Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Valsts ar likumu apņemas palīdzēt bērnam bārenim nostāties uz kājām un sākt patstāvīgu dzīvi, kas nozīmē arī savu pajumti. Taču lietas joprojām netiek taisnīgi kārtotas, pašvaldība ne vienmēr spēj nodrošināt dzīvojamās telpas. Aizritot saudzējošajiem sešiem sociālo garantiju gadiem, bāreņiem zūd tiesības atrasties īpašajā dzīvokļu rindā.
Likumā “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” noteikts, ka bērnu bāreni vai bērnu, kurš palicis bez vecāku gādības, ar dzīvojamo telpu nodrošina tā pašvaldība, kuras bāriņtiesa pieņēmusi lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi.
Arī dzīvokļa pabalstu bez vecāku gādības palikušam bērnam maksā pašvaldība, kuras bāriņtiesa pieņēmusi lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi, neatkarīgi no tā, kurā administratīvajā teritorijā bērns izvēlējies sev mājokli.
Likumā ar grozījumiem pirms dažiem gadiem tika ieviestas vairākas labvēlīgas normas, un pašvaldības atzīst, ka tas līdzējis situāciju uzlabot. Taču ir fakts, pret kuru tās ir bezspēcīgas, – nav dzīvokļu, ko piešķirt. Bāreņiem jāgaida rindā līdz pat pieciem gadiem, un tā var sagaidīt arī 24. dzimšanas dienu, kad tiesību uz mājokļa piešķīrumu vairs nav. Likums bāreņiem paredz sociālās garantijas tikai līdz šim vecumam.
Jaunu likumdošanas iniciatīvu mājokļa pieejamībai bāreņiem pēc pilngadības sasniegšanas vēl nav. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Mājokļa jautājumu apakškomisijas sēdē deputāti apzināja problēmu lauku un uzklausīja priekšlikumus, lai aktualizētu problemātisko situāciju un tad risinātu to ar izmaiņām tiesību aktos.
“Turpinu uzklausīt bāreņu pārmetumus, ka viņi ir paļāvušies uz valsts solījumiem par to, ka viņiem pēc pilngadības sasniegšanas pašvaldība piešķirs mājokli, taču, sasniedzot 24 gadu vecumu, tā arī nav saņēmuši solīto mājokli. Pēc 24 gadu vecuma viņi tiek svītroti no likumā noteiktajiem prioritārajiem dzīvokļu reģistriem un paliek vientuļi saskarsmē ar Latvijas realitāti mājokļu pieejamībā,” pamatojot, kāpēc jāaktualizē šī problēma, sēdē skaidroja apakškomisijas priekšsēdētāja Regīna Ločmele-Luņova.
Pēc Labklājības ministrijas (LM) datiem, pērn 581 bērns sasniedza pilngadību, no tiem audžuģimenē – 72 bērni, aizbildnībā 431 bērns, bērnu aprūpes iestādēs – 78 bērni.
46 pašvaldībās problēmu nav – bērniem ir piešķirts mājoklis vai dzīvokļa pabalsts –, taču ir pašvaldības, kurās rindā uz mājokli jāgaida līdz pieciem gadiem, kad jaunietis jau sasniedz 24 gadu vecumu, klāsta LM valsts sekretāra vietniece Jana Muižniece, atzīstot, ka ministrijai šī problēma nav jaunums.
Pagājušajā gadā ir izveidots jauns atbalsta mehānisms (pilotprojektā, ko finansē valsts) – 33 jauniešiem, pirms viņi atstāj ārpusģimenes aprūpes institūciju, tiek sniegts mentora atbalsts, kas palīdz apgūt patstāvīgai dzīvei nepieciešamās prasmes, kā arī vēl sešiem jauniešiem tiek sniegts atbalsts dzīvokļa jautājumu kārtošanā. Pilotprojekta mērķis ir saprast problēmas un atrast risinājumus.
Arī šis pilotprojekts rāda, ka ir ļoti grūti atrast dzīvokli pat ar mentora palīdzību. Šķēršļi ir: pašvaldībās nav brīva dzīvojamā fonda, izīrētāji nevēlas slēgt oficiālus līgumus, dzīvokļus negrib izīrēt bāreņiem.
J. Muižniece un arī pārējie iesaistītie norāda uz Latvijas “globālo” problēmu – pašvaldībām trūkst dzīvojamā fonda. Iespējams, nākamajā struktūrfondu periodā varētu domāt par īpašām jauniešu mājām, bāreņiem vēl būtu šis starpposms starp 18 un 24 gadu vecumu, kamēr bērns mācās un apgūst pirmās darba iemaņas. Vēl kā risinājums būtu lielāks valsts vai pašvaldības finansiālais atbalsts dzīvokļu īrei, ja pašvaldība mājokli nevar piešķirt.
Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomnieks Aino Salmiņš problēmu apstiprina ar statistiku: ik gadu visā valstī tiek dalīti tikai apmēram 1100 dzīvokļi. Nav neviena normatīvā akta par dzīvojamā fonda attīstību. Izmantojam tikai to, kas nevienam nav bijis vajadzīgs pēc privatizācijas. Taču dzīvokļu rindu skaits (dažādām prioritārām grupām) ir 14, Rīgā – pat 17. Vidzemes un Latgales pašvaldībās vairāk nekā 30% no dzīvojamā fonda ir kritiskā situācijā. Tas ietekmē arī mājokļu pieejamību – to kvalitāte neatbilst bāreņa prasībām. LPS pārstāvis vedina domāt, ka valstij arī būtu jāpiedalās šī jautājuma risināšanā.
Deputāte Ilze Indriksone gan uzskata, ka nebūtu pareizi fokusēties uz jauniešu mājām, jo tas atkal ir pagaidu risinājums, kas viņiem nedos nekādu atspērienu nākotnei. Jo ir svarīgi, lai pēc 18 gadiem jaunietis spēj uzsākt patstāvīgu dzīvi ar nelielu atbalstu. Pretējā gadījumā, sasniedzot 24 gadu vecumu, pēc tam atkal ir bedre.
Pēc I. Indriksones domām, mājokļu programma Labklājības ministrijai sadarbībā ar Ekonomikas ministriju būtu jāveido ilgtermiņā. Atsevišķām pašvaldībām ir neliels skaits bāreņu, arī tāpēc nebūtu lietderīgi celt atsevišķu jauniešu māju. Pieejai ir jābūt kompleksai, jāpiesaista speciālisti, ņemot vērā visas vajadzības.
Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere atgādināja, ka tiesībsargs pagājušā gada nogalē aktualizēja jautājumu par sociālajām garantijām bāreņiem pēc pilngadības sasniegšanas: “Jebkurš bērns gaida 18. dzimšanas dienu, kas ir iespēja uzsākt patstāvīgu dzīvi, kura vērsta uz attīstību. Secinājumi ir diezgan skarbi. Galvenā problēma, protams, ir mājokļa jautājums. Lai uzsāktu patstāvīgu dzīvi un īstenotu citas savas tiesības, ir jābūt, kur dzīvot. Lai būtu darbs, izglītība, lai būtu kur dzīvot un lai nebūtu jādomā, kā samaksāt par apkuri, par īri.”
2015. gadā likumā tika ieviesta laba alternatīva situācijai, ja jaunietis nevēlas īrēt dzīvokli savā pašvaldībā. Ārpusģimenes aprūpe var tikt nodrošināta arī citā pašvaldībā, bērns varbūt ir apmeklējis skolu citā pašvaldībā, viņam tur ir sociālie kontakti, bet ar dzimto pašvaldību saikne ir zudusi. Jaunietim ir iespēja izvēlēties mājokļa pabalstu. Tiesībsarga pārstāve atzīst, ka tas ir ļoti labi domāts palīdzības veids. Taču šī mājokļa pabalsta apmērs ir atstāts tikai un vienīgi pašvaldības ziņā. Pabalsts, kas paredzēts īres un komunālo maksājumu segšanai, lielā daļā pašvaldību ir nepietiekams. Piemēram, vislielāko pabalstu maksā Iecavas novads – 270 eiro mēnesī. Pirmšķietami izklausās liela nauda, bet realitātē arī ar to nepietiek, lai noīrētu dzīvokli no privātpersonas un samaksātu komunālo pakalpojumu rēķinus. Bet ir arī daudz mazākas pabalsta summas – 100 eiro, tikvien maksā kāda novada pašvaldība gadā, tātad nedaudz virs 8 eiro mēnesī.
Tiesībsarga pārstāve arī norāda – lai gan šis regulējums [saņemt dzīvokļa pabalstu, kamēr nav piešķirts mājoklis – L. D.] ir spēkā no 2015. gada, pērn konstatēts, ka 10 pašvaldības nav izstrādājušas saistošos noteikumus šī pabalsta izmaksai.
Komisija ir lūgusi pašvaldībām informāciju par bāreņiem, kuri mājokli nav saņēmuši un ir tikuši svītroti no dzīvokļa rindas, jo ir pārkāpuši 24 gadu slieksni. Ne visas pašvaldības šos datus ir sniegušas.
Liepāja ir informējusi – kopš 2014. gada no uzskaites pēc 24 gadu vecuma sasniegšanas svītroti 28 bāreņi.
Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Dzīvokļu pārvaldes priekšnieka vietniece Sarmīte Ivbule komisijas sēdē informēja, ka Rīgā 2014. gadā no rindas izslēgti 94 cilvēki. Tas gan nenotika uzreiz, kad sasniegts 24 gadu vecums, bet 28, 29, 30 gadu vecumā.
2015. gadā no rindas izslēgti 59 jaunieši, jo tobrīd likums noteica tikai vienu izvēles iespēju – saņemt dzīvokļa pabalstu vai palikt rindā. Pēc tam, kad likumā tika veikti grozījumi, nosakot, ka bārenis var saņemt dzīvokļa pabalstu, saglabājot vietu rindā, no šiem 59 bāreņiem daļa atkārtoti reģistrējās rindā.
Pēdējos gados ir daudz mazāk gadījumu, kad no rindas cilvēks tiek svītrots tāpēc, ka sasniegts 24 gadu vecums; 2016. gadā šādu gadījumu bija 18, 2017. gadā – 5, 2018. gadā – 5, šogad 4.
S. Ivbule vērš uzmanību, ka ir bāreņi, kas ļoti vēlu piereģistrējušies rindā – 20 un 21 gada vecumā. Rīgā šajā rindā uz dzīvokli jāgaida 3,5 gadus: ja reģistrējas 20 gadu vecumā, sagaidīs dzīvokli, bet, ja rindā iestājas 21 gada vecumā, tad līdz 24 gadu vecumam šī jaunieša kārta nepienāks. Taču tādu gadījumu esot ļoti maz, piebilst S. Ivbule.
Rīgai jāsniedz palīdzība arī bāreņiem, kuri nav no galvaspilsētas, bet par kuru ārpusģimenes aprūpi lēmusi Rīgas bāriņtiesa. Bāreņi ar smagām saslimšanām nonāk Rīgā, arī par viņiem lēmumus pieņem Rīgas bāriņtiesa. Viņiem tiek sniegta pašvaldības palīdzība, tikai dzīvokļu rinda ir cita.
Valmieras pilsētas pašvaldība norāda, ka bāreņiem rindas netiek veidotas, jo pašvaldība pēc iesnieguma saņemšanas ir nodrošinājusi ar dzīvojamo platību visus bāreņus.
Situācija pašvaldībās nav viendabīga, tā atkarīga no dzīves līmeņa. Ventspilī un Valmierā ir iespējas palīdzēt arī bāreņiem. Bet dažās pašvaldībās dzīves līmenis ir zems, ienākumi nelieli. Nav tāda dzīvojamā fonda, lai uzreiz varētu piedāvāt mājokli. Ja bārenis sasniedz 24 gadu vecumu, viņam dzīvokļa rinda vēl nav pienākusi, bet pienāks 25, 26 gadu vecumā, bārenim šī iespēja – saņemt dzīvokli – būtu jānodrošina, šādu variantu rosina apsvērt deputāts Andris Kazinovskis.
Prakse liecina – un šāda informācija izskanēja arī komisijas sēdē –, ka ne vienmēr rinda tiek anulēta, pienākot jaunieša 24. dzimšanas dienai. Kā stāstīja S. Ivbule, bārenis, kuram vēl nav pienākusi rinda, tiek paturēts redzeslokā, lai nebūtu tā, ka viņu izslēdz no rindas, kolīdz jaunietim ir apritējuši 24 gadi. Tādu gadījumu esot ļoti maz. Pārsvarā tad, ja cilvēki neatsaucas, nav sasniedzami.
Arī Daugavpils pilsētas pašvaldība informē, ka pēc 24 gadu vecuma sasniegšanas pašvaldības dzīvokli ir saņēmuši trīs bērni bāreņi vai bez vecāku gādības palikuši bērni.
L. Grāvere vērtē: ja no 18. dzimšanas dienas bārenim tiktu piešķirtas atbilstošas sociālās garantijas un ja viņš saņemtu mentora atbalstu, seši gadi [līdz 24 gadu vecumam – L. D.] būtu adekvāts laiks, lai jaunietis nostātos uz kājām un būtu gatavs patstāvīgai dzīvei. Bet, tā kā dzīvokļa pabalsts nav pietiekams un cita atbalsta nav, prakse rāda, ka 24 gadi nav pietiekams laiks, lai bārenis patstāvīgi sagatavotos dzīvei.
Tiesa, arī sociālās drošības laika pagarināšana nevarētu būt daudzgadīga. Kā sēdē tika minēts, nevar visu mūžu pozicionēt sevi kā bāreni, jo mēdz būt cilvēki, kuri tiesības uz šādu palīdzību pieprasa arī 50 gadu vecumā.
Dzīvokļu palīdzības likumā, kas paredz īres tiesības dažādām iedzīvotāju grupām kritiskās un specifiskās situācijās, piešķirot dzīvojamo telpu, ir paredzētas arī tiesības pagarināt īres līgumu, ja tiek pildīti līguma nosacījumi.
“Salīdzinot ar citām iedzīvotāju grupām, kas saņem pašvaldības palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā, pret bāreņiem ir sliktāka attieksme. Jo bāreņiem vienīgajiem šī palīdzība ir strikti terminēta,” uz būtisku atšķirību norāda tiesībsarga pārstāve. “Tas nav pareizi. Vajadzētu būt tāpat kā citiem. Ja līgumā ir nosacījums, ka to var pagarināt, tad visiem jābūt vienlīdzīgiem. Ja citiem ir iespējas pagarināt īres līgumu, tad arī bāreņiem vajadzētu būt šādām tiesībām.”
Pašvaldību informācija liecina – nav šādas prakses pārtraukt īres līgumu ar bāreni tikai tāpēc, ka viņš sasniedzis 24 gadu vecumu. Īres līgumi tiek turpināti, ja tiek ievēroti līguma noteikumi.
