VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Linards Rozentāls
Rīgas Lutera draudzes mācītājs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Vecāku mājas kapelāns
27. novembrī, 2013
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Kultūra
1
17
1
17

Grūtās sarunas. Kā būt kopā ar cilvēku zaudējumā

Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

FOTO: Evija Trifanova/ LETA

Nedrošība, neziņa, apmulsums, vēlme novērsties, pāriet uz ielas otru pusi, ko sajūtam, kad sastopam pēkšņu un smagu zaudējumu piedzīvojošu cilvēku, ir saistīta ar to, ka mūsu rietumnieciskā sabiedrība pamazām zaudē bēdāšanās kultūras iemaņas. Ir gandrīz pavisam pazuduši rituāli un paražas, kas bēdīgo un sērojošo cilvēku atbalstīja, palīdzēja viņam izpaust savas sāpes un izdzīvot savas bēdas. Mēs neesam paraduši par šādām tēmām runāt, un tieši tāpēc šīs sarunas ir tik grūtas.

Mūsu neizteiktā prasība ir bēdas neizrādīt, par tām nerunāt, apvaldīt asaras - vienkārši dzīvot tālāk. Bēdīgajiem ir ātri jātiek ar sevi galā, dažu nedēļu laikā. Citādi viņi visiem apniks un kļūs par nastu. Taču ar bēdām nekas nenotiek ātri. Jo dzīve neiet tā vienkārši uz priekšu. Pēc piedzīvotā zaudējuma ir neiespējami jau pēc dažām dienām atgriezties darbā un strādāt, it kā nekas nebūtu noticis. Taču cilvēki turas un tad, kad apkārtējie domā, ka nu beidzot viss ir kārtībā, pirmo reizi pa īstam ārā izlaužas tas, kas šo mēnešu laikā  sevī ticis aizturēts.

Droši vien ir daudzi iemesli, kādēļ mēs baidāmies ieskatīties nāvei sejā. Kā to apraksta ārste Elizabete Kiblere-Rosa, viens no iemesliem ir tas, ka šodien miršana notiek daudz briesmīgāk nekā agrākajos laikmetos, kad cilvēks bieži vai gandrīz vienmēr nomira mājās. Šodien mirt saistībā ar vientulību, mehāniskumu, necilvēcību ir daudz vairāk kā jebkad. Mirstošais cilvēks tiek aizvests prom no ierastajiem apstākļiem uz vietu, kur sākas viņa dzīvības glābšana, taču vienlaicīgi arī bieži vientulība, viņam pārvēršoties no cilvēka par gadījumu, kuru vairs nesauc vārdā, bet gan tikai pēc slimības vai traumētās vietas.

Mūsu bailes no nāves (un līdz ar to arī no sarunām par nāvi) ir bailes no tā, ka arī mūs mirstot aizmirsīs kā personas un personības, mūs kaut kur aizvedīs projām no mūsu spilvena, ierastā apgaismojuma, smaržām, skaņām, un mēs savas dzīves pēdējās stundas pavadīsim svešā, nepazīstamā un nesaprotamā, svešvārdiem pilnā un steidzīgā pasaulē, kur visi rūpēsies par mūsu dzīvību, bet neviens vairs nepievērsīs uzmanību mūsu dzīvei. Šo baiļu dēļ mēs nezinām, kā lai pasakām mirstošajam, ka viņš mirst, vai arī diskutējam par to, vai jāpublicē visu traģēdijā bojā gājušo vārdi, cerot, ka tā sevi un citus pasargāsim no sastapšanās ar nāvi, kura ir nevis anonīms gadījums, bet gan ar vārdu un uzvārdu.

Taču nāve ielaužas katra cilvēka dzīvē un, kad tas tā notiek, daudz ir atkarīgs no tā, vai mēs jau iepriekš esam par nāvi domājuši, arī par savējo. Ja ne, tad būsim pilnīgi nesagatavoti. Bet nesagatavots, šokēts, pārsteigts cilvēks reti kad var izdarīt pareizas un izsvērtas rīcības, atrast īstos vārdus vai neteikt nekādus. Tikai tad, kad mācīsimies pieņemt savu nāvi, mēs spēsim kaut mazliet palīdzēt tiem, kas ar to jau sastapušies pie sevis vai saviem tuviniekiem. Citādi mēs baidīsimies par to runāt, baidīsimies no tā, ka otrs cilvēks par to sāks runāt, tā vietā runāsim par labu laiku un sīkumiem, bet otrs cilvēks šo pašu iemeslu dēļ spēlēs mums līdzi šo spēli. Un tā arī nenonāksim pie paša galvenā, kāpēc mēs esam satikušies uz ielas vai viens pie otra mājās, vai darbā pie viena datorgalda.

Taču ļoti iespējams, ka otrs cilvēks būs priecīgs mūs sastapt kā tādus, kuri neizvairās, kuri neatstāj viņu vienu savās bēdās, kuri ļauj bēdām tikt izteiktām, izraudātām. Vienlaicīgi arī kā tādus, kuri otru nepratina un nevelk ārā pēdējās stīgas. Jo līdzdalīta, nevis tūdaļ zem akmens palikta bēda ir daudz vieglāk nesama līdz brīdim, kāds noteikti pienāks, kad tā patiešām nesāpēs un to varēs atstāt pagātnē. Kad viss būs sadzijis un palikušas tikai rētas. Jo apspiestas bēdas cilvēku padara slimu.

Ir tāda paraža miršanas brīdī mājās apstādināt pulksteni. Tā ir zīme, ka laiks ir apstājies. Un bēdas nozīmē to, ka visi pārējie pulksteņi iet uz priekšu, bet cilvēkam, kas zaudējis tuvinieku, iekšējais pulkstenis ir apstājies. Dzīve turpinās, taču nav vairs īstas skaidrības, kāpēc. Katra cilvēka bēdas ir ļoti personiskas un atšķirīgas no citu cilvēku it kā ārēji līdzīgām pieredzēm. Tāpēc neviens nevar un nedrīkst otram sacīt - es tevi saprotu. Neviens no mums šādā brīdī nevar otru saprast, jo bēdu pieredze ir unikāla katram no mums. Tam, kas noticis, jēgu un virzienu var dot tikai tas cilvēks, ar kuru tas ir noticis.

Vislielākā māksla – klausīties un ieklausīties

Tāpēc jautājums nemaz nav par to, kā runāt ar cilvēku, kas zaudējis tuvinieku. Bet gan - kā viņā klausīties un ieklausīties. Kā būt dzirdīgam iepretī šim cilvēkam. Teologs Henrijs Nouvens klausīšanos salīdzina ar viesmīlīgu pievēršanos otram. Mums ir jāatraujas no savām vajadzībām, idejām, padomiem, lai dotu otram cilvēkam sajust, ka pie mums viņš ir gaidīts viesis.

Viena no divām cilvēku visvairāk transformējošām norisēm ir lielas ciešanas. Otra ir liela mīlestība. Kad cilvēks piedzīvo lielas ciešanas, viņš ir nostājies dzīves transformācijas priekšā. Un tas nozīmē, ka piedzīvoto zaudējumu nedrīkst tā vienkārši aizlīmēt ar plāksteri vai aizrunāt ar apsolījumiem, ka viss būs labi. Zaudējumam ir jātop izstāstītam, apzinātam, nosauktam vārdā. Henrijs Nouvens saka: "Ja mēs godīgi sev pajautātu, kuri cilvēki mūsu dzīvē patiesi ir bijuši visnozīmīgākie, tad mēs visbiežāk nonāksim pie secinājuma, ka tie ir bijuši nevis tie, kas mums ir devuši gudrus padomus un pateikuši priekšā risinājumus vai ieteikuši kādas zāles, bet tie, kuri ir līdzdalījuši mūsu sāpes un iejūtīgā un delikātā veidā pieskārušies mūsu ievainojumiem. Tie draugi, kuri ir varējuši būt ar mums klusējot kopā mūsu izmisuma un neskaidrības brīžos, kuri ir palikuši ar mums kopā mūsu bēdu, sēru un zaudējumu stundās, kuri ir varējuši pieņemt mūsu nespēju saprast un zināt, kuri ir spējuši pieņemt mūsu nespēju sevi vai kādu citu izārstēt, glābt, izdziedināt, kuri ir stāvējuši ar mums kopā bezpalīdzības priekšā."

Tas, ka otrs cilvēks mums atklāj savu iekšējo pasauli, ir liela dāvana. Nav nemaz tik daudz cilvēku, kuriem to būtu gatavi darīt mēs paši. Tas ir liels brīdis, kad var sākties saruna par vissvarīgāko. Un šīs sarunas pirmie mirkļi ir paši svarīgākie, jo pēc tiem cilvēks izdara secinājumu – vai ir vērts turpināt sarunāties, uzticēties vai ir pamats cerēt uz palīdzību.

"Nesagatavots, šokēts, pārsteigts cilvēks reti kad var izdarīt pareizas un izsvērtas rīcības, atrast īstos vārdus vai neteikt nekādus."

Tāpēc pirmā māksla – tā ir spēja patiesi klausīties. Klausīties un līdzpārdzīvot. Šī spēja neiedzimst, tā ir jāapgūst. Bieži vien esam augstās domām par savu spēju klausīties. Tomēr varam sev pajautāt - par ko mēs domājam, kad otrs mums kaut ko stāsta? Bieži tikai par to, ko mēs viņam teiksim, kad viņš apklusīs. Taču otrs cilvēks stāsta stāstu, drāmu. Pirms mēs kaut ko sakām, mums ir jāuztver, kas tas vispār ir, ko viņš mums stāsta. Mums ir jāspēj otram cilvēkam dot ziņu, ka mums rūp viņa teiktais un mēs gribam viņu labāk saprast un sadzirdēt - arī to, kas ir aiz visiem vārdiem. Daudzi no mums, pat uzmanīgi klausoties, to dara vērtējoši, paši bieži to neapzinoties. Mēs vērtējam, kas ir labs, slikts, pareizs, nepareizs, pieņemams, nepieņemams, kas mums patīk, nepatīk. Ir praktiski neiespējami pilnīgi izvairīties no sprieduma. Tomēr ir iespējams šo spriedumu uz laiku nolikt malā, lai spētu labāk izprast otru cilvēku, viņa vārdus un viņa uzskatus. Pirmkārt, jūs esat uzklausītāji, pēc tam tikai atbildētāji. Atstājiet telpu klusumam, pauzēm, nopūtām, asarām. Nepiepildiet jūsu sarunas telpu ar pārmērīgu rosīšanos un runāšanu.     

Kādas ir ierastās lomas, kurās iekrītam, runājot ar cilvēku, kurš piedzīvojis zaudējumu?

Nereti mēs tēlojam "burvi", kurš sola, ka viss būs labi un gan jau atkal spīdēs saule. Burvis uzbur pasauli, kurā visas bēdas ir beigušās un zaudējumi aizmirsušies. Citreiz mēs tēlojam "detektīvu", kurš cenšas visu sīki un smalki noskaidrot, aiz saviem jautājumiem paslēpjot savu bezpalīdzību. Cits kļūst par "padomdevēju", kurš uzreiz otram liek darīt tā vai nedarīt šitā.

Kādreiz mēs iekrītam "vēsturnieka" lomā, sākot stāstīt, kā mums gāja, kad mēs piedzīvojām zaudējumu, vai "mammas" lomā, uzņemoties atbildību par otra dzīvi un ceļu, nemaz neprasot, vai otrs to vēlas un nemaz nepadomājot, vai pats to spēj nest. Visām šīm lomām raksturīgs pārsteidzīgums un nespēja īsti sadzirdēt, ko otrs saka.

Ko piedzīvo cilvēks, kas piedzīvojis zaudējumu

Lai tuvotos otra cilvēka sadzirdēšanai, var palīdzēt vienkārša shēma - piecas stadijas, kurām cauri dažādi un atšķirīgi, bet tomēr iet zaudējumu piedzīvojušie cilvēki. Katra no šīm stadijām ir kā aizsargmūris, ar kura palīdzību mēs varam dzīvot, neskatoties uz mūsu ievainojumu. Tāpēc šis piecu stadiju ceļš vienlaicīgi ir arī dziedināšanas ceļš, kurš ved pretī dzīvei, kurā sēras būs jau aiz muguras. Dažkārt cilvēki dažām stadijām cauri iziet ātri, citās iestrēgst, citreiz atgriežas atpakaļ iepriekšējās. Šīs stadijas savā darbā ar mirstošajiem un sērojošajiem novērojusi ārste Elizabete Kiblere-Rosa.

Pirmā stadija, kuru cilvēks šķērso salīdzinoši ātri, ir neticība par notikušo, kas izliekas kā ļauns murgs. Šī stadija aizsargā cilvēku līdz brīdim, kad notikušais ir aptverts un iekšējā pasaule ir gatava ieskatīties patiesībai acīs. Tad cilvēks nonāk otrajā stadijā, kurā tiek piedzīvotas visdažādākās emocijās, bet visvairāk dusmas un naids. Tiek meklēti vainīgie, cietējs vaino pats sevi, rodas visdažādākie "kāpēc?". Šajā laikā mums ir jābūt kā sūklim, kurš visu to dzird un uzņem. Ir svarīgi ļaut cilvēkam šīs emocijas izpaust atkal un atkal, ļaut dusmoties, ienīst, lamāt.

Kad visas emocijas ir savus ventiļus atradušas, cilvēks pamazām nonāk kaulēšanās stadijā, kurā piedzīvo smagas vainas sajūtas par visu nepateikto, kopā neizdarīto, nepagūto. Šo vainu cilvēks cenšas kompensēt, dodot sev dažādus solījumus, piemēram, veltīt dzīvi, palīdzot citiem, tādējādi cenšoties mazināt savas sāpes. Cilvēks koncentrējas uz to, ka tiksies ar aizgājēju debesīs, vai apņemas mainīt savu dzīvi tā, lai nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtotos, cenšas nodrošināties pret citiem iespējamiem zaudējumiem.

"Apspiestas bēdas cilvēku padara slimu."

Taču pienāk brīdis, kad tas vairs nepalīdz dzīvot, un cilvēks iegrimst depresīvā noskaņojumā. Cilvēks ir nokāpis sava zaudējuma visdziļākajā punktā. Dzīve šķiet tukšums, bezjēdzība. Neko negribas. Taču tieši šī vairākus mēnešus pēc zaudējuma sasniegtā stadija liecina, ka tuvojas sēru ceļa gals. Pēdējā – zaudējuma pieņemšanas stadija nebūt nenozīmē, ka cilvēki ir samierinājušies ar to, kas noticis. Tas ir laiks, kas pienāk, kad cilvēks ir pilnībā pieņēmis zaudējumu kā savas dzīves neatņemamu un integrālu daļu un realitāti un ir nobriedis šo dzīvi dzīvot. Dzīvi bez savas sievas, vīra, bērna, vecākiem vai kādiem citiem tuviniekiem.

Mums, apkārtējiem, ir jāatbalsta cilvēks tur un tajā, kur viņš šobrīd ir. Ļaut darīt to, ko viņš dara, un uztvert to normāli. Cilvēks izaug laukā no sava zaudējuma, un šai augšanai ir savs ātrums un savas izpausmes. Tās arī ir sēras - laiks, kas ir vajadzīgs, lai mēs pārliecinātos, ka dzīve turpinās un ir dzīvojama arī bez mirušā cilvēka klātbūtnes, laiks, kurā cilvēks izstrādā jaunu dzīves plānu un sāk šo jauno dzīvi dzīvot, atvadījies no bijušā un pieņēmis, ka šīs pārmaiņas ir neatgriezeniskas.

Cilvēks ir unikāla būtne, kurai visi ievainojumi sadzīst. Svarīgākais ir šai sadzīšanai netraucēt un tai maigi palīdzēt. Un cilvēks, kurš ir izgājis dziedinošo sēru ceļu, iemanto neatsveramu garīgu, visu viņa dzīvi pārveidojošu un svētījošu pieredzi. Sēru ceļš ir svētības ceļš. Starp nāvi un jaunu sākumu ceļš bieži vien ir ļoti garš. Taču ir svarīgi, lai šis ceļš kļūst par svētību. Lai šī ceļa beigās  varētu sacīt - paldies, ka man bija šāds ceļš. Jo tas ir dziedināšanas ceļš. Sēras transformē sagrauto, ievainoto dvēseli, kura vairs negrib celties no rītiem. Bez sēru ceļa dvēseli nevar izdziedināt. Tas ir ceļš, pa kuru ejot  cilvēks piedzīvo to, ko Bībelē sauc par Augšāmcelšanos.

Ko labāk neteikt un kā labāk neizturēties...

Šīs ir tikai dažas no līdzīgām frāzēm, ko psihiatre Elizabete Kiblere-Rosa iesaka mums ielāgot un, kontaktējoties ar cilvēku, kas piedzīvo sēras, mēģināt neizteikt.

"Tā ir Dieva griba" – jo šāds izteikums vedina domāt, ka Dievs ir vēlējies, lai cilvēks izcieš šādas zaudējuma sāpes.

"Kā tas notika, kad, kur?" – nepratiniet cilvēku. Ja viņš gribēs, pastāstīs pats.

"Kad es par notikušo uzzināju, es par jums/tevi tik šausmīgi pārdzīvoju, negulēju visu nakti, man ir tik grūti utt. …"  - neuzsveriet, cik jums ir grūti, jo šobrīd patiesi grūti ir viņam.

"Viss, kas notiek, notiek uz labu" – arī šādi vārdi nepalīdz, jo neviens cilvēks nevar garantēt, vai tas patiešām tā ir. Kurš to var paredzēt?

"Neviens nevar un nedrīkst otram sacīt - es tevi saprotu. Neviens no mums šādā brīdī nevar otru saprast, jo bēdu pieredze ir unikāla katram no mums."

"Es zinu, kā tu jūties." Cilvēks, kurš nav piedzīvojis tuvinieka zaudējumu, to nezina. Un pat tad, ja ir, mēs visi esam ļoti atšķirīgi un arī sērojam atšķirīgi.

"Tikai nemeklē notikušajā jēgu un nemēģini rast atbildi uz jautājumu – kāpēc tā notika." Dažiem cilvēkiem jēgas meklējumi un tās atrašana dod spēku dzīvot tālāk, iespējams, pat jaunā kvalitātē.

"Tikai tagad neaproc sevi darbā, nedari to, nedari šitā…." Sērojošam katram pašam ir jāatrod pieņemamākais veids, kā tikt galā ar zaudējumu. Mēs nevaram viņiem ieteikt vai norādīt uz rīcības plānu, jo nezinām, kā viņi jūtas.

Ko teikt un kā izturēties labāk...

"Man ir ļoti žēl, ka ar tevi tā notika." Arī šis vienkāršais teikums var palīdzēt, ja vien tam nepievieno "bet…" vai "tomēr…".

Ja tev ir bijis jāpiedzīvo pēkšņs un negaidīts tuvinieka zaudējums, vari vienkārši pateikt: "Man bija līdzīgi. Tas ir šausmīgi!" Līdzīga pieredze neliek justies tik ļoti vientuļam savā nelaimē.

Ja tu nevari atrast atbilstošus mierinājuma vārdus, tā arī vari pateikt, ka ar vārdiem tu nevari izteikt to, ko jūti, apskauj savu tuvo cilvēku un vienkārši esi blakus. Šis ir visgodīgākais veids, un to novērtēs.

Neapberiet cilvēku ar jautājumiem, bet arī nepazūdiet no viņa dzīves pavisam. Atrodiet veidu, kā neuzbāzīgi darīt viņam zināmu, ka domājat par viņu, it sevišķi, ja viņš ilgāku laiku ir klusējis.

Dariet zināmu, ka esat gatavi palīdzēt ar dažādām praktiskas dabas lietām, ja vien cilvēks to vēlas.

Ja esat uzaicināti uz sarunu, mēģiniet atrast privātu vietu, kur var ļaut vaļu gan asarām, gan pieskārieniem. Paturiet roku, apskaujiet vai pieskarieties runātājam, raugieties acīs, nebaidieties izrādīt savu patieso līdzjūtību, arī asaras.

Ja vēlaties nosūtīt rakstisku līdzjūtības ziņojumu – SMS, e-pastu, kartiņu, lūdzu, ielieciet sakāmajā jēgpilnu saturu. Vienkārši līdzjūtības kartiņa bez īstajiem vārdiem kādam savā bezpersoniskumā var būt aizvainojoša.

***
Šajā publikācijā paustais autora viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
17
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI