Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ja testators ir savu iepriekšpausto gribu mainījis, tam ir iespēja taisīt jaunu testamentu. Līdz ar to spēkā vairs nav iepriekšējais.
LV portāla infografika
Civillikuma noteikumi paredz, ka testators, grozot savu gribu, ir tiesīgs ne tikai atsaukt iepriekšējo testamentu, bet arī taisīt pilnīgi jaunu pēdējās gribas rīkojumu. Ja persona vēlas vienkārši atsaukt testamentu pilnībā vai kādā tā daļā, tad testatoram neapšaubāmi noteikti vai klusējot ir jāizrāda šāda griba. Tas nozīmē, ka testatoram ir jāveic kādas aktīvas darbības, lai testaments tiktu atsaukts.
Atšķirībā no testamenta atsaukšanas, taisot jaunu testamentu, iepriekšējais tiek atcelts jau pats par sevi, arī noteikti to neizsakot. Tātad gadījumā, ja persona iepriekš bija taisījusi testamentu par labu kaimiņam, bet vēlāk pārdomājusi un grib visu mantu novēlēt dēlam, tad testatoram vienkārši ir jāuztaisa jauns atbilstošs testaments. Atsaukt iepriekšējo vairs nav nepieciešams, jo ar jauno testamentu tas zaudēs spēku.
Likuma noteikumi pieļauj ar vēlāku publisko testamentu atsaukt iepriekšējo privāto testamentu, kā arī ar vēlāku privāto testamentu atsaukt iepriekšējo publisko, taču nekādā gadījumā ar mutisko (priviliģēto) testamentu nevar atcelt iepriekšējo rakstisko testamentu, publisko, vai privāto.
Tas ir ļoti būtisks nosacījums, pat kuru testatoram ir jāatceras, mainot savu pēdējo gribu. Arī tas apstāklis, ka testators bija izteicis nodomu taisīt jaunu testamentu vai grozīt pastāvošo, bet nomirst, savu nodomu neizpildījis, nevar būt par pamatu iepriekšējā testamenta atcelšanai.
"Nekas mutiski izteiktais nevar atcelt vai grozīt iepriekš uzrakstīto."
Tātad jāizprot, ka nekas mutiski izteiktais nevar atcelt vai grozīt iepriekš uzrakstīto.
Testatoram ir iespēja taisīt priviliģēto testamentu tikai pastāvot ārkārtas apstākļiem un tikai tad, ja pirms tam viņš nebija taisījis kādu rakstisku testamentu.
Ievērojot to, ka cilvēki mēdz vairākkārt mainīt savu pēdējo gribu, praksē bieži rodas situācijas, kad testators ik pēc laika taisa jaunu testamentu. Tā, piemēram, persona vispirms var uztaisīt testamentu par labu kaimiņam, bet vēlāk pārdomāt un sastādīt jaunu testamentu par labu dēlam. Tad, rodoties strīdam ar dēlu, testators nolemj, ka atkal grib, lai visu manto kaimiņš. Līdz ar to testatoram ir iespēja vai nu taisīt kārtējo (nu jau trešo) testamentu par labu kaimiņam, vai arī vienkārši atsaukt pēdējo, kas ir par labu dēlam.
Ja testators atsauks vēlāko testamentu ar nolūku atjaunot iepriekšējo testamentu, tad iepriekšējais testaments atkal atgūst juridisko spēku. Tātad norādītajā situācijā persona pati ir tiesīga izvēlēties to paņēmienu, ar kuru tiks īstenota viņas pēdējā griba.
Nedaudz gribētos pakavēties pie Civillikuma 796.panta, kurš noteic, ka ar jaunu testamentu agrākais nav atzīstams par atceltu, kad jaunais neapšaubāmi ir tikai agrākā papildinājums vai kādas tā daļas grozījums.
Tātad tas apstāklis, ka vēlāk sastādītajam dokumentam ir nosaukums "testaments", vēl pats par sevi nenozīmē to, ka dokuments vienmēr par tādu ir atzīstams. Tā, piemēram, ja persona pirmajā testamentā bija novēlējusi savam kaimiņam transportlīdzekli, bet pēc tam uztaisījusi vēl vienu dokumentu ar nosaukumu "testaments", novēlot kaimiņam arī savu māju bez norādēm, ka grib, lai kaimiņš manto tikai māju, tad visai droši var uzskatīt, ka pēdējais dokuments ir tikai pirmā testamenta papildinājums, nevis pilnīgi jauns testaments.
Šeit ir iespējamas vairākas situāciju variācijas, bet gala rezultātā, interpretējot abus testamentus kopsakarā, ir jānonāk pie testatora patiesās gribas noskaidrošanas. Tāpēc, ja testators ar jaunu testamentu grib panākt to, lai kaimiņš manto tikai māju, tas atsevišķi jāatrunā nākamajā testamentā, pretējā gadījumā spēkā ir abi testamenti, ciktāl pēdējais neizslēdz pirmo.
Tas, lai pēc testatora nāves būtu iespējams pareizi izprast viņa pēdējo gribu, ir vispirms paša testatora interesēs. Tādēļ, taisot katru nākamo testamentu, testatoram ir jārīkojas tā, lai nākotnē rastos pēc iespējas mazāk šaubu par viņa vēlmēm. Katrā jaunajā testamentā obligāti ir jānorāda tā sastādīšanas datums, lai pēc tam būtu iespējams izprast, kurš no testamentiem tapis pēdējais. Šis nosacījums ir attiecināms uz jebkuru dokumentu, neatkarīgi no tā, vai tas ir testaments, papildinājums vai grozījums.
Neskatoties uz pašsaprotamo, praksē itin bieži sastopami gadījumi, kad pēc personas nāves atklājas vairāki testamenti, kuri nav datēti. Tāpēc Civillikuma 797.pantā ir atrunāts: ja testators jaunajā testamentā noteic, lai arī agrākais paliek spēkā, vai ja viņš atstāj divus testamentus, kas taisīti vienā un tajā pašā dienā, bet pēc sava būtiskā satura ir dažādi, vai visbeidzot, ja nevar droši noteikt, kurš no diviem testamentiem taisīts agrāk, kurš vēlāk, tad visos šajos gadījumos paliek spēkā abi testamenti viens otram blakus, ciktāl tas pēc apstākļiem iespējams. Bet ja tas būtu pavisam neiespējami, tad abi testamenti nav spēkā.
"Paša testatora interesēs ir, lai viņa griba būtu pareizi izprasta."
Visbeidzot ir jānorāda, ka, ja testatoru pamudinājusi taisīt jaunu testamentu nepatiesa ziņa par ieceltā mantinieka nāvi, tad agrākais testaments paliek spēkā. Tas visnotaļ ir taisnīgs Civillikuma noteikums, jo mūsdienās arvien pieaug tādu cilvēku skaits, kuri savas finansiālās grūtības vēlas atrisināt, apzināti apkrāpjot kādu citu. Lielāko šādas riska grupas daļu diemžēl veido sirmgalvji, jo tieši viņiem ir visgrūtāk pārbaudīt sniegto ziņu par mantinieka nāvi patiesīgumu. Var jau arī gadīties, ka neviens apzināti nav gribējis sniegt nepatiesas ziņas par testatora mantinieka nāvi nolūkā dabūt mantojumu sev, taču arī tādā gadījumā likums aizsargā testatoru no visa veida nejaušu apstākļu sakritībām, atzīstot, ka maldinošu ziņu rezultātā tapis testaments nav spēkā.
Šajā sakarā vēlētos ieteikt visiem testatoriem rūpīgi pārbaudīt informāciju par savu mantinieku nāvi un tikai tad, ja šādu informāciju apstiprina drošs avots, sākt domāt par turpmākajiem potenciālajiem mantiniekiem. Tāpat būtu ieteicams turēt noslēpumā sava testamenta saturu un mantinieku personības, lai neprovocētu citas mantkārīgas personas uz krāpnieciskām darbībām.
Iepriekš minētie piemēri par testamentu saturu kolīzijām un pārējiem sarežģījumiem testamenta atcelšanas procedūrā vairāk ir attiecināmi tieši uz tādiem testamentiem, ko persona mēdz taisīt bez kvalificētas juridiskās palīdzības (privāti un priviliģēti testamenti).
Risks, ka pēc personas nāves viņa pēdējā griba tiks interpretēta nepareizi, ir daudz mazāks, ja testamenta sastādīšanu vai atcelšanu uztic kompetentai amatpersonai, kura izskaidros testatoram visas juridiskās nianses, noskaidros viņa patieso gribu, atgādinās par neatraidāmo mantinieku institūta esamību Latvijā, kā arī fiksēs testatora vēlmes likumā noteiktajā kārtībā.
Tāpēc vēlreiz aicinu jebkuru personu savu mantisko jautājumu risināšanā iesaistīt konkrētās jomas speciālistus, lai turpmāk izvairītos no pārpratumiem pēdējās gribas rīkojuma satura noskaidrošanā un ilggadējās mantinieku tiesāšanās, kuras rezultātā bieži vien noskaidrot mantojuma atstājēja patieso vēlmi neizdodas pierādījumu trūkumu dēļ.
