Kā uzsvēra I.Mūrniece, Latvijas Centrālā padome iemiesoja visas tautas valstsgribu – to, ka Latvijai jābūt brīvai no abām okupācijas varām. Latvijas Centrālās padomes dibinātāji apzinājās, ka šāda organizācija ir vēsturiska nepieciešamība, lai atstātu liecības par pretošanās kustību, kas varētu mums par labu noskaņot Rietumvalstis, lemjot par Latvijas likteni pēc kara.
Latvijas Centrālo padomi izveidoja 1943.gadā Konstantīna Čakstes vadībā, un to veidoja pārstāvji no pirmskara lielākajām politiskajām partijām. 1944.gada 17.martā 188 plaši pazīstami sabiedrības pārstāvji parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu, ko bija izstrādājis bijušais ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns.
"Latvijas Centrālā padome bija bīstama abām okupācijas varām, tāpēc gan nacistiskais, gan padomju režīms vajāja un represēja daudzus Latvijas Centrālās padomes dalībniekus un memoranda parakstītājus. Tā Konstantīns Čakste gāja bojā ceļā no vienas nacistiskās Vācijas koncentrācijas nometnes uz otru," akcentēja I.Mūrniece.
Latviešos valstsgriba ir bijusi dzīva visos laikos, arī tad, kad Latvijas valsts de facto vairs nepastāvēja. Latvijas Centrālā padome ir apliecinājums tam, kā politiskajā līmenī pretoties okupācijai un cīnīties par valsts atjaunošanu, sacīja Saeimas priekšsēdētāja.
Konference "Trešais ceļš – nacionālā pretošanās kustība komunistiskajam režīmam un nacistiskajam okupāciju režīmam Baltijas reģionā" ceturtdien, 15.martā, notiek Latvijas Kara muzejā.
