Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Saeimā atbalstītā likumprojekta “Par nepilsoņa statusa piešķiršanas izbeigšanu bērniem” mērķis ir izbeigt nepilsoņa statusa piešķiršanu jaundzimušajiem pēc 2020. gada 1. janvāra.
FOTO: Edijs Pālens, LETA
Pēc 2020. gada 1. janvāra jaundzimušajiem vairs nebūs iespējas iegūt nepilsoņa statusu. Bērns kļūs par Latvijas Republikas pilsoni, ja vien bērna vecāki nebūs vienojušies par citas valsts pilsonības piešķiršanu un bērns nebūs citas valsts pilsonis. Nepilsoņa statuss ir unikāls gan Eiropas Savienības, gan globālā kontekstā. Kā norāda Ārlietu ministrija, starptautisko tiesību izpratnē tas nav pielīdzināms nevienam citam statusam.
Saeima galīgajā lasījumā atbalstījusi likumprojektu “Par nepilsoņa statusa piešķiršanas izbeigšanu bērniem” (turpmāk tekstā – likumprojekts). Tas paredz, ka pēc 2020. gada 1. janvāra jaundzimušajiem tiks piešķirta Latvijas pilsonība, ja vien bērna vecāki nebūs vienojušies par citas valsts pilsonības piešķiršanu un bērns nebūs citas valsts pilsonis. Savukārt, ja bērns piedzims ārpus Latvijas vai viens no viņa vecākiem būs citas valsts pilsonis, vecākiem, lai bērnu atzītu par Latvijas pilsoni, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) vajadzēs iesniegt iesniegumu un dokumentus, kas apliecina, ka bērns nav un nav bijis nevienas valsts pilsonis.
Likumprojekta anotācijā norādīts, ka tas attiecas uz nelielu bērnu skaitu, jo atbilstoši PMLP sniegtajiem datiem kā nepilsoņi reģistrēti:
Kā norāda Ārlietu ministrija (ĀM), bijušo PSRS pilsoņu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības, jeb nepilsoņu statuss ir pagaidu statuss, kas radies īpašos vēsturiskos un ģeopolitiskos apstākļos. Proti, 1990. gada 4. maijā Latvijas Republikai atjaunojot neatkarību, tika atjaunotas arī valsts demokrātiskās institūcijas tiesiskā bāze (Satversme, Civillikums un citi likumi), īpašuma tiesības, kā arī pilsonība. Latvija atjaunoja to personu un viņu pēcnācēju statusu un tiesības, kuri saskaņā ar 1919. gada tiesību normām bija atzīstami par pilsoņiem.
Vienlaikus atbilstoši ĀM sniegtajai informācijai Latvijas varas iestādes saskārās ar reālo situāciju: Latvijā pastāvīgi dzīvoja liels skaits personu, kuras padomju okupācijas laikā bija ieceļojušas Latvijā un Padomju Savienības sadalīšanās dēļ zaudējušas PSRS pilsonību, taču šīs personas vai viņu pēcteči nekad nebija bijuši Latvijas Republikas pilsoņi. Tieši tāpēc, ka šīm personām nebija tiesību automātiski saņemt Latvijas pilsonību, bijušajiem PSRS pilsoņiem tika izveidots īpašs pagaidu statuss – “bijušie PSRS pilsoņi, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” (turpmāk tekstā – nepilsoņi).
Kā skaidrots likumprojekta anotācijā, šāda statusa noteikšana bija sarežģīta politiskā kompromisa rezultāts, kas izrietēja no Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas uz valstiskās nepārtrauktības (kontinuitātes) doktrīnas pamata. Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2004-15-0106 (turpmāk tekstā – spriedums) norādīts, ka:
Vienlaikus spriedumā norādīts, ka Latvijai bija jāievēro arī starptautiskie cilvēktiesību standarti, kas aizliedz palielināt bezvalstnieku skaitu valstu kontinuitātes gadījumos.
“Nepilsoņa statuss ir unikāls gan Eiropas Savienības (ES), gan globālā kontekstā. Starptautisko tiesību izpratnē tas nav pielīdzināms nevienam citam statusam,” stāsta ĀM. Ministrija norāda, ka Latvija pēc nepieciešamības skaidro nepilsoņa statusa īpatnības starptautiskajiem partneriem un starptautiskajām organizācijām (ANO, EDSO, Eiropas Padomei) un esot izdevies panākt izpratni no minēto starptautisko organizāciju puses par Latvijas pilsonības politikas pamatnostādnēm un apsvērumiem nepilsoņu statusa izveides kontekstā.
Minētajā Satversmes tiesas spriedumā norādīts, ka Latvijas nepilsoņi nav pielīdzināmi nevienam fiziskās persona statusam, kas noteikts starptautiskajos tiesību aktos, jo nepilsoņiem noteikto tiesību apjoms pilnībā neatbilst nevienam šādam statusam. Proti, nepilsoņi nav uzskatāmi ne par pilsoņiem, ne ārvalstniekiem, ne bezvalstniekiem, bet par personām ar “īpašu tiesisko statusu”. ĀM vērš uzmanību, ka Latvija garantē ievērojami lielāku nepilsoņu tiesību aizsardzību, nekā noteikts 1954. gada Konvencijā par bezvalstnieka statusu: “Faktu, ka nepilsoņi nav uzskatāmi par bezvalstniekiem, atzinis arī ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos (UNHCR).” Vienlaikus nepilsoņiem ir tiesības kļūt par Latvijas pilsoņiem, izpildot vienkāršu naturalizācijas procesu.
Pilsonības likums, kas tika pieņemts 1994. gadā, jau tolaik paredzēja nepilsoņu tiesības iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā. Saskaņā ar Pilsonības likuma pamata redakcijas 12. pantu naturalizācijas kārtībā Latvijas pilsonībā uzņēma personas, kuras atbilda visiem pantā minētajiem nosacījumiem. Proti, pilsonībā varēja uzņemt vienīgi tās personas:
Jāsecina, ka šībrīža nosacījumi tiesībām iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā krasi nav mainījušies (skat. Pilsonības likuma 12. pantu pašreizējā redakcijā).
Likumprojekta anotācijā atgādināts, ka 2013. gadā Pilsonības likumā noteica tiesības pēc 1991. gada 21. augusta Latvijā dzimušiem bezvalstnieku vai nepilsoņu bērniem tikt atzītiem par Latvijas pilsoņiem. Proti, kopš 2013. gada:
Lai arī neliels skaits, bet joprojām Latvijā ir jaundzimušie, kuriem vecāki izvēlas piešķirt nepilsoņa statusu. Proti, likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” regulējums pieļauj jaunu personu dzimšanu, kurām var tikt piešķirts nepilsoņa statuss. Taču, kā norādīts likumprojekta anotācijā, tas līdz galam neļauj sasniegt likumdevēja mērķi ieviest nepilsoņa statusu kā pārejas perioda statusu pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, lai uz laiku noteiktu juridisku regulējumu PSRS pilsoņiem. Statuss esot noteikts kā pagaidu statuss, lai persona ar laiku iegūtu Latvijas pilsonību vai izvēlētos citu valsti, ar kuru nostiprināt savu tiesisko saikni.
Atbalstītā likumprojekta mērķis ir izbeigt nepilsoņa statusa piešķiršanu pēc 2020. gada 1. janvāra tiem bērniem, kuriem tiesības uz šādu statusu paredz likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 8. panta otrā daļa. Turpmāk šie bērni tiks atzīti par Latvijas pilsoņiem, izņemot gadījumus, kad viņu vecāki būs vienojušies par citas valsts pilsonības piešķiršanu bērnam vai bērnam jau būs piešķirta citas valsts pilsonība.
Vienlaikus izmaiņas neattieksies uz bērniem, kuri dzimuši un nepilsoņa statusu ieguvuši pirms 2020. gada 1. janvāra. Proti, šiem bērniem būs Pilsonības likumā paredzētā iespēja naturalizēties un iegūt pilsoņa statusu.
“Lai iestātos ES, Latvijai, tāpat kā jebkurai citai kandidātvalstij, bija jāizpilda Kopenhāgenas kritēriji, kas nosaka arī standartus likuma varas, cilvēktiesību un minoritāšu tiesību respektēšanas jomā.” ĀM vērš uzmanību, ka līdz ar Latvijas pievienošanos ES tika atzīta un akceptēta nepilsoņu statusa esamība Latvijā, kā arī Latvijas pilsonības politika kopumā. Šajā kontekstā jānorāda, ka 2004. gada 23. janvārī stājās spēkā direktīva 2003/109/EK par trešo valstu pilsoņu statusu (Latvija minēto direktīvu iekļāva nacionālajos tiesību aktos 2006. gada 23. janvārī), kuri ir kādas ES dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, savukārt 2006. gada 22. jūnijā Latvijā pieņemts likums “Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā”, kas ieviesa jaunu statusu – ES pastāvīgā iedzīvotāja statuss Latvijas Republikā.
Iepriekš minētā likuma 1. panta trešajā punktā noteikts, ka trešās valsts pilsonis ir persona, kura nav Latvijas Republikas, citas ES dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) valsts vai Šveices Konfederācijas pilsonis. ĀM skaidro, ka saskaņā ar šo definīciju arī Latvijas nepilsoņi uzskatāmi par trešās valsts pilsoņiem. Vienlaikus ES pastāvīgā iedzīvotāja statuss nav obligāts un netiek piešķirts personām automātiski. Personai, kura vēlas iegūt šo statusu, ir jāvēršas PMLP un vienlaikus ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem. Detalizētāku informāciju par tiem var meklēt PMLP mājaslapā.
Likuma “Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā” 3. pants paredz, ka trešās valsts pilsonis ir tiesīgs pieprasīt ES pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā, ja vienlaikus pastāv šādi nosacījumi:
Proti, ja Latvijas nepilsonis nevēlas kļūt par Latvijas pilsoni naturalizācijas kārtībā vai saņemt ES pastāvīgā iedzīvotāja statusu, viņa statuss Latvijā nemainās, savukārt citās ES dalībvalstīs viņš var uzturēties kā jebkurš trešās valsts pilsonis vispārējā kārtībā.
ĀM uzsver, ka pilsonības politika ir sensitīvs jautājums, kas ir katras suverēnas valsts pārziņā. Līdz ar to ĀM nevar komentēt arī tuvāko kaimiņu, Igaunijas un Lietuvas, pilsonības politiku un iekšpolitiskos lēmumus. Vienlaikus ministrija norāda, ka, piemēram, Igaunijā sastopamais personas statuss “persona ar nenoteiktu pilsonību” (“person with undetermined citizenship”) noteikti ir uzskatāms par Latvijas nepilsoņa statusam ļoti līdzīgu statusu.
Pēc likumprojekta atbalstīšanas galīgajā lasījumā Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija 2019. gada 23. oktobrī izskatīja jautājumu par nepilsoņiem Latvijas sabiedrībā.
Tiesībsarga vietniece Ineta Piļāne norādīja, ka Tiesībsarga birojā pēdējos gados no nepilsoņiem nav saņemti iesniegumi un sūdzības par tiesībpārkāpumiem, kas būtu saistīti ar viņu tiesisko statusu. Savukārt ĀM Starptautisko organizāciju un humanitāro jautājumu departamenta direktore Ilze Rūse pauda gandarījumu par nupat pieņemto likumprojektu, kas ir pozitīvi novērtēts arī no starptautisko organizāciju puses. ĀM uzskata, ka vienīgais veids, kā ātrāk samazināt nepilsoņu skaitu, ir veicināt pilsonības piešķiršanu, mudinot iegūt pilsonību un skaidrojot tās priekšrocības – īpaši gados jaunākām personām. Vienlaikus I. Rūse vērš uzmanību, ka valstī joprojām nav pietiekami daudz latviešu valodas kursu.
