viss arhīvs
skaidrojumi
likumi praksē
Likumdošana
Norises
viedokļi
Intervijas
Komentāri
LV portāls jautā
Atklātās vēstules, paziņojumi
Amatpersonu runas
e-konsultācijas
latvijas vēstnesis
 
tiesību akti
 
oficiālie paziņojumi
likumi.lv
jurista vārds
IZVĒRSTI
SEKO MUMS!
 
Preses relīzes
 
 
Skaidrojumi
 
 
Viedokļi
 
 
Tiesību akti
 
 
Likumi praksē
 
 
E-konsultācijas
 
 
Lapas karte
 
 
RSS
 
 
Kontakti
 
 
 
 

Daugavas liktenis – izglābt sevi un tautu caur neiespējamo


Guntars Laganovskis
29.09.2017

ĪSUMĀ

  • Daugavas dēvēšanai par likteņupi ir pamats – upes krastos notikušais gājis roku rokā ar tās apdzīvotāju svarīgākajiem vēstures notikumiem.
  • Pļaviņu HES tika uzcelta laikā no 1961. līdz 1966. gadam, uz mūžiem zem ūdens atstājot unikālo Daugavas posmu – Staburagu, Oliņkalnu, Pērses ūdenskritumu, Lorelejas klinti, Kokneses pilskalnu, kā arī citas dabas un cilvēka roku radītās vērtības.
  • Ar jaunbūvējamās Daugavpils HES problēmu tika iepazīstināts PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs, kurš atzinis: ja projekts izraisījis tik lielas domstarpības, tā īstenošana nav vēlama. Tomēr jau nākamajā rītā genseks savas domas bija mainījis.
  • Galvenais iemesls cīnīties pret Daugavpils HES celtniecību bija vēlme nosargāt Daugavu kā simbolu un tautas identitātes uzturētāju apstākļos, kad tā nebija noteicēja savā zemē.
  • Pļaviņu HES ir lielākā tāda veida spēkstacija Baltijā un otra lielākā Eiropā. Mūsdienās šāda būve vairs netiktu pieļauta gan ekonomisku, gan vides apsvērumu dēļ.
  • Daugavas kā Baltijas jūras baseina lielākās lašupes saglabāšana vien tagad tautsaimniecībai dotu vairākkārt lielāku pienesumu nekā Pļaviņu HES saražotā elektroenerģija.
  • Padomju nomenklatūra slēdza diskusiju par Daugavpils HES tēmu "Literatūrā un Mākslā" un centās panākt, lai vārds "Daugava" neparādītos publiskajā telpā.
  • Daugavpils HES projekta izpētes zinātniskā komisija nāca pie slēdziena, ka iecerētās spēkstacijas būvniecība ne ekonomiski, ne ekoloģiski nav pamatojama un būtu bīstama gan Latvijai, gan Baltkrievijai.
Palielināt | Samazināt
 
Ieteikt:   +4
-0


Saistītie resursi

Citi raksti


 Drukāt
 Nosūtīt
 Ziņot redaktoram
 Komentēt
Iesaka:   +4 -0

Daugava nav tikai Latvijas lielākā upe. Daugava – simbols, kurš izteic Latviju un latviešus, ir veidojis mūs par tautu, bet tautu – par nāciju. Būt Daugavai nozīmējis būt arī latviešiem. Tuvojoties Latvijas simtgadei, varam atskatīties uz 60 gadiem, kuru laikā tauta divreiz glābusi Daugavu – vienreiz nesekmīgi, bet otrreiz – izglābjot gan upi, gan sevi pašu.

"Un ar reizi nāks tas brīdis, Kad viņš savu naidnieku, Vienu pašu lejā grūdis, Noslīcinās atvarā, – Tad zels tautai jauni laiki, Tad būs viņa svabada!" Tā, nesaraujami savijot tautas un Daugavas likteņus pēc Lāčplēša un Melnā bruņinieka cīņas, tiem abiem nogrimstot Daugavas dzelmē, Andrejs Pumpurs noslēdz savu varoņeposu.

Spēkstaciju būve Daugavas ainaviski, kulturāli un vēsturiski bagātākajās vietās – upes vidustecē no Aizkraukles līdz Pļaviņām un Augšdaugavā – tautai bija kā vēstījums par Melnā bruņinieka uzvaru, iznākumu, kurš nav pieļaujams.  

Daugavas dēvēšanai par likteņupi ir neapšaubāms pamats – upes krastos notikušais gājis roku rokā ar tās apdzīvotāju vēstures svarīgākajiem notikumiem. Nosaukums "Daugava" cēlies no seniem baltu vārdiem "daudz" un "ūdens". Lielā upe kā ūdensceļš un bagātīga zvejas vieta sev piesaistījusi daudzus – gan Latvijas sentautas, kuras gar to izveidoja blīvu apdzīvotību, gan svešzemju iekarotājus. Daugava bijusi robeža starp Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem – Vidzemi un Latgali labajā krastā un Kurzemi, Zemgali kreisajā. Daugavas krastos norisinājušās Brīvības cīņas un proklamēta Latvijas Republika. Pie Daugavas cīnās un mirst Pumpura Lāčplēsis, noris Raiņa "Pūt, vējiņi" drāma, saulainas bērnu dienas aizada Valda Staburaga bērni. "Daugava māmuliņa" izskan tautas dziesmās. Par Daugavas likteni cīnoties, arī sākusies Trešā atmoda un atgūta valstiskā neatkarība.

"Uzvarēja" Daugavu

"16. jūnijā celtnieki devās uzbrukumā Daugavai. 80 pašizgāzēju no diviem krastiem "šturmēja" bangojošo straumi. Pulksten 11.10 – krasti satikušies! HES celtnieku uzvara ir velte Padomju Latvijas jubilejai." Tā Daugavai un visai Latvijai liktenīgo dienu 1965. gada vasarā, kad sākās upes aizšķērsošana, ar gavilēm aprakstīja kinožurnāls "Padomju Latvija".

Taču daudziem tā bija nevis velte vai uzvara, bet gan traģēdija. "Mani vecāki raudādami brauca pēdējoreiz apskatīt Staburagu. Un kaut kas manī palika gruzdam," atceras tobrīd bērns, bet vēlāk cilvēks, kam liktenis bija lēmis glābt Daugavu no applūdināšanas pēc 30 gadiem – Dainis Īvāns. Viņš ir arī viens no autoriem patlaban Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (LNVM) īpaši Pļaviņu un Daugavpils HES celtniecības izraisītajām protesta kustībām veltītajai izstādei. Uz applūdināšanai paredzētajām vietām tobrīd kā svētceļojumā devās ļaudis no visas Latvijas. Sākās arī īsts gleznošanas bums – neskaitāmi mākslinieki steidza pārcelt uz audekla ainavas, kuras drīz neviens vairs nekad neredzēs. Daudzus no šiem darbiem, ieskaitot publiskai apskatei iepriekš nepieejamas gleznas no privātajām kolekcijām, LNVM patlaban savācis un piedāvā aplūkošanai. Turpmākajos gados Staburaga gleznas pielikšana pie sienas kļuva salīdzināma ar sarkanbaltsarkanā Latvijas karoga izkāršanu – abi simbolizēja Latviju bez okupācijas un bija padomju varas iznīdēti.

Padomju armija, atbrīvodama Latviju…

Pļaviņu HES, nosaukta V.I. Ļeņina vārdā, tika uzcelta ļoti īsā laikā – piecos gados, no 1961. līdz 1966. gadam, uz mūžiem zem ūdens atstājot unikālo, kultūrvēsturiski bagāto Daugavas posmu, kurš varēja lepoties ar Staburagu, Oliņkalnu, Pērses ūdenskritumu, Lorelejas klinti, Kokneses pilskalnu, kā arī citām dabas un cilvēka roku radītām vērtībām.

Taču pirms tauta sērās brauca atvadīties no šīm vietām, tā bija mēģinājusi postu novērt. Visā valstī sākās vērienīga parakstu vākšana pret latviešus pazemojošo spēkstacijas būvniecību. Staburaga aizstāvju vēstules tika publicētas laikrakstā "Literatūra un Māksla". Kādreizējais Latvijas PSR kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš, viens no cilvēkiem, kurš kā minētā laikraksta redaktors vadīja cīņu pret Kokneses kanjona applūdināšanu, frontinieks un padomju armijas majors, esot teicis: "Redzot to, kas notiek, man gribējās, lai mēs būtu krituši uzvaras pirmajā dienā, un es neredzētu to visu," atklāj Dainis Īvāns. Sabiedrību "Literatūrā un Mākslā" uzrunāt uzdrošinājās arī žurnāliste, rakstniece, frontiniece, Voldemāra Kalpiņa dzīvesbiedre Vera Kacena.

"Visiem zināms, kāda izšķirīga nozīme sociālistiskās ekonomikas attīstībā, cīņā par komunistiskās sabiedrības uzcelšanu ir tautas saimniecības nodrošināšanai ar elektroenerģiju. (..) Taču ārkārtīgi svarīgi, lai tiktu izprojektēts tāds hidroelektrostacijas variants, kur ūdenskrātuve prasītu vismazāk upuru," vēstulē toreizējam Ministru Padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim 1958. gadā rakstīja vairākas pazīstamas personības – Mirdza Ķempe, Valdis Kalnroze, Kārlis Zemdega, Jānis Endzelīns, Teodors Zaļkalns, Leo Svemps un citi, kopā 54 cilvēki, kuru parakstītā dokumenta oriģināls patlaban pirmo reizi eksponēts LNVM izstādē. Lai pastiprinātu sava vēstījuma politisko svaru, vēstules autori atgādina: Fašistiskie okupanti izcirta kokus Daugavā gar Staburagu un mēģināja to uzspridzināt, bet "padomju armija, atbrīvodama Latviju, izglābdama latviešu tautu no verdzības un iznīcināšanas, izglāba arī Staburagu".

Ar jaunbūvējamās spēkstacijas problēmu, 1959. gada 12. jūnijā viesojoties Latvijā, tika iepazīstināts arī toreizējais PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs, viņš atzinis: ja projekts izraisījis tik lielas domstarpības, tā īstenošana nav vēlama. Tomēr jau nākamajā rītā, iespējams tā dēvētās nacionālkomunistu kustības pretinieku ietekmēts, genseks savas domas bija mainījis, tādējādi dodot jaunu impulsu spēkstacijas projekta tālākai virzībai. Savukārt nacionālkomunisti, saņemot apsūdzības dažādās "nacionālistiskās novirzēs", turpmākajos mēnešos uz neatgriešanos tika atstumti no Latvijas PSR varas pozīcijām. V. Kalpiņš un V. Kacena zaudēja amatus.

Īsteno vispostošāko variantu

Kā kompromisa risinājums parādījās priekšlikums izbūvēt apvedkanālu ap Staburagu. Kad 1956. gadā tika pieņemts lēmums uz Daugavas celt jaunu HES, Maskavas institūciju plānos bija iecere par divām spēkstacijām – Miemēnu HES ar 16 metru kritumu un Pļaviņu ar 24 metru kritumu. Šādā izvietojumā Staburags paliktu neapplūdināts. Tomēr noteicošie izrādījās ekonomiskie apsvērumi – abas plānotās HES tika apvienotas vienā lielākā ar 40 metru kritumu, kuras izmaksas izrādījās ievērojami mazākas nekā divām mazākām spēkstacijām. Tas nozīmēja, ka par spīti sabiedrības pārstāvju protestiem tika izvēlēts un īstenots pašreiz redzamais, Daugavas senlejai vispostošākais variants.

Vai cīņa pret spēkstacijas celtniecību bija veltīga? Noteikti nē, sarunā ar LV portālu pauž D. Īvāns, atzīstot, ka tajā saskatāmi trešās atmodas iedīgļi, sabiedrībai apliecinot spēju mobilizēties savu interešu aizstāvībai. Tika savākti 30 – 40 tūkstoši parakstu – apmēram tikpat, cik 1986.–1987. gada kampaņā pret Daugavpils HES celtniecību. Taču precīzu skaitu nosaukt nav iespējams, jo viena daļa vēstuļu nonāca "Literatūras un Mākslas" redakcijā, bet daudzas saņēma arī dažādas institūcijas, tai skaitā Maskavā, kur neviens tās nav uzskaitījis, skaidro D. Īvāns. Atšķirība starp šo pretakciju un 80. gadu beigās notikušo vien tāda, ka pirmajā vēl netika kritizēta pati pastāvošā iekārta.

Par spīti skeptiķiem

Pagāja 30 gadi. Kādu dienu, 1986. gada vasarā, 31 gadu vecais Dainis Īvāns ar saviem bērniem, atpūšoties lauku mājās pie Slutišķu sādžas Augšdaugavā, pamanīja ko neparastu – saspraustus mietiņus augstākajās reljefa vietās. Painteresējoties noskaidrojās, ka ar tiem apzīmēts, cik augsts būs ūdens līmenis, kad uzbūvēs jauno Daugavpils HES. Atklājās, ka zem tā paliktu gan Slutišķu sādža, kurai patlaban ir valsts nozīmēs kultūras pieminekļa statuss, kapsētas, baznīcas, daļa Krāslavas pilsētas un, protams, gleznainie Daugavas loki. Tiktu uzplūdināta mākslīga ūdenskrātuve 200 kilometru garumā, kura iestieptos pat Baltkrievijas teritorijā.

"Vai tiešām neko nevar darīt, lai to apturētu un saglabātu šo ainavu saviem bērniem un nākamajām paaudzēm," tobrīd domājis D. Īvāns. Daudzi, ar ko viņš dalījies savās pārdomās, teikuši, ka nav vērts cīnīties, viss "augšā" jau izlemts – Maskavā projekts apstiprināts, Daugavpilī izrakta būvbedre, iztērēti 20 miljoni rubļu. Līdztekus atklājās daudzas projekta nepilnības, kuras ļāva apšaubīt tā īstenošanas pamatotību vismaz no ekonomiskā un ekoloģijas viedokļa. D. Īvānam, pārrunājot šo situāciju ar rakstnieku un bijušo Ķeguma HES inženieri Artūru Snipu, radusies pārliecība, ka tomēr ir vērts mēģināt ko darīt. Abu kopdarbībā top Latvijas vēstures mērogā nozīmīgais analītiskais apcerējums "Par Daugavas likteni domājot," kuru publicē jau atkal "Literatūra un Māksla" 1986. gada 17. oktobrī.

Galvenais iemesls cīnīties pret Daugavpils HES celtniecību, bez šaubām, bija vēlme nosargāt Daugavu kā simbolu un tautas identitātes uzturētāju apstākļos, kad tā nebija noteicēja savā zemē. Taču diskusijās par projekta virzību tas saprotamu iemeslu dēļ nebija afišējams apstāklis. Toties bija citi, ko nebūtu par ļaunu ņemt vērā arī 21. gadsimta Daugavas "ekonomiskā potenciāla" apguvējiem, kuri ik pa laikam rosina upi pārvērst par kuģojamu kanālu.

Ar saprātu pret kilovatiem

"Pļaviņu HES ir lielākā tāda veida spēkstacija Baltijā un otra lielākā Eiropā. Mūsdienās šāda būve vairs netiktu pieļauta gan ekonomisku, gan vides apsvērumu dēļ. Daugavas kā Baltijas jūras baseina lielākās lašupes saglabāšana vien tagad tautsaimniecībai dotu vairākkārt lielāku pienesumu nekā Pļaviņu HES saražotā elektroenerģija," speciālistu secinājumus pauž D. Īvāns. Taču 80. gadu Padomju Savienībā valdīja citi ieskati un nācās meklēt spēcīgus argumentus, lai tos apgāztu.

"Paši projektētāji atzīst, ka, salīdzinot ar Rīgas spēkstaciju, Daugavpils HES atsevišķi rādītāji ir "mazliet sliktāki". (..) Taču palūkosimies, kāds īsti izskatās šis "mazliet sliktāk". Applūdināmās zemes platība Daugavpilī ir 4 ha uz kWh, Rīgas spēkstacijā – 2,2 ha uz kWh, turklāt Daugavpils ūdenskrātuve appludina relatīvi vairāk aramzemes, kurai diemžēl netiek ņemta vērā tās pilnā vērtība. Pārvietojamo iedzīvotāju skaita rādītājs ir 3,5 reizes lielāks, un appludināmo māju skaits – 8 reizes lielāks nekā bija Rīgas HES ūdenskrātuvē," rakstīja D. Īvāns un A. Snips. Autori norādīja: "Vai (..) par valstisku pieeju var uzskatīt kaskādes celtnieku gatavību zaudēto aramzemju vietā finansēt Dvietes līdzenuma lauksaimniecisko apgūšanu, ja šo līdzenumu pēc kāda laika paredz appludināt kārtējā, jau iecerētā Jēkabpils HES?"

"Saldumu fabrikā “17. jūnijs” ticis aizliegts laist tautā vafeles ar nosaukumu “Daugava”."

Cīņā pret Augšdaugavas applūdināšanu iesaistījās zinātnieki akadēmiķes Ritas Kukaines vadībā. Daugavpils spēkstacijas būvēšanas lietderību "Literatūras un Mākslas" 1986. gada oktobra un novembra numuros pieprasa vairāki dažādu nozaru tautsaimniecības speciālisti. Institūta "Meliorprojekta" galvenais hidrologs Imants Rieksts 14. novembra publikācijā "Zaļā suņa alternatīva", iebilstot argumentam, ka jaunas spēkstacijas būvniecība ir vienīgais risinājums, lai nosegtu elektroenerģijas trūkumu republikā, norādīja: "Vajadzētu vienreiz nopietni sākt mērīt un rēķināt, cik elektroenerģijas deficītā vainojama saimniecisko iestāžu un organizāciju neiedomājama nolaidība, nesaimnieciskums. Esmu pārliecināts, ka tad republikas elektroenerģijas bilance ļoti jūtami uzlabotos. Bet mēs negribam domāt. Trūkst enerģijas? Celsim jaunu, grandiozu HES! Kas par to, ka daba iet bojā, toties mums būs daudz kilovatu, būs augsti rādītāji." Savukārt minētā institūta galvenais arhitekts Jānis Vilciņš turpat pauda: "Paātrinājums tā, kā to saprot hidroelektrostaciju projektēšanā un būvēšanā pašreiz, pēc kāda laika var kļūt ne vien par šodienas ekonomikas, bet arī par turpmākās tautsaimniecības attīstības bremzi. (..) Tehniskie aprēķini un ekonomiskās aplēses jau ir novecojuši, un, teikšu atklāti, šis darbs vispār ir veikts tendenciozi: pēc iespējas mākslīgi samazinot saražotās produkcijas vienības – kilovatu pašizmaksas."

Akadēmijas Bioloģijas institūta direktors Gunārs Andrušaitis skaidroja: "Es nesen biju aizbraucis uz Kuibiševu. Arī tur, būvējot HES, veidojot ūdenskrātuvi, (..). Sākotnēji bija paredzēts, ka to varētu pacelt vēl, bet tas tad nozīmētu, ka zem ūdens pazustu Žiguļu kalni, viena no skaistākajām Volgas ainavām. Kaut arī (..) cēla pašu lielāko HES pasaulē, tomēr ekologu apsvērumus ņēma vērā – Žiguļu kalnus saglabāja." Tieši šī publikācija, kā savā grāmatā "Gadījuma karakalps" norāda D. Īvāns, "bija pirmais tiešais humānu un dabas vērtību aizstāvju komandas raunds pret tehnokrātiem, kas sīksti turējās pie HES projekta realizācijas idejas."

Neiespējamais kļūst iespējams

Padomju nomenklatūras reakcija nav ilgi jāgaida – tā slēdza diskusiju par Daugavpils HES tēmu "Literatūrā un Mākslā". Vēl vairāk – cenšas panākt, lai vārds "Daugava" neparādītos publiskajā telpā, nonākot pat līdz izsmieklam. Saldumu fabrikā "17. jūnijs" ticis aizliegts laist tautā vafeles ar nosaukumu "Daugava", atceras D. Īvāns. Tomēr lavīna jau bija iekustināta – Augšdaugava kļuva par populāru ekskursiju mērķi, abi spēkstacijas nepieļaušanas akciju aizsākušie publicisti tika aicināti uzstāties darba kolektīvos un citviet, tautā sākās parakstu vākšana pret HES celtniecību, kuru D. Īvāns pielīdzina pirmajam referendumam Padomju Savienībā, pilsoniskai iniciatīvai, kura pirmo reizi nākusi nevis sekojot vadošiem rīkojumiem "no augšas", bet iestājoties pret tiem.   

HES projekta izpētes zinātniskā komisija, kurai tomēr bija atļauts strādāt, nonāca pie slēdziena, ka iecerētās spēkstacijas būvniecība ne ekonomiski, ne ekoloģiski nav pamatojama un būtu bīstama gan Latvijai, gan Baltkrievijai. Ūdenskrātuves izveidošana vien nodarītu lauksaimniecībai zaudējumus par 56,4 miljoniem rubļu. 1987. gada PSRS Zinātņu akadēmijas Biosfēras padomes izbraukuma sesijā Rīgā Latvijas PSR Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Miervaldis Ramāns paziņoja, ka nolemts atteikties no Daugavpils HES celtniecības. Minētā gada vasarā parādījās pirmās neoficiālās ziņas, ka no šī projekta gatavi atteikties Maskavā. 1987. gada 5. novembrī vēl pirms gada pilnīgi neticamais bija piepildījies – PSRS Ministru padome izdeva lēmumu par Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecības pārtraukšanu.

Cik lielā mērā šādu Maskavas soli noteica politiski, cik ekonomiski apsvērumi? Gan vieni, gan otri, lēš D. Īvāns. Pašā PSRS bija sākušies protesti pret nepārdomātu dabas pakļaušanu saimnieciskām vajadzībām, kāda, piemēram, bija apturētā iecere pagriezt Ziemeļu upes uz dienvidiem Vidusāzijas apūdeņošanai. Turklāt Padomju Savienība 80. gadu beigās arvien vairāk sāka izjust naudas trūkumu.

Visbeidzot, spriež D. Īvāns, Daugavpils HES projekta apturēšana, iespējams, arī bija Maskavas izvēlēts līdzeklis, kā nolaist Latvijas sabiedrībā uzkrājušos protesta tvaiku. Jau 14. jūnijā tas bija uzvirmojis cilvēktiesību aizstāvības grupas "Helsinki 86" sarīkotajā komunistiskā terora upuru piemiņas pasākumā, bet priekšā vēl bija 23. augstā gaidāmās akcijas pie Brīvības pieminekļa, atceroties Molotova-Ribentropa paktu, ar kuru Latvija zaudēja neatkarību.

Viena gada laikā kustība, ko iesāka divu drosmīgu cilvēku iestāšanās pret Daugavas izpostīšanu, bija pāraugusi protesta kustībā ne tikai pret padomju režīma saimnieciskajām negācijām, bet arī pret to pašu.

 
© "LV portāla" saturu aizsargā autortiesības.
Izlasi par iespējām to izmantot!
 
ATSLĒGVĀRDI:   'demokrātija  

  Ieteikt:  +4
-0

 
KOMENTĀRI (0)
Komentārā lūdzam izteikt Jūsu viedokli. Ja Jums ir neskaidrības par izskatīto tematu, jautājumiem izmantojiet sadaļu "E-konsultācijas".
 
 
drošības attēls
Pievienot
 
 
 

 VISVAIRĀK LASĪTIE

 
 
 

REKLĀMA

SKAIDROJUMI. LIKUMI PRAKSĒ. DISKUSIJAS. ZINI SAVAS TIESĪBAS UN PIENĀKUMUS!

Ceļvedis valsts informācijā. Specializēts portāls dialogam starp sabiedrību un valsti.
ATSLĒGVĀRDI:
  • VISI
  • A
  • B
  • C
  • D
  • E
  • F
  • G
  • H
  • I
  • J
  • K
  • L
  • M
  • N
  • O
  • P
  • R
  • S
  • T
  • U
  • V
  • Z
uzteikums diaspora mediācija izsole izglītības_saturs Saeimas_lēmumi Ministru_kabineta_lēmumi administratīvās_tiesības adopcija advokāti akcīzes_nodoklis amatpersona apdrošināšana apsaimniekošana arodbiedrības arodslimības atestāti,_diplomi atkarības attaisnotie_izdevumi atvaļinājums autoceļi,_ielas autortiesības autosatiksme aviosatiksme ārpolitika ārsti ātrie_kredīti bankas bāriņtiesa bezdarbs bērna_kopšanas_atvaļinājums bērnudārzs bērnu_tiesības bibliotēka budžets būvatļauja būvnormatīvi būvvalde ceļošana civiltiesības CVK dabas_resursu_nodoklis darba_aizsardzība darba_līgums darba_samaksa dāvinājuma_līgums demogrāfija demokrātija diplomātija dome dzīvesveids dzīvesvietas_deklarēšana eksāmeni energoefektivitāte ES_finansējums ES_tiesību_normas e-veselība ēnu_ekonomika gājēji iedzīvotāju_ienākuma_nodoklis ierēdņi iesācējuzņēmumi ieslodzījuma_vietas Igaunija inovācijas integrācija interneta_pakalpojumi investīcijas īres_tiesības kadastrs kapsētas kiberdrošība klimats KNAB komunālie_pakalpojumi konkurence kopīpašums korupcija Krievija krimināltiesības Latvijas_Vēstnesis lauksaimniecība lauksaimniecības_dzīvnieki lauksaimniecības_zeme laulība laulības_šķiršana Lietuva mantojuma_tiesības maznodrošinātā_statuss mājdzīvnieki mediji medikamenti mežsaimniecība migrācija mikrouzņēmumu_nodoklis mobilās_ierīces muita mūžizglītība NATO nekustamā_īpašuma_nodoklis nodarbinātība notāri NVO partnerattiecības pasts patenti,_preču_zīmes paternitāte pārtika piesārņojums pievienotās_vērtības_nodoklis pirkuma_līgums policija poliklīnika politika prasības_pieteikums profesionālā_izglītība prokurori publiskie_iepirkumi reģionu_attīstība SAB sabiedriskais_transports Satversme savvaļas_dzīvnieki skolēnu_brīvdienas skolotāji slimība slimības_lapa slimnīca sociālais_nodoklis sods sports statistika svētki taksometri tarifi terorisms tiesāšanās_izdevumi tiesības_internetā tiesības_uz_privāto_dzīvi tiesneši tiesu_izpildītāji tirdzniecība tūrisms ugunsdrošība uzņēmumu_ienākuma_nodoklis vadītāja_apliecība vakcinācija valsts_juridiskā_palīdzība valsts_nodevas vecāku_pabalsts vecāku_tiesības velosatiksme veselības_apdrošināšana vēlēšanas vērtspapīri vēstniecības vēsture zemesgrāmata zemes_īpašums zinātne
 


Latvijas Republikas oficiālais izdevējs
© VSIA "Latvijas Vēstnesis"

INFOGRAFIKA

+

PAR PORTĀLU

Redakcija

Konsultatīvā padome

Lietošanas noteikumi

Autortiesības

Reklāma

KONTAKTI

Bruņinieku 41,

Rīgā, LV-1011

Tālr.: 673-106-75

E-pasts: portals@lv.lv

Relīzēm: pr@lv.lv

PAR LATVIJAS VĒSTNESI

Klientu centrs

(Oficiālo paziņojumu iesniegšana)

Grāmatu e-veikals

Oficiālā izdevēja kontakti

Rekvizīti