Kā "izrakt" naudu sabiedriskajam transportam (I)

Autopārvadātāji protestē pret to, ka valsts budžeta izdevumu griešanas dēļ sabiedrisko transporta pakalpojumu sniedzējiem dotācijas plānots šogad samazināt par 12,2 miljoniem latu, bet 2012. gadā – vēl par 14,6 miljoniem latu. Asociācija paziņojusi, ka šādos apstākļos 50% reisu samazinājums ir realitāte.

Jau gada sākumā – 3,6 miljonu latu iztrūkums

Valsts pārvaldi sabiedriskā transporta nozarē atbilstoši savai kompetencei īsteno Satiksmes ministrija, plānošanas reģioni un pašvaldības. Kopš 2006. gada 1. janvāra Satiksmes ministrijas funkcijas pasažieru pārvadājumu pakalpojumu organizēšanas jomā ir deleģētas valsts SIA "Autotransporta direkcija" (ATD). Normatīvie akti paredz, ka tā ir pārņēmusi Satiksmes ministrijas funkcijas pasažieru autopārvadājumu un dzelzceļa kustības sarakstu saskaņošanā, apstiprināšanā, dotāciju aprēķināšanā un piešķiršanā, maršruta atļauju izsniegšanā, maršrutu atklāšanā un slēgšanā, maršrutu apkalpošanas līgumu slēgšanā.

Direkcija norāda: 2011. gada valsts budžeta finansējuma samazinājums sabiedriskajam transportam 9,2 milj. latu apmērā tika veikts, neņemot vērā degvielas cenu kāpumu, PVN paaugstināšanu no 10% uz 12%, kā arī šā gada valsts budžeta dotācijās jau iztrūkstošos 2,2 milj. latu kompensācijām par pasažieru kategoriju pārvadāšanu, kam valsts noteikusi priekšrocību braukt bez maksas.

Izpildot plānoto sabiedriskā transporta pasūtījuma apjomu, pārvadātājiem jau tagad ir 3,6 milj. latu papildu zaudējumi, kas saskaņā ar Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumu viņiem būtu kompensējami no valsts budžeta.

Pēc ATD prognozēm, lai ietaupītu šo iztrūkumu vien, iedzīvotāju vajadzības pēc autobusu pārvadājumiem netiks nodrošinātas pietiekamā apmērā: reģionālajā starppilsētu nozīmes maršrutu tīklā autobusu reisus starp republikas pilsētām un galvaspilsētu nāksies samazināt līdz 4–6 reizēm dienā, bet starp citām pilsētām – līdz 2–4 reizēm dienā.

Reģionālās vietējās nozīmes maršrutos sabiedriskā transporta pakalpojumi iedzīvotājiem atsevišķās vietās Kurzemē, Latgalē un Zemgalē, Rīgas reģiona Limbažu, Tukuma un Ogres bijušo rajonu teritorijās būs pieejami tikai 2–3 reizes nedēļā.

"Pārvadātāji jau tagad piedzīvojuši papildu zaudējumus 3,6 miljonu latu apmērā."

Valsts nebūs ievērojusi arī valsts pasūtījuma līgumos noteiktos pasūtītāja pienākumus, tādējādi izraisot pārvadātāja prasījuma tiesības uz kaitējuma atlīdzināšanu (pasūtījuma nodrošināšanai iepirkto un nepārdoto pamatlīdzekļu vērtība, kapitālieguldījumi infrastruktūras attīstībā, zaudējumi par līzingā ņemtajiem autobusiem, banku aizdevums, ar darbinieku atbrīvošanu saistītie zaudējumi, transportlīdzekļu dīkstāve, neiegūtie apsolītie ienākumi, peļņa u.c.).

Kā negatīvās sekas vēl tiek minēts tas, ka iedzīvotāji šādos apstākļos meklēs citus alternatīvus pārvietošanās variantus, tādējādi nodarot kaitējumu regulāro pasažieru pārvadājumu sniedzējiem un valsts budžetam, kā arī tiks veicināta ēnu ekonomika. Pārvadātājiem radīsies papildu zaudējumi transportlīdzekļu parka dīkstāves un darbinieku atlaišanas dēļ.

Tāds ir ATD skatījums uz minēto problēmu. Te vēl var piebilst, ka atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1370/2007 prasībām Latvijā ir ieviesta zaudējumu kompensēšanas sistēma, kura paredz pakalpojumu sniedzējiem kompensēt visus ar pakalpojumu sniegšanu radītos zaudējumus.

Kam pilsētu, kam lauku pārvadājumi

Sabiedriskā transporta pakalpojumu likums paredz, ka ar šiem pakalpojumiem ir jānodrošina iedzīvotāju sociālās pamatvajadzības – iespējas nokļūt uz izglītības iestādēm, ārstniecības iestādēm, darbavietām, valsts un pašvaldību iestādēm. Tātad sabiedriskie transporta pakalpojumi ir industrija, kas valstī rada ekonomisko aktivitāti un nodrošina sociālu funkciju.

Saskaņā ar Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācijas datiem šajā nozarē apgrozījums ir vismaz 200 milj. latu gadā, tajā ir nodarbināti 11 tūkst. cilvēku un dienā tiek pārvadāti vismaz 640 tūkst. pasažieru. Valsts budžetā nodokļu veidā pārvadātāji gadā iemaksā 54 milj. latu.

Taču vienota šī nozare izskatās tikai iepriekš minētajos skaitļos. Pārvadājumu veidi sadalīti gan pakļautības, gan pakalpojumu sniegšanas principu ziņā.

Par pilsētu iekšējiem sabiedriskā transporta maršrutiem un dzelzceļu viss ir skaidrs. Bet vēl mums ir reģionālie starppilsētu autobusu pārvadājumi, par kuriem atbild ATD, un ir vietējie reģionālie pārvadājumi, kas pirms administratīvi teritoriālās reformas bija rajonu padomju atbildībā, bet pēc tam ar diezgan lieliem toreizējās Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas (RAPLM) un Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) kopīgiem pūliņiem nonāca piecu plānošanas reģionu administrācijas pārziņā, jo bija liela vēlme arī šo sektoru nodot valsts pārvaldībā.

"Ar sabiedriskā transporta pakalpojumiem ir jānodrošina iedzīvotāju sociālās pamatvajadzības."

Šeit acīmredzot derētu paskaidrojums, ka Sabiedriskā transporta pakalpojumu likums nosaka:  reģionālais starppilsētu nozīmes maršruts nodrošina pārvietošanos valsts teritorijā galvenokārt no vienas administratīvās teritorijas uz administratīvo teritoriju citā plānošanas reģionā vai savieno republikas pilsētas; reģionālais vietējās nozīmes maršruts savukārt nodrošina pārvietošanos viena novada administratīvajā teritorijā, no šā novada uz tuvākajām apkārtējām teritorijām vai uz citu novadu plānošanas reģiona robežās.

LPS padomnieks Aino Salmiņš stāsta, ka daudzās ES valstīs reģionālie pārvadājumi ir reģionālo pašvaldību funkcija un pienākums. "Kad izstrādāja Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumu, kurā bija iekļauts arī pārejas periods, bija tāda doma: ja valsts nonāks līdz lēmumam, ka būs reģionālās pašvaldības, tad arī starppilsētu pārvadājumi ietilps šo pašvaldību kompetencē. Bet tas nav noticis, un izveidojās šāda diezgan interesanta situācija."

Situācija jo interesantāka ir tādēļ, ka starppilsētu maršruti ir ienesīgāki, tādēļ pārvadātājiem vilinošāki, bet nomaļie, kas savieno, teiksim, novadu centrus, protams, pasažieru ziņā ir trūcīgāki, turklāt jābrauc pa daudz sliktākiem ceļiem.

Joprojām dublējas, joprojām kursē pārāk bieži

LPS dati liecina, ka 75–80% reģionālo vietējās nozīmes maršrutu kursē pa ceļiem bez cietā seguma, kuri naudas trūkuma dēļ turklāt netiek uzturēti pienācīgā kārtībā, un tādēļ autobusiem ievērojami palielinās degvielas un remonta izdevumi. Lauku maršrutos autobusi kursē pāris reižu dienā un pat ne visās nedēļas dienās; vasarā maršrutu skaits tiek samazināts par 35–40%, un daudzi lauku apvidi jau pašlaik paliek bez sabiedriskā transporta.

Tajā pašā laikā reģionālo starppilsētu maršrutu intensitāte daudzos ceļa posmos ir nesamērīgi augsta, secinājusi LPS Tehnisko problēmu komiteja savā lēmumā janvārī. Ceļa posmos 90–100 kilometru attālumā no Rīgas starppilsētu autobusi kursē ar 10–20 minūšu intervālu, to piepildījums ar pasažieriem ir zems, ko apliecina zemais ieņēmumu līmenis – 0,39 Ls/km. Starppilsētu maršruti daudzos posmos joprojām kursē paralēli dzelzceļam; posmā Rīga–Jūrmala, Rīga–Ogre pat visā pilnībā dublē a/s "Pasažieru vilciens" maršrutus. Nekas netiek darīts, lai racionāli izstrādātu vienotas maršrutu shēmas autobuss-elektriskais vilciens posmos Tukums–Rīga, Ogre–Rīga u.c. Tai pašā laikā kompensācijas tiek maksātas gan a/s "Pasažieru vilciens", gan reģionālajiem starppilsētu maršrutiem. LPS uzskata, ka Autotransporta direkcijai ir iespējas ievērojami optimizēt reģionālos starppilsētu maršrutus, tādējādi ietaupot ievērojamus valsts atbalsta līdzekļus.

"Starppilsētu maršruti ir ienesīgāki, tādēļ pārvadātājiem vilinošāki."

Kā redzams, šādā divu pārvaldītāju saimniecībā rodas rīvēšanās gan par dotāciju sadali, gan par darba efektivitāti, kas, starp citu, nav slikti. Jo īsti pašreizējā situācija pasažieru pārvadājumos nemaz nemudina pārmēru iespringt kādas sevišķi taupīgas un efektīvas strādāšanas virzienā, jo, kā iepriekš teikts, – nolīgts ir tā, ka par pakalpojuma sniegšanu ciestos zaudējumus jeb starpību starp ieņēmumiem no biļetēm un pakalpojuma reālajām izmaksām ir jāsedz pasūtītājam, t.i., valstij.

Starppilsētu pārvadājumiem par labu nerunā arī tāds rādītājs, kā, piemēram, zaudējumi uz vienu pasažieri – pārsteidzošā kārtā vietējos maršrutos tie 2010. gada deviņos mēnešos bijuši 0,56 lati, bet starppilsētu – 1 lats. Tam ir savi iemesli.

Gada sākumā domstarpības radās par valsts budžeta dotāciju samazinājuma samēru starppilsētu un vietējiem pārvadājumiem. Salīdzinājumā ar 2008. gadu finansējums starppilsētu pārvadājumiem samazināts par 30%, bet vietējiem maršrutiem – par 41 procentu. Tagad panākta vienošanās ar Autotransporta direkciju par pusmiljona latu pārdali par labu vietējiem maršrutiem.

Turpmāk vēl.