Publicēts pirms 9 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Uzturlīdzekļu parādnieku iekļaušana publiski pieejamā datubāzē var ietekmēt bērna tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
Par likumprojektu "Grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā", kas paredz izveidot publiski pieejamu datubāzi ar uzturlīdzekļu nemaksātājiem, LV portāls rakstījis jau iepriekš publikācijā "Uzturlīdzekļu parādniekus darīs publiski zināmus". Kā norādīts likumprojekta 5. 1panta otrajā daļā – šādu ziņu publiskošanas galvenais mērķis ir bērnu tiesību nodrošināšana, lai veicinātu vecāku pienākumu pildīšanu, maksājot uzturlīdzekļus, kā arī veicinātu atbildīgu un godprātīgu saistību izpildi.
Taču, vai izvēlētais līdzeklis noteikto mērķi sasniegs, ir jautājums, uz kuru nav viennozīmīgas atbildes. Nenoliedzot likumprojekta autoru labos nodomus, ideja publicēt uzturlīdzekļu parādnieku datus varētu slēpt vērā ņemamus zemūdens akmeņus, norāda gan Labklājības ministrijas, gan Saeimas Juridiskā biroja speciālisti. Savukārt tiesībsargs Juris Jansons uzturlīdzekļu nemaksātāju datu publiskošanu salīdzina ar atgriešanos pie viduslaiku kauna staba tradīcijām, kas rada būtisku apdraudējumu bērna interesēm.
Pie tam, tiesībsarga skatījumā, uzturlīdzekļu parādnieku datu publiskošana tiešā veidā bērnu tiesību aizsardzību nemaz nenodrošina: "Gadījumā kad vecāks nepilda tiesas spriedumu, bērna tiesības nodrošina valsts, izmaksājot bērna uzturam uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda. Tāpēc no bērnu tiesību uz sociālo nodrošinājumu viedokļa nav izšķirošas nozīmes, vai līdzekļus bērna uzturam maksā vecāks vai valsts vecāka vietā."
Skartas iesaistīto tiesības uz privāto dzīvi
Kā norāda Saeimas Juridiskā biroja pārstāve Anita Kozlovska, pastāv šaubas, vai uzturlīdzekļu parādnieku datu publiskošana atbilst Latvijas Republikas Satversmei, ar to domājot valsts pamatlikuma 96.pantu, kas paredz ikvienas personas tiesības uz personiskās dzīves neaizskaramību.
Tiesa, Satversmes 116.pantā ir paredzēti mērķi, kuru nodrošināšanai personu tiesību ierobežojums, tostarp uz personiskās dzīves neaizskaramību, var tikt atzīts par leģitīmu. Saskaņā ar to personas tiesības var ierobežot likumā paredzētos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Privātās dzīves ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem ar likumu, ja tie ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā un atbilst leģitīmiem mērķiem.
Likumprojektam, neapšaubāmi, ir šāds leģitīms mērķis, norāda A.Kozlovska. Tam piekrīt arī tiesībsargs: "Likuma grozījumu mērķis ir atzīstams par leģitīmu, jo tas vērsts uz sabiedrības labklājības aizsardzību, kuras interesēs nav no valsts budžeta novirzīt ievērojamus naudas līdzekļus parādnieku – uzturlīdzekļu nemaksātāju – civiltiesisko saistību segšanai."
Taču jautājums ir, cik samērīgs un piemērots ir likumprojektā izvēlētais līdzeklis mērķa sasniegšanai un, kas nav mazāk svarīgi, vai parādnieku datu publiskošana maz to sasniegs, un vai uzturlīdzekļu parāda nomaksu nav iespējams veicināt ar citiem personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
"Ziņu publiskošana par bērna tēvu vai māti kā uzturlīdzekļu parādnieku skar arī bērna tiesības uz privāto dzīvi."
Tikmēr Tieslietu ministrijas Brīvo juridisko profesiju departamenta direktore Jeļena Bārbale pauž viedokli, ka uzturlīdzekļu nemaksātāju iekļaušana publiski pieejamā parādnieku sarakstā ir samērīga. Strādājot pie likumprojekta, tika vērtēta gan esošā prakse Latvijā, gan starptautiskie normatīvi, viņa skaidro. Piemēram, informāciju par nodokļu parādniekiem publicē Valsts ieņēmumu dienests, tāpat arī Maksātnespējas likumā ir iekļauts regulējums, kas paredz informāciju par maksātnespēju darīt publiski pieejamu.
Tieslietu ministrijas pārstāve atgādina: Latvija ir pievienojusies Hāgas 2007.gada 23.novembra konvencijai par uzturlīdzekļu bērniem un cita veida ģimenes uzturēšanas līdzekļu pārrobežu piedziņu, kas pieļauj izmantot dažādus uzturlīdzekļu piedziņas līdzekļus, piemēram, autovadītāja apliecības neizdošanu, apturēšanu, anulēšanu u.tml. "Izvērtējot šo regulējumu, secināms, ka datu publiskošana ir pat maigāks un samērīgāks līdzeklis par apliecību anulēšanu," secina J.Bārbale.
Nevar aizmirst par bērna interesēm
Tomēr tiesībsargs aicina pievērst uzmanību, ka situācijā, ja tiek publiskoti uzturlīdzekļu parādnieka dati, ietekmi uz personisko dzīvi var izjust ne tikai parādnieks, bet arī parādnieka bērni, kuru intereses šajā gadījumā tiek aizstāvētas.
Lai to novērstu, likumprojekta sākuma redakcijā tika noteikts kritērijs datu publiskošanai – iesniedzējs jeb persona, kuras aprūpē ir bērns un kura Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijai ir iesniegusi iesniegumu par uzturlīdzekļu izmaksu, ir piekritis ziņu par parādnieku iekļaušanai publiskā datubāzē, pieņemot, ka iesniedzējs, kas lielākoties ir bērna māte, zina vislabāk, vai šādas informācijas publiskošana varētu iespaidot bērnu.
Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Līvija Liepiņa jau pirms likumprojekta nodošanas pirmajam lasījumam Saeimā Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē norādīja uz vairākiem būtiskiem aspektiem, kas bērna intereses varētu apdraudēt.
"Bērns varētu tikt nostādīts neērtā situācijā vai pazemots, citām personām uzzinot par vecāku parādsaistībām."
Labklājības ministrijas pārstāve neslēpj šaubas, vai bērna māte vienmēr apzināsies iespējamo datu publiskošanas ietekmi uz bērnu, tāpēc, viņasprāt, nepieciešams pirms lēmuma pieņemšanas personu informēt par iespējamām sekām.
Otrs aspekts, pēc viņas domām, saistās ar sievietes motivāciju dot vai nedot piekrišanu parādnieka publiskošanai. Pat ja sieviete gribētu, lai šāda informācija par bērna tēvu tiktu publiskota, šeit paveras iespēja ietekmēt sievietes lēmumu, piemēram, draudi atriebties. Tāpat nav garantijas, ka iesniedzēja pati nerīkojas personisku atriebības jūtu vadīta. Tāpēc riskus, iespējams, būtu jāvērtē bērnu tiesību aizsardzības institūcijām.
Tiesībsargs J.Jansons ir kategoriskāks un uzskata, ka šādu ziņu publiskošana par bērna tēvu vai māti kā uzturlīdzekļu parādnieku nav pieļaujama vispār, jo vienlaikus skar arī paša bērna tiesības uz privāto dzīvi, izpaužot ikvienam, kam ir interese, informāciju, ka starp bērna vecākiem ir bijis strīds par bērna uzturēšanu, viens no bērna vecākiem ir cēlis prasību tiesā un otrs tiesas spriedumu labprātīgi atsakās pildīt. Ar šādu ziņu publicēšanu citiem tiek darīts zināms, ka vienam no vecākiem ir tik bēdīgs mantiskais stāvoklis, ka uzturlīdzekļus viņa vietā spiesta maksāt valsts.
"Dzīve ir nežēlīga un mantiskās izcelsmes dēļ bērni diezgan bieži var ciest, tikt apsaukāti, apcelti," norāda L.Liepiņa. Tam piekrīt arī tiesībsargs: "Šādas informācijas nonākšana trešo personu rīcībā var radīt nelabvēlīgas sekas bērnam – pakļaut bērnu emocionālās vardarbības riskam, radīt sociālu atstumtību u.tml."
Tādējādi ar mērķi it kā aizsargāt bērna tiesības saņemt uzturlīdzekļus no vecākiem, var tikt panākts gluži pretējs efekts – bērns varētu tikt nostādīts neērtā situācijā vai pazemots, citām personām uzzinot par vecāku parādsaistībām. Turklāt Bērnu tiesību aizsardzības likuma 71.pants aizliedz izpaust ziņas, kas jebkādā veidā varētu kaitēt bērna turpmākajai attīstībai vai viņa psiholoģiskā līdzsvara saglabāšanai, un nekāds papildu atbildīgās iestādes vērtējums nav nepieciešams, uzskata tiesībsargs.
Tiesību ierobežojums, kas nesasniedz mērķi, nav attaisnojams
Tiesībsargs atgādina - parādnieki, kuru vietā uzturlīdzekļus bērniem izmaksā valsts, ir personas, kuras nesaņem darba samaksu, tām nav citu ienākumu, noguldījumu kredītiestādēs, kustamās mantas un nekustamā īpašuma. Šo personu mantisko stāvokli ir izvērtējis zvērināts tiesu izpildītājs un Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā atzinis, ka tiesas nolēmuma par uzturlīdzekļu piedziņu izpilde ir neiespējama.
Norādot uz augsto nabadzības un sociālās atstumtības risku Latvijā, kam, pēc Eurostat datiem, ir pakļauti ap 40% Latvijas iedzīvotāju, kā arī lielo bezdarbnieku skaitu, tiesībsargs J.Jansons apšauba pieņēmumu, ka ziņu par uzturlīdzekļu parādniekiem publiskošana veicinās parādsaistību pret Fonda administrāciju nokārtošanu.
"Nabadzības riskam pakļautu personu datu izpaušana radīs personu tiesību uz privāto dzīvi aizskārumu un nesasniegs mērķi," uzsver tiesībsargs. Savukārt tāds tiesību ierobežojums, kurš leģitīmo mērķi nesasniedz, viņaprāt, nav attaisnojams.
"Civillikuma regulējums attiecībā uz vecāku pienākumu gādāt par uzturlīdzekļiem bērnam ir daudz stingrāks un neparedz nekādus izņēmuma gadījumus."
Protams, daļa parādnieku izvairās no pienākuma gādāt par savu bērnu uzturu ļaunprātīgi. Nav izslēgts, ka šāds mehānisms nelielu daļu ļaunprātīgo nemaksātāju tomēr uzrunās, taču nav pamata domāt, ka tādu būs daudz. Visticamāk, personām, kuras negodprātīgi izvairās no saviem vecāku pienākumiem, būs pilnīgi vienalga, ka viņu vārds tiek publiskots kādā parādnieku sarakstā, un atkal jāsecina, ka mērķis netiks sasniegts.
Tiesībsargs norāda: daudz efektīvāks līdzeklis cīņā pret ļaunprātīgiem uzturlīdzekļu nemaksātājiem, kuri saņem nelegālus ienākumus un paslēpuši savus aktīvus aiz citu personu vārdiem, ir ēnu ekonomikas apkarošana, kā rezultātā izvairīšanās no uzturlīdzekļu nodrošināšanas būtu apgrūtināta.
Pēc tiesībsarga domām, valstij ir jādomā, kā uzturlīdzekļu piedziņu padarīt efektīvāku un rezultātu sasniegt citiem līdzekļiem, izmantojot jau šobrīd spēkā esošo regulējumu. Piemēram, Latvijā spēkā esošie normatīvie akti paredz personas saukšanu pie kriminālatbildības saskaņā ar Krimināllikuma 170.pantu.
Papildu kritēriji parādnieku iekļaušanai sarakstā
Ņemot vērā iepriekšminētās bažas, likumprojekts pirms nodošanas izskatīšanai Saeimā otrajā lasījumā papildināts ar virkni Tieslietu ministrijas un Saeimas Juridiskā biroja kopīgi izstrādātiem priekšlikumiem, kuru mērķis ir pēc iespējas novērst riskus, kas varētu apdraudēt bērnu un to parādnieku, kuri gādāt par bērnu nespēj objektīvu iemeslu dēļ, intereses.
Tādējādi otrajam lasījumam Saeimā sagatavotais likumprojekts paredz šādus kritērijus uzturlīdzekļu parādnieka iekļaušanai publiski pieejamā datubāzē:
Neskatoties uz papildinājumiem, potenciāli riski joprojām pastāv, piekrīt Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece. Taču, viņasprāt, ideja publiskot negodprātīgo vecāku vārdus ir atbalstāma politiska izšķiršanās. Viņas viedokli vienbalsīgi atbalsta arī Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāti.
Vietā būtu atgādināt, ka Civillikuma regulējums attiecībā uz vecāku pienākumu gādāt par uzturlīdzekļiem bērnam ir daudz stingrāks un neparedz nekādus izņēmuma gadījumus. Civillikuma 179.panta piektā daļa noteic vecāku pienākumu nodrošināt minimālo uzturlīdzekļu apmēru katram savam bērnam neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa.
