau ir piedalījušies vairāk par 600 bezdarbniekiem jauniešiem.
Vēl iespēja ir jauniešu brīvprātīgā darbs. Tā ir jauna programma, ko sākām pagājušajā gadā. Tā apgāž virkni stereotipu par mūsdienu jauniešiem. Nereti sabiedrībā var dzirdēt, ka jaunieši nav motivēti darbam, ir slinki un neieinteresēti. Programmā "Atbalsts jauniešu brīvprātīgajam darbam" jau esam iesaistījuši 1762 jauniešus. Jaunieši strādā par brīvu, mācās dzīvot kolektīvā, apgūst darba pieredzi. Mēs maksājam 40 latu stipendiju, jo nokļūšana uz darbu un atpakaļ prasa līdzekļus.
Patlaban programmā iesaistījušies 507 cilvēki. Profesijas, kur šo brīvprātīgā darbu var darīt, ir interesantas, un tajās var apgūt dažādas prasmes. Tie ir kultūras pasākumu organizētāji, projektu asistenti, sabiedrisko attiecību speciālisti, skolotāju palīgi, sociālie darbinieki. Šī darba pieredze palīdz attīstīt sociālās prasmes, kas mūsdienu darba tirgū ir ļoti svarīgi. Jo - profesija un diploms, protams, ir labi, bet darba devēji grib čaklu, lojālu, mainīgiem apstākļiem pielāgoties spējīgu darbinieku, kas bieži vien zina arī vairākas svešvalodas.
Darba devēja iespēja – palīdzēt izglītot sev speciālistu
Ko sagaidāt no NVA iniciatīvas, aicinot darba devējus iesaistīties darba tirgum aktuālu profesionālās pārkvalifikācijas programmu izstrādē speciālistu sagatavošanai?
Esam domājuši par to, kā padarīt mērķētāku atbalstu darba devējam gadījumos, kad nevaram piedāvāt atbilstošas kvalifikācijas speciālistu. Mēdz būt, ka mums ir speciālists, taču darba devējam ir kādas specifiskas prasības, ražošanas procesā nepieciešams strādājošais ar nedaudz citādām prasmēm un iemaņām. Tāpēc pastāv programma "Apmācība pēc darba devēja pieprasījuma".
Tā ir iespēja darba devējam izmantot vai nu tās izglītības programmas, kas tiek piedāvātas pieaugušo izglītības tirgū, vai konkrētai ražotnes specifikai sadarbībā ar izglītības iestādi izveidot jaunu izglītības programmu. NVA mājaslapā, lai mudinātu darba devējus šo iespēju izmantot, esam publicējuši informāciju, kādi soļi ir ejami, lai varētu to izdarīt.
Kas ir labs šajā programmā? Darba devēja klātbūtne visas programmas norises laikā. Darba devējs piedalās gan bezdarbnieku atlasē, gan prakses nodrošināšanā, kad cilvēks mācās, gan kad tiek kārtoti profesionālās kvalifikācijas eksāmeni. Un viņš var vērtēt – vai cilvēks der vai ne. Pēc tam darba devēja pienākums ir vismaz sešus mēnešus nodarbināt par valsts naudu izskoloto bezdarbnieku.
Veiksmīga šāda veida sadarbība ir ar ķīmijas un farmācijas nozares uzņēmumiem, nozares vajadzībām ir speciāli izveidota programma Olaines koledžā. Vieglās rūpniecības nozares uzņēmumiem šāds projekts uzsākts Ogrē un Liepājas pusē. Sagaidām, ka jau septembrī varēsim novirzīt cilvēkus mācīties profesijās, kas ir izveidotas speciāli atsevišķu uzņēmumu vajadzībām. Šādas programmas var izveidot jebkuras nozares vajadzībām.
Vai šīm programmām ir vecuma ierobežojumi?
Nē, mūsu klientiem vienīgais kritērijs, lai piedalītos kādā programmā, vai viņš ir vai nav bezdarbnieks – tātad cilvēks darbspējas vecumā. Arī pensionārs var meklēt darbu, viņš var būt NVA klients, bet viņš ir kā darba meklētājs. Darba meklētājam mēs profesionālās tālākizglītības programmas nepiedāvājam, taču dodam iespēju izmantot neformālās izglītības programmas.
Bet, ja bezdarbnieks ir vecumā līdz 62 gadiem, ja ir vēlme, ja viņš atbilst izvēlētās profesijas prasībām, ko izvirza darba devējs, tad ir iespējams pārkvalificēties vai pilnveidot savas profesionālās prasmes.
Allaž vairāk bezdarbnieku sieviešu
Kādi ir aktuālie bezdarba rādītāji un to salīdzinājums ar krīzes gadu situāciju?
Vismazākais bezdarbnieku skaits bija 2007.gada novembrī – 51,6 tūkstoši jeb 4,8 procenti. Vislielākais - 2010.gada martā – 194,2 tūkstoši cilvēku jeb 17,3 procenti.
Reģistrētā bezdarba līmenis valstī šogad jūlija beigās bija 11,6% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaita. NVA uzskaitē jūlija sākumā bija 117 606, jūlija beigās – 114 689 bezdarbnieki. Bezdarbnieku skaits mēneša laikā samazinājās gandrīz par trim tūkstošiem.
Zemākais bezdarba līmenis jūlijā reģistrēts Rīgas reģionā – 7,8%, augstākais Latgales reģionā – 22,5 procenti. Kurzemes reģionā bezdarba līmenis jūlijā bija 12,4%, Zemgales reģionā - 12,7% un Vidzemes reģionā – 13,7 procenti.
Valsts lielākajās pilsētās bezdarba līmenis jūlijā bija šāds: Rīgā – 7,5%, Jelgavā – 8,7%, Ventspilī – 8,9%, Valmierā – 9,6%, Liepājā – 11,3%, Daugavpilī – 11,4%, Jūrmalā – 12,0%, Jēkabpilī – 16,1%, Rēzeknē – 20,9 procenti.
Pēc izglītības un vecuma bezdarbnieks ir ļoti līdzīgs vidējam strādājošajam. Vairāk sieviešu, vairāk cilvēku ar profesionālo un vidējo izglītību. Gan ekonomiskās augšupejas, gan krīzes laikā bezdarbnieku sieviešu vienmēr ir bijis vairāk. Jo darbspējīgo iedzīvotāju vidū sieviešu ir vairāk. Kā jau teicu, bija viens izņēmums - 2009.gads, kad bija lielākās atlaišanas, kas skāra apstrādes rūpniecību, tad vienubrīd bija vairāk vīriešu bezdarbnieku.
No visiem reģistrētajiem ļoti daudz – 44,5 procenti – ir ilgstošie bezdarbnieki, 12,4 procentiem bezdarbnieku ir augstākā izglītība. No šiem cilvēkiem 72,5 procenti ir sievietes. Vīrieši ar augstāko izglītību vairāk izvēlas inženierzinātnes, darbu industrijā, līdz ar to viņi darbu atrod ātrāk. Augsti kvalificēto bezdarbnieku vidū visvairāk ir ekonomistu, inženieru, skolotāju, vadītāju un juristu.
Pievērsīšu uzmanību faktam, ka vienmēr - arī tad, kad krīzes nav, - ātrāk darbu atrod tie, kas bez darba bijuši īsāku laiku. Tam varētu būt vairāki iemesli - cilvēka paša kvalitāte un noskaņojums, arī darba devēji labprātāk pieņem darbā cilvēku, kurš bez darba pavadījis mazāku laiku - tātad nav zaudējis disciplīnu, prasmju un iemaņu kopumu.
Tas nozīmē, ka bezdarbniekiem, pat ja pienākas deviņu mēnešu pabalsts, var ieteikt ātrāk meklēt darbu?
Jā, jo, laikam ritot, daudz kas mainās. Piemēram, grāmatveža darbs, kāds tas bija 2005.gadā un tas, kāds izpildāms 2012.gadā, nav analoģisks. Tāpēc cilvēkiem darba dzīves laikā ir jācenšas mācīties un pilnveidoties, un uzzināt jauno, kas notiek nozarē un profesijā. Arī tad, kad esi bez darba jāseko līdzi aktualitātēm savā profesijā.
Šajā ziņā NVA piedāvā virkni pakalpojumu, sākot no psihologa konsultācijām līdz konkurētspējas pasākumiem, kas varbūt sarežģīti skan, bet ir ļoti noderīgi. Kaut vai CV rakstīšana un sevis piedāvāšana darba devējam. Liekas, kas tur ko nemācēt! Paņem veidlapu, aizpildi. Nav tik vienkārši. Es ieteiktu pamēģināt katram uzrakstīt savu CV, lai novērtētu spējas īsumā izklāstīt savu darba dzīves gājumu, izcelt savas priekšrocības.
Svarīgi atgādināt, ka visi NVA pakalpojumi bezdarbniekiem ir bez maksas.
Krīzē NVA pakalpojumi kļuva īpaši nepieciešami
Arī 90.gados Latgalē bija augstākais bezdarba līmenis (līdz pat 30 procentiem). Straujās izaugsmes gados tas saruka. Bet cik lielā mērā statistiku pozitīvi ietekmēja darba emigrācija? Jo tieši no Latgales uz ārzemēm devās strādāt ļoti daudzi iedzīvotāji.
Latgales situācija ir ar savām iezīmēm. Tās ir meklējamas pirmajā krīzē, ko atceramies kā Krievijas krīzi. Teritorijā, kas atrodas pie Krievijas un Baltkrievijas robežas, tuvuma dēļ lielā mērā bizness bija orientēts uz šiem tirgiem. Krievijas krīze šīs ekonomiskās saites būtiski sašaurināja. Mēs runājam par Latgales bezdarba lielo procentu visu laiku. Taču bezdarba līmenis nenozīmē arī vislielāko bezdarbnieku skaitu, jo to mēs rēķinām pret ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Un bezdarba līmenis arī parāda to, ko varam redzēt, braucot pa Latgali: daudz viensētu, maz cilvēku, maza ekonomiskā aktivitāte, tāpēc šis procents ir liels. Latgales reģionā jūlija beigās bija 31 055 bezdarbnieki, reģionu griezumā visvairāk bezdarbnieku bija Rīgas reģionā – 40 058.
Deviņdesmitajos gados cilvēki, kam bija īpašumi vai kas tos atguva, izveidoja savas zemnieku saimniecības. Izaudzēja augļus un dārzeņus tirgum, lai varētu uzturēt ģimeni. Mani kolēģi NVA atceras, ka toreiz šiem cilvēkiem nebija motivācijas doties uz NVA, jo bija sava iztikšana. Tiem, kuri dzīvoja pilsētās un kurus skāra iepriekšējā krīze, vajadzēja pārkārtoties un kļūt vai nu par pašnodarbinātajiem, vai par uzņēmējiem, kas turpina attīstīt uzņēmējdarbību un darbavietas.
Daudzi devušies gan uz ārzemēm, gan pārcēlušies uz ekonomiski aktīvākām teritorijām. Līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā pavērās darba pieejamība citās Eiropas valstīs. Taču jau pirms tam daudzi iedzīvotāji devās darbos uz ārzemēm, varbūt arī nelegāli. Robežu atvēršana pavēra plašākas iespējas, ko aktīvākie arī izmantoja, jo cilvēkam ir svarīgi savu ģimeni uzturēt, nevis būt par apgrūtinājumu vai ilgstoši pārtikt tikai no sociālā atbalsta.
Krīzes gados bezdarbnieku skaits pieauga dramatiski.
Bezdarbniekos reģistrējās ne tikai tie, kas zaudēja darbu krīzes dēļ, bet arī tie, kuri gadiem ilgi pie mums nebija griezušies pēc palīdzības.
Taču, kad ienākumu iespējas pazuda 2008.-2009.gada krīzē, daudziem, lai izdzīvotu, radās motivācija piedalīties NVA pasākumos, piemēram, tā saucamajā "simtlatnieku" programmā. Ar to piedzīvojām lielu reģistrēšanās pieaugumu, dzīve piespieda doties uz NVA kaut vai tādēļ, lai piedalītos šajā programmā.
Un lai saņemtu sociālos pakalpojumus?
Jā, arī tas. Bet es gribētu piekrist tai sabiedrības daļai, kura uzskata, ka sociālie pakalpojumi nevar būt ikdiena, tas nav pareizi, ka cilvēks nāk pēc sociālā pabalsta kā pēc algas. Ja ir grūts brīdis, valsts vai pašvaldība palīdz, taču cilvēkam arī pašam jāgrib sava situācija mainīt.
Tiesa, ir arī tādi, kuri atklāti pasaka: atnācu tāpēc, ka man lika, vajadzīga izziņa, bet strādāt es negribu. Ar šiem cilvēkiem atrast kopīgu valodu ir ļoti grūti. Iesaistām karjeras konsultantus, organizējam dažādas nodarbinātības programmas, taču rezultāti neparādās ātri. Ir arī atkarības problēmas, kas traucē regulāri iet uz darbu.
Pret tiem, kas pēc pabalsta nāk kā pēc algas un par darbu nedomā, negatīvi izsakās arī ģimenes, kuras strādā un kurām ienākumi nav daudz lielāki.
Laukos efektīvi strādā sabiedriski audzinošais faktors. Piemēram, kaimiņš strādā, bet blakus ir cilvēks, kas ilgstoši izmanto sociālo atbalstu. Rodas jautājums - kāpēc tas tā notiek, kāpēc kaut kas tāds tiek pieļauts.
Par to ir diskutēts, arī spriežot par "simtlatnieku" programmu jeb algotajiem sabiedriskajiem darbiem. No uzņēmējiem esmu dzirdējusi viedokli, ka algoto pagaidu sabiedrisko darbu programma deformē darba tirgu. Mēs neesam vienisprātis, ja runājam par teritorijām, kur nav darbavietu. Ja nav darbavietu vai mēs nevaram piedāvāt darbu, piemēram, pirmspensijas vecuma ļaudīm, tas šiem cilvēkiem ir risinājums. Tāpēc šādai programmai ir jābūt.
Arī tad, kad runājam par ilgstošajiem bezdarbniekiem un tiem cilvēkiem, kam varbūt darbavieta ir grūti sasniedzama objektīvu iemeslu dēļ, es negribētu apgalvot, ka šie cilvēki negrib strādāt. Tā nav.
Problēmas ir tad, ja cilvēks ir ilgstoši bez darba un bez profesionālām iemaņām, bez profesionālās kvalifikācijas diploma. Daudzus ir grūti motivēt doties uz profesionālās tālākizglītības programmām. Turklāt bieži vien motivācija ir stipendija, kas nav pareizi. Cilvēkiem ir vēlme turpināt vienkāršo darbu. Bet šo darbu piedāvājums, pēc darba tirgus prognozēm, kļūst arvien mazāks.
Šobrīd veicam pētījumu par ilgstošo bezdarbu, lai izraudzītos efektīvāko palīdzību ilgstošajiem bezdarbniekiem. Nākamā gada sākumā piedāvāsim izmaiņas.
Būtiski ir apgūt arodu
Kā var atrast darbu ar NVA starpniecību?
Mēs reģistrējam ne tikai bezdarbniekus; cītīgi meklējam informāciju arī par brīvajām darba vietām.
Mums ir divas iespējas. Viens. Darba devēji paši var ievietot ziņas par brīvajām darba vietām – CV vakanču portālā NVA mājaslapā. Un arī darba meklētāji, nav obligāti jābūt bezdarbniekam, šeit var ievietot savu dzīves gājuma aprakstu. Otra iespēja - darba devēji piesaka savas brīvās darba vietas NVA, mēs tās reģistrējam un bezdarbniekiem piedāvājam vakances.
Sešos mēnešos esam spējuši piedāvāt vairāk nekā 20 000 brīvo darba vietu, no tām darba devēji paši ir piereģistrējuši NVA tuvu pie 14 000 vakancēm.
NVA piedāvā darba devējiem arī darbaspēka atlasi, jo īpaši mazos un vidējos uzņēmējus aicinām izmantot šo bezmaksas pakalpojumu. Darba devējs reģistrē vakanci un lūdz sameklēt prasībām atbilstošu darbinieku. Mēs veicam atlasi, piedāvājam noteiktu cilvēku skaitu, un darba devējs no šī kopas izvēlas sev vajadzīgos. Šogad organizētas 5759 atlases, tik darbavietām esam šo pakalpojumu nodrošinājuši.
Vai var paļauties, ka tā būs darbavieta, kur maksās nodokļus? Jo pašreiz it kā plašais piedāvājums darba portālos mulsina ar neziņu - ja vakance nav uzņēmumā ar vārdu, nav arī garantijas, ka cilvēks saņems līgumu un algu.
Uzņēmuma reputācijai ir ļoti liela nozīme darbaspēka nodrošināšanā. Jo cilvēkam nepieciešama atbilstoša alga un pārliecība, ka tā tiks samaksāta. Vakances, ko esam reģistrējuši savā sistēmā un ko mums ir pieteikuši mūsu partneri darba devēji, es gribētu teikt, ir ar uzticības zīmi. Tās ir 20 000 piedāvātās vakances, ar kurām esam strādājuši, par kuru kvalitāti esam pārliecināti. Tās, kas ir publicētas mūsu CV vakanču portālā, mēs nepārbaudām.
Tiekoties ar darba devējiem, es allaž aicinu nākt uz Nodarbinātības valsts aģentūru un par sevi stāstīt. Cilvēki grib labu darbu, lai nav pārāk smagi, lai nebūtu jāstrādā svētkos. Ja darba devējs izstāsta, kādas ir iespējas, cilvēki ieklausās un ieinteresētība rodas. NVA es strādāju kopš 2008.gada un varu teikt, ka ir daudz labu darba devēju, un ne tikai lielie, bet arī mazie uzņēmumi.
Kāds pašreiz ir vakanto darbavietu piedāvājums NVA? Kādas ir pēckrīzes tendences?
Mazumtirdzniecībā pārdevējas ir vajadzīgas vienmēr, jo diezgan bieži mainās cilvēki, daudzi tirdzniecību izmanto kā pagaidu iespēju strādāt, tad lūko ko citu. Tagad pieprasīti arī nedaudz augstākas kvalifikācijas speciālisti - tirdzniecības pārstāvis, konsultants gan vairumtirdzniecībā, gan mazumtirdzniecībā. Aug pieprasījums pēc speciālistiem – autopārvadājumos, būvniecībā, apstrādes rūpniecībā, ar augstāko izglītību – apstrādes rūpniecībā un informācijas tehnoloģijās.
Patlaban tiek meklēti labi meistari, turklāt speciālisti, kas strādā ar mūsdienu tehnoloģijām, arī traktoristam ir pavisam citas prasības. Tāpēc jāiegūst ir arods. Mūsu darbaspēks joprojām ir interesants ārvalstu darba devējiem, Vācijas darba devējam patīk Latvijas iedzīvotāji, jo esam atbildīgi, profesionāli izglītoti, labi meistari, metinātāji, elektriķi, uz mums var paļauties. Anglijā vairāk vēlas nodarbinātos lauksaimniecībā, vienkāršu darbu veicējus.
Vai ir daudz pieprasījumu atļaut ievest viesstrādniekus? Kurā nozarēs, ražotnēs?
Tas ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes ziņā. Taču statistika mums ir. Kārtība nav mainījusies – no ārzemēm darbinieku var ievest, ja esi vakanci pieteicis NVA, tā nav aizpildīta ilgāk par mēnesi, algai jābūt lielākai par 464 latiem uz papīra.
Ko aicina?
Visvairāk kravas automobiļu vadītājus. Kādreiz vairāk pieprasītie bija pavāri, kuģu remontatslēdznieki. Kravas autovadītājiem pērn izsniegtas 532 atļaujas. Visvairāk – no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, tas ir tradicionāli. Autovadītājiem arī NVA ir daudz reģistrētu vakanču un ļoti augsts darbā iekārtošanās procents. Mēs organizējam arī apmācības, apmaksājam eksāmenus CSDD autovadītājiem, kas iegūst darbam nepieciešamo kategoriju.
Vai esat piedzīvojusi arī kādu pārsteigumu šajos pāris mēnešos, kopš esat šajā amatā?
Nesauktu to par pārsteigumu, esmu gandarīta, ka NVA ir ieinteresēti sadarbības partneri – darba devēji, izglītības iestādes, pašvaldības. Un ka mani kolēģi apzinās pārmaiņu nepieciešamību aģentūras darbā ar klientiem, jo situācija mainās - bija krīzē risināmi uzdevumi, tagad tie ir citi.
Pat krīzei beidzoties, bezdarba sekas ir visilgstošākās. Vai tā būs lielā mācība, vienlaikus apzinoties, ka bezdarbs būs vienmēr.
Cilvēki tagad saprot, ka darbs ir liela vērtība, un ir laime, ja ir sava darbavieta.
