Saskaņā ar likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 36.panta pirmās daļas nosacījumiem: „Darba devēja pienākums ir darba ņēmējiem, kuriem darba periodā iestājusies ar Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izsniegtu darba nespējas lapu apliecināta pārejoša darba nespēja (izņemot darba nespēju, kas saistīta ar grūtniecību un dzemdībām un slima bērna kopšanu), izmaksāt no saviem līdzekļiem slimības naudu ne mazāk kā 75 procentu apmērā no vidējās izpeļņas par otro un trešo pārejošas darba nespējas dienu un ne mazāk kā 80 procentu apmērā – par laiku no ceturtās darba nespējas dienas, taču ne ilgāku par 10 kalendāra dienām. Slimības naudu aprēķina par darbnespējas dienām, kurās darba ņēmējam būtu bijis jāstrādā, un izmaksā atbilstoši noteikumiem, kādi Darba likumā paredzēti darba samaksas izmaksai.”

Attiecībā pret darba samaksas izmaksas laiku Darba likuma 69.panta pirmā daļa nosaka: „Darba devējam ir pienākums izmaksāt darba samaksu ne retāk kā divas reizes mēnesī, ja darbinieks un darba devējs nav vienojušies par darba samaksas izmaksu reizi mēnesī.”

Tātad darba devējam slimības naudu ir jāaprēķina atbilstoši likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 36.panta pirmās daļas prasībām un jāizmaksā to līdz darba līgumā, darba koplīgumā vai darba kārtības noteikumos norādītajam darba samaksas izmaksas laikam. Piemēram, darbinieks saslimst 25.datumā – atvaļinājuma laikā – un pārtrauc slimot nākamā mēneša 4.datumā, bet, tā kā līdz 15.datumam saskaņā ar darba līguma nosacījumiem ir darba samaksas izmaksas laiks, tad darba devējam līdz minētajam laikam jāizmaksā slimības nauda, neskatoties uz atvaļinājuma pagarinājumu vai pārcelšanu.