Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Cēsu audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem.
FOTO: Edijs Pālens, LETA
Tradicionālās kriminālās justīcijas mērķis ir vainīgās personas sodīšana, taču tā neatbilst nepilngadīgo personu interesēm, pat ja tās ir izdarījušas noziegumu. Saeimas Juridiskajai komisijai nodoti grozījumi Krimināllikumā, kas turpmāk paredz nodrošināt nepilngadīgo interešu aizsardzību, iespēju attīstīties un kļūt par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem. Kā norāda Tieslietu ministrija, izmaiņas likumā paredz īstenot nepilngadīgo kriminālatbildības sistēmas reformu, kas balstīta uz taisnīguma atjaunošanas (restorative justice) principiem.
Likumprojekts “Grozījumi Krimināllikumā” paredz, ka turpmāk nepilngadīgai personai kriminālatbildību piemēros tikai noteiktos gadījumos. Grozījumu mērķis ir samazināt jauniešu likumpārkāpēju skaitu, veicinot viņu veiksmīgāku integrāciju sabiedrībā un darba tirgū.
Praksē terminu “restorative justice” latviešu valodā tulko dažādi – atjaunojošā justīcija, atjaunojošais taisnīgums, atjaunojošā tiesvedība, taisnīguma atjaunošana u. c. Kā norāda Tieslietu ministrija (TM), Valsts probācijas dienests (VPD) terminu restorative justice (saskaņojot to ar Valsts valodas centru) latvisko kā taisnīguma atjaunošanu vai taisnīguma atjaunošanas procesu. “Latvijas krimināltiesību sistēmā taisnīguma atjaunošana nostiprināta kopš 2013. gada aprīļa, kad Krimināllikuma (KL) normās tā tika ietverta kriminālsoda mērķu uzskaitījumā,” skaidro TM.
Lai gan Eiropā uz taisnīguma atjaunošanas pamatprincipiem balstītas pieejas attīstās arvien plašāk un Latvija šajā ziņā nav izņēmums, krimināltiesību sistēma bieži nav atbilstoša tiesvedības procesos iesaistītajiem bērniem un nereti viņus pakļauj sekundārās viktimizācijas riskam, atzīst TM. Proti, demokrātiskajās sistēmās pastāv vispārēja vienprātība par nepieciešamību izstrādāt un piedāvāt bērniem alternatīvus pasākumus un pieejas. Savukārt taisnīguma atjaunošanas pieeju parasti uzskata par galveno prioritāti gan attiecībā uz bērniem, kas izdarījuši noziedzīgu nodarījumu, gan bērniem, kas cietuši no tā.
Bērni visā pasaulē ir neaizsargāti pret noziedzību, vardarbību un ļaunprātīgu izmantošanu. “Katra cilvēka reakcija ir atšķirīga, ņemot vērā viņa izturības spējas, pieejamo atbalstu un nodarītā kaitējuma smagumu. Bērni savas nenobriedušās personības dēļ ir pakļauti lielākam viktimizācijas riskam nekā pieaugušie, kas saistīts ar zināšanu, pieredzes un paškontroles trūkumu, līdz ar to iespējama riskanta uzvedība,” norāda TM.
Saskaņā ar TM sniegto informāciju pētījumi un prakse liecina, ka lielākā daļa bērnu, kuri ir izdarījuši noziedzīgu nodarījumu, iepriekš paši ir piedzīvojuši vairākas traumatiskas pieredzes, bijuši cietušie noziedzīgā nodarījumā un nav saņēmuši pietiekamu atbalstu, proti, savlaicīgu un profesionālu palīdzību.
TM skaidro, ka taisnīguma atjaunošanas principus var uzskatīt par holistisku pieeju bērnu un jauniešu noziedzības jomā, jo tiek ņemtas vērā gan likumpārkāpēja, gan cietušā vajadzības. Pastāv vairākas taisnīguma atjaunošanas pieejas:
Saskaņā ar Eiropas Padomes Ministru komitejas pieņemtajām Rekomendācijām CM/Rec (2018)8 dalībvalstīm par taisnīguma atjaunošanu krimināllietās taisnīguma atjaunošana attiecas uz jebkuru procesu, kurā iesaistās tie, kurus ietekmējis noziedzīgais nodarījums, un tie, kuri ir atbildīgi par nodarījumu. “Process var notikt, ja abas puses brīvprātīgi piekrīt piedalīties taisnīga risinājuma meklēšanā, lai mazinātu kaitējumu, kas radies noziedzīgā nodarījuma dēļ,” skaidro TM.
Nepilngadīgo kriminālatbildības sistēmas mērķis ir attālināt bērnu no saskarsmes ar tradicionālās kriminālās justīcijas principiem, nodrošinot, ka pēc nozieguma izdarīšanas bērnam visos gadījumos nav jādodas uz tiesu un jāsaņem sods tradicionālā izpratnē. “Atjaunojošās justīcijas intervence jāīsteno ar mērķi reintegrēt bērnu sabiedrībā un dot bērnam konstruktīvu iespēju atgriezties tajā,” skaidro TM.
Tāpat TM norāda, ka tradicionālās kriminālās justīcijas mērķis ir vainīgās personas sodīšana, kas ir pretēja nepilngadīgu personu interesēm, pat ja šīs personas ir izdarījušas noziegumu. Proti, tām ir jānodrošina savu interešu aizsardzība, iespēja attīstīties un kļūt par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem. Līdz ar to nepilngadīgo kriminālatbildības sistēmas reforma ir balstīta uz atjaunojošās justīcijas principiem.
Kā piemēru taisnīguma atjaunošanai TM min jau esošo Kriminālprocesa likuma (KPL) 381. pantu, kurā noteikts, ka procesa virzītājs nosūta VPD pieprasījumu izlīguma procesa organizēšanai gadījumos, ja noziedzīgu nodarījumu ir veikusi nepilngadīga persona, tādējādi piedāvājot alternatīvu tradicionālās justīcijas sistēmai.
Vienlaikus TM atzīst: “Lai gan KL noteiktā soda vietā ir paredzēta iespēja piemērot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus atbilstoši likumam “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem”, ik gadu vidēji tikai 3% nepilngadīgo tiesa ir piemērojusi audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus.” Pamatā pret nepilngadīgajiem tiek piemērota tradicionālās kriminālās justīcijas sistēma, kas ir pretēja bērnu un jauniešu interesēm, kā arī neveicina un pat izslēdz nepilngadīgā resocializācijas iespēju. Pasaulē taisnīguma atjaunošanas pieejas ir apliecinājušas savu potenciālu sniegt pozitīvus rezultātus gan cietušo personu, gan likumpārkāpēju vidū, turpina TM.
TM skaidro, ka taisnīguma atjaunošanas procesā jāsabalansē valsts jeb sabiedrības intereses un nepilngadīgās personas intereses: “Valsts uzdevums ir realizēt aizsargājošo funkciju un reaģēt uz jebkuru noziegumu, savukārt nepilngadīgajam ir tiesības uz savu interešu aizsardzību.” Proti, nepilngadīgo noziedzības problēmu risināšana pēc tradicionālās kriminālās justīcijas principiem būtu pretrunā arī ar valsts deklarēto apņēmību aizsargāt bērnu intereses.
Kā norādīts sabiedriskās politikas centra “Providus” 2010. gada pētījumā “Atjaunojošā justīcija nepilngadīgo noziedzības kontekstā: Baltijas valstis Eiropas dimensijā”, būtiski ir apzināties: nepilngadīgā izdarītais likumpārkāpums kā sociāli deformēta uzvedība norāda uz to, ka konkrētā bērna tiesības jau iepriekš tikušas pārkāptas un viņa intereses kādā brīdī nav ievērotas vai palikušas novārtā.
Vienlaikus nepilngadīgo kriminālatbildības sistēmas reformas mērķis ir panākt, lai bērnam būtu tāds uzvedības modelis, kas atbilst vispārējām sabiedrības tikumības, morāles un likuma normām, kā arī nodrošināt, ka pieaudzis bērns būtu pilnvērtīgs sabiedrības loceklis, proti, lai viņš studētu, strādātu, maksātu nodokļus, veidotu ģimeni un audzinātu bērnus, norādīts likumprojekta anotācijā. Kā skaidro TM, reformā īpaši uzsvērts, ka primārais soda mērķis ir nepilngadīgā resocializācija, jo ir pierādīts, ka vairākums nepilngadīgo, nobriestot personībai un izaugot par pieaugušiem cilvēkiem, pārtrauc likumpārkāpjošo uzvedību.
Tāpat TM norāda, ka vairākumam nepilngadīgo problemātiska uzvedība ir pārejoša, tādēļ sods bez resocializācijas var potenciāli negatīvi ietekmēt nepilngadīgā identitāti un pašapziņu. Ministrija uzskata, ka izmantotās darba metodes, kas neietver resocializāciju, kavē veselīgu pusaudža attīstību, parasti ir vāji pamatotas un attīstītas praksē, savukārt ilgtermiņā – finansiāli dārgas.
Kā skaidrots likumprojekta anotācijā, atšķirības starp pieaugušajiem un nepilngadīgajiem, kā arī straujās pārmaiņas, kas norit pusaudžu gados, ir būtisks pamats plašam uzvedības problēmu klāstam. Tāpat iepriekš minētās atšķirības un pārmaiņas varētu palīdzēt izvēlēties attiecīgajam nepilngadīgajam visefektīvāko resocializācijas veidu. Sodam un izolācijai bez resocializācijas iespējas var būt kaitīga ietekme uz jaunieša prosociālu attīstību. TM norāda, ka izolācija nesniedz iespēju izveidot pozitīvas vienaudžu attiecības, iesaistīšanos attīstošās aktivitātēs, tā ierobežo izglītības iegūšanas un darba iespējas, kā arī veicina iespējamu pazemošanu, noraidījumu, sociālo atsvešinātību, stigmatizāciju un nestabilitāti visas turpmākās dzīves garumā.
Nepilngadība ir tas laiks cilvēka dzīvē, kad ir vislielākās iespējas gūt pozitīvus rezultātus uzvedības maiņai. Savukārt, lai mazinātu negatīvos izolācijas efektus (piemēram, iespējamo kontaktu veidošanu ar antisociāliem vienaudžiem, pakļaušanu negatīvām ietekmēm) un lai palielinātu iespējas iesaistīties sociāli vēlamās aktivitātēs un gūt pozitīvu ģimenes vai cita veida atbalstu, individuāli pielāgotas resocializācijas iespējas jāpiedāvā iespējami mazāk ierobežojošā un slēgtā vidē, ņemot vērā attiecīgā nepilngadīgā risku, vajadzības un sabiedrības drošību, skaidro TM.
Ar visām plānotajām izmaiņām iespējams iepazīties šeit. Likumprojektā ietverti arī tādi grozījumi, kas vērsti uz kriminālsodu sistēmas pilnveidošanu kopumā, paredzot probācijas uzraudzību noteikt kā pamatsodu, savukārt piespiedu darbu aizstāt ar sabiedrisko darbu. Plānots, ka izmaiņas Krimināllikumā stāsies spēkā 2022. gada 1. janvārī.
