Publicēts pirms 9 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Vislabākā iespēja nepiedzīvot uzbrukumu, ir izvairīšanās no apstākļiem, kādos tas ir visiespējamākais. Taču, ja no uzbrukuma tomēr neizbēgt, izvērtējiet savas iespējas tajā uzvarēt. Ja cīnāties, tad dariet to maksimāli efektīvi – likums jums paredz tādas tiesības.
FOTO: Andrejs Baburovs/ LETA
Krimināllikums paredz īpašus apstākļus, kas izslēdz kriminālatbildību. Tāda ir nepieciešamā aizstāvēšanās, kas saskaņā ar šī likuma 29.pantu ir "darbība, kas izdarīta, aizsargājot valsts vai sabiedrības intereses, savas vai citas personas tiesības, kā arī personu pret uzbrukumu vai uzbrukuma draudiem tādā veidā, ka uzbrucējam tiek radīts kaitējums". Tātad šī likuma norma pilnībā atbilst situācijai, kāda var rasties, cilvēkam piedzīvojot ļaundara uzbrukumu uz ielas vai citur. Taču kriminālatbildība par šo darbību iestājas, ja pārkāptas nepieciešamās aizstāvēšanās robežas.
Pielietot spēku, bet samērīgi
Nepieciešamā aizstāvēšanās Krimināllikuma 29.panta izpratnē ir pieļaujama, ja apdraudējums patiešām pastāv un ir reāls. Ko uzskatīt par reālu apdraudējumu? Ja jums uz ielas tuvojas cilvēks ar ieroci un draud to pielietot, varat uzskatīt, ka apdraudējums patiesi ir reāls. Tas pats sakāms, ja, pārnākot savā dzīvoklī, aci pret aci sastopaties ar bruņotu zagli.
"Nakts, svešiniekam rokās ir ierocim līdzīgs priekšmets – jums ir pilnīgs pamats domāt to sliktāko," skaidro krimināltiesību eksperts Andrejs Judins. Laupīšana un ielaušanās svešā dzīvoklī pats par sevi ir smags noziegums. Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī var atrasties persona, kas pielieto spēku un nodara kaitējumu citam cilvēkam, lai pārtrauktu uzbrukumu un aizstāvētu intereses, kas minētas Krimināllikumā, - personas dzīvību, veselību, brīvību, neaizskaramību, godu, sabiedrisko kārtību, valsts drošību u.tml.
Vai nepieciešamās aizstāvēšanās princips prasa, lai svešinieks uzbrūk pirmais? Nē, skaidro eksperts. Krimināllikums atzīst personas tiesības aizstāvēties arī no tūlītēji sagaidāma uzbrukuma. Personai ir tiesības uz nepieciešamo aizstāvēšanos neatkarīgi no iespējām izvairīties no uzbrukuma vai griezties pēc palīdzības pie citām personām. Ja cilvēks uzskata, ka viņa dzīvība apdraudēta, viņam ir tiesības rīkoties pirmajam, pielietojot spēku un nodarot kaitējumu agresoram. Šādā situācijā ir pieļaujama pat uzbrucēja nogalināšana. Tomēr krimināltiesību normas ne tikai pieļauj kaitējuma nodarīšanu uzbrucējam, bet nosaka arī kaitējuma nodarīšanas ierobežojumus - prasa ievērot samērīgumu: "Par nepieciešamās aizstāvēšanās robežu pārkāpšanu atzīstama acīmredzama aizsardzības nesamērība ar uzbrukuma raksturu un bīstamību, kā rezultātā uzbrucējam tiek radīts kaitējums, kas nav bijis nepieciešams, lai novērstu vai atvairītu uzbrukumu."
"Nakts, svešiniekam rokās ir ierocis – jums ir pilnīgs pamats domāt to sliktāko."
Piemēram, ja dzīvokļa zaglis bēg pa logu, nav pamata viņu uz vietas nošaut. Ja uzbrucējs pēc cīniņa ir notriekts zemē un nav spējīgs vairs pretoties, turpināt viņu sist jau ir nepieļaujami. Aizstāvēšanās pieļaujama tikai pret uzbrukumu, kas jau ir sācies un vēl nav pabeigts. Turklāt jārēķinās: arī zaglim vai laupītājam ir tiesības aizstāvēt savu dzīvību, ja tā ir briesmās. To, vai uzbrukuma atvairītājs rīkojies samērīgi, nosaka, izvērtējot visus incidenta apstākļus, ņemot vērā iesaistīto personu vecumu, dzimumu, fizisko un psihisko stāvokli un citus kritērijus. Diemžēl netrūkst gadījumu, kad ļaundara aizturētāji turpina atriebīgi izrēķināties ar viņu vēl tad, kad tas ir neitralizēts un nevienu vairs neapdraud. Rīkojoties šādi, pats riskējat nonākt uz apsūdzētā sola.
Izņēmuma gadījums, kad kaitējuma nodarīšana agresoram var nebūt proporcionāla tiešajam apdraudējumam konkrētajā brīdī un pieļaujama pat uzbrucēja nogalināšana, ir seksuāla rakstura uzbrukums, izvarošana, kas, kā zināms, mēdz beigties arī ar upura nogalināšanu. "Uzbrukuma upuris nekādi nevar zināt, kādi ir varmākas turpmākie nodomi," norāda A.Judins.
Pazīmes, kas raksturo nepieciešamo aizstāvēšanos:
Likums ņem vērā upura rīcību ekstremālā situācijā
Apstākļi, kas izslēdz kriminālatbildību, tiek konstatēti ekstremālās situācijās, kad cilvēks spiests ātri pieņemt ļoti sarežģītus lēmumus. Protams, rodas jautājums, kā cilvēks, kurš nav mediķis vai cīņas mākslu speciālists, turklāt rīkojoties uztraukumā, var zināt, vai sitiens, ko viņš raida uzbrucējam, ir samērīgs, atbilstošs nepieciešamās aizstāvēšanās principam? Tādēļ Krimināllikums nosaka: "Gadījumos kad notikuma apstākļi devuši pamatu pieņemt, ka notiek reāls uzbrukums, bet persona, kura pielietojusi aizsardzības līdzekļus, nav apzinājusies, ka šāds pieņēmums ir kļūdains, turklāt tā nevarēja un tai arī nevajadzēja to apzināties, šīs personas darbības vērtējamas kā nepieciešamā aizstāvēšanās."
Likumdevējs arī ņēmis vērā, ka, piedzīvojot pēkšņu uzbrukumu, cilvēks var rīkoties instinktīvi, haotiski, tādēļ likums paredz: "Kaitējuma radīšana uzbrucējam aiz neuzmanības, atvairot uzbrukumu, nav krimināli sodāma." Tiesa, izvērtējot šādus gadījumus, ņem vērā arī uzbrukuma upura psihoemocionālo stāvokli. Tomēr jārēķinās, ka gadījumā, ja persona kļūdaini nodara kaitējumu tikai šķietamam uzbrucējam, šo kļūdu neapzinādamās, lai gan konkrētajos apstākļos tai vajadzēja un tā varēja to apzināties, atbild par attiecīgo nodarījumu kā tādu, kas izdarīts aiz neuzmanības.
"Apstākļi, kas izslēdz kriminālatbildību, tiek konstatēti ekstremālās situācijās, kad cilvēks spiests ātri pieņemt ļoti sarežģītus lēmumus."
Ja uzbrucējs kā uzbrukuma līdzekli izmanto dzīvnieku, piemēram, uzrīda suni, ar nepieciešamo aizstāvēšanos var tikt attaisnota gan kaitējuma nodarīšana dzīvniekam, gan personai, kura to izmanto. Nepieciešamās aizstāvēšanās situācijas iestāšanās nav atkarīga no uzbrucēja vai uzbrucēju vecuma. Tātad tā "ir spēkā" arī, ja agresors ir nepilngadīga persona. Der zināt, ka atbilstoši Krimināllikumam jēdziens "nepieciešamā aizstāvēšanās" sevī ietver gan aizstāvēšanos, gan aizstāvēšanu, tātad ir attiecināms arī uz situāciju, kad dodaties palīgā uzbrukuma upurim. Iespēju konstatēt nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokli neietekmē tas, kādā veidā tika nodarīts kaitējums uzbrucējam (lietojot muskuļu spēku, speciālos līdzekļus, rīkus, ieročus).
Cilvēkiem, ja rodas tāda nepieciešamība, nevajadzētu atturēties izmantot savas tiesības aizstāvēties, uzsver A.Judins: "Rīkodamās apstākļos, kas izslēdz kriminālatbildību, persona apzinās, ka nodara vai var nodarīt kaitējumu svarīgām ar krimināllikumu aizsargātām interesēm un tomēr veic konkrētu darbību, lai sasniegtu sociāli derīgu rezultātu." Atzīdams šādas rīcības sociālo nozīmīgumu un atbilstību sabiedrības kopējām interesēm, likumdevējs ir noteicis šo izņēmuma gadījumu.
Cīnīties vai ne
Uzbrukums praksē gan ir ļoti ekstremāla situācija. Un ne vienmēr cīniņš ar uzbrucēju, sevišķi bruņotu, ir pats labākais risinājums, jo upurim tas var beigties ar ļaunākām sekām nekā nepretošanās gadījumā. Ja uzbrukuma mērķis ir laupīšana, mantas, kuras cietušais var zaudēt nepretojoties, visticamāk, neatsver risku tikt smagi savainotam vai pat nogalinātam, iesaistoties cīņā ar ļaundari, norāda drošības kompānijas GRIFS AG Korporatīvo klientu apsardzes vadītājs Uģis Začs. Bērniem un pašaizsardzībā īpaši nesagatavotām sievietēm, kā arī veciem cilvēkiem policija iesaka nepretoties fiziski acīmredzami pārākam uzbrucējam, lai lieki viņu nesaniknotu. Ja iespējams, labāk bēgt un pie pirmās izdevības par notikušo ziņot policijai. Ja izlemjat cīnīties un tā varbūt pat ir vienīgā iespēja glābt dzīvību, jācenšas ļaundarim dot mērķtiecīgu sitienu vārīgā vietā – pa kājstarpi, paribē, acīs, pa stilba kaulu vai citur, lai kaut uz brīdi uzbrucēju neitralizētu un rastu izdevību aizbēgt. Ja tas tomēr neizdodas, jāsauc pēc palīdzības, jācenšas pievērst notiekošajam apkārtējo cilvēku uzmanību. Ļoti iespējams, ļaundaris nobīsies un atkāpsies.
"Ja iespējams, labāk bēgt un pie pirmās izdevības par notikušo ziņot policijai."
Vislabākā iespēja nepiedzīvot uzbrukumu ir izvairīšanās no apstākļiem, kādos tas ir visiespējamākais, atgādina U.Začs. Izvairīties no pastaigām vēlās vakara un nakts stundās pa tumšām ielām un mazapdzīvotām vietām. Centieties iet pa pārskatāmāko, izgaismotāko ielas daļu. Ja gar tās malu ir krūmi, ejiet pa ielas vidu. Pamanot, ka jums seko, strauji mainiet iešanas tempu, virzienu vai pārejiet ielas otrā pusē. Visdrošāk ir ieiet kādā kafejnīcā vai citā sabiedriskā vietā. Izvēlieties apģērbu, kas neierobežo kustības, un ērtus apavus, lai vajadzības gadījumā spētu ātri paskriet. Atrodoties automašīnā, aizslēdziet to. Neizaiciniet ļaundari – izejot no mājas vēlākā stundā, neizvēlieties uzkrītošas rotaslietas, atturieties no mūzikas atskaņotāja, tālruņa un citu vērtīgu ierīču lietošanas. Raugieties, lai jūsu kāpņutelpa ir apgaismota, mājokļa atslēgu sagatavojiet jau pirms nonākšanas līdz durvīm, lai pie tām lieki neuzkavētos.
