Mūsu frakcija atbalsta parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidi, lai noskaidrotu publiskotajās "Rīdzenes sarunās" minēto faktu atbilstību īstenībai un personu atbildību. Taču partijas "Vienotība" konkrēto iniciatīvu uztveram ļoti skeptiski. Pirmkārt, parlamentārās izmeklēšanas komisijas var atklāt un novērst problēmas normatīvajā regulējumā vai sniegt politisku novērtējumu amatpersonu (arī iestāžu) rīcībai. Taču neviena komisija nevar saukt pie jebkādas atbildības kādu personu. Konkrētā situācija prasa juridisku vērtējumu, tāpēc tas ir profesionālu izmeklēšanas iestāžu kompetences jautājums. Otrkārt, izmeklēšanas komisiju izveidošana tradicionāli ir opozīcijas partiju parlamentārās darbības metodes, lai atklātu valdošo partiju piesegtās nelikumības. Partijām, kuras veido Valdību, ir ministri un tiem pakļautie dienesti, kuru vistiešākais pienākums ir atklāt likumu pārkāpumus un saukt pie atbildības vainīgos. Līdzšinējās koalīcijas partiju veidotās vai vadītās komisijas beidza darbu pilnīgi bez rezultātu. Treškārt, frakcija "Vienotība", kas aicina izveidot komisiju korupcijas darījumu izmeklēšanai, pati (tās deputāti) jau ilgstoši vada Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisiju, Korupcijas novēršanas apakškomisiju un Nacionālās drošības komisiju. Visas trīs komisijas tieši atbild par korupcijas apkarošanu un valsts augstāko amatpersonu rīcības atbilstību valsts interesēm. Tad nav skaidrs, kāda ir šo komisiju darbības jēga. Ceturtkārt, ir pietiekams pamats uzskatīt, ka sarunu publiskošanas un parlamentārās izmeklēšanas komisijas veidošanas brīdis ir izraudzīts ar nolūku, lai pievērstu uzmanību "pabalējušas" partijas aktivitātēm un uzsāktu pirmsvēlēšanu politiskās intrigas.
Vienlaikus frakcija "No sirds Latvijai" pieprasa Ģenerālprokuratūrai un valsts drošības iestādei – Drošības policijai noskaidrot, kuras KNAB amatpersonas nozaga (vai piesavinājās) operatīvās darbības rezultātā iegūtu informāciju, lai gūtu personīgo labumu: vai nu, pārdodot kādam žurnālistam, vai arī izmantojot politisko partiju cīņās. Likums aizliedz operatīvo informāciju izmantot likumā neparedzētiem mērķiem, jo tas ir svarīgi ikviena cilvēka privātās dzīves aizsardzībai. Valsts drošībai bīstami ir tas, ja amatpersona, kurai likums ir piešķīris īpašas tiesības pārkāpt personas privātās dzīves neaizskaramību, iegūto informāciju neizmanto darba pienākumu izpildei. Savukārt tiesiskuma apdraudējums ir fakts, ja likuma uzraudzītājs pats izmanto noziedzīgas metodes, ja sabiedrība prasa linča tiesu un ja jebkura publiskota ziņa tiek atzīta par patiesību bez pierādījumiem.
