Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Starptautiskie standarti iesaka ievietot ieslodzītos tādās kamerās, kurās var atrasties samērā neliels ieslodzīto skaits, nevis lielās komunālās telpās.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Ieslodzītie ir mazaizsargāto personu grupa, kas var tikt pakļautas dažādiem cilvēktiesību aizkārumiem. Diemžēl vardarbības gadījumi ieslodzījuma vietās nav reta parādība. Tiesībsarga biroja darbinieki ir apmeklējuši lielāko daļu ieslodzījumu vietu, kur analizēti resorisko pārbaužu materiāli, lēmumi par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu, intervēti ieslodzītie, ārsti, izmeklētāji un citi cietuma darbinieki. Konkrētais jautājums tika apspriests arī pērnā gada tiesībsarga konferencē.
Tiesību normas aizliedz cietsirdīgu izturēšanos un spīdzināšanu. Aizliegumam ir absolūts raksturs, un nav pieļaujami nekādi izņēmumi vai atkāpes. Praksē šīs tiesību normas biežāk piemēro slēgta tipa iestādēs, kur personas tiesības sevi aizstāvēt ir visai ierobežotas. Valstij ir pienākums aizsargāt ieslodzītos, kuri atrodas nestabilā situācijā - ir jāuzskaita visi ievainojumi, kas nodarīti ieslodzījumā.
Noziedzīgos nodarījumus, ko izdarījuši apcietinātie vai notiesātie, kā arī pārvaldes darbinieki ieslodzījuma vietās, izmeklē Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) pilnvarotas amatpersonas. Izmeklēšanu ieslodzījuma vietās veic vecākie inspektori (izmeklētāji).
Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komiteja (CPT) Latvijā kopumā ir bijusi sešās vizītēs, un jau 2002.gada ziņojumā norādīja, ka cietumu darbinieku reakcijas uz vardarbības gadījumiem nav adekvātas. Tiek uzsvērts, ka cietuma administrācijas spēks nav varas demonstrēšanā, bet komunikācijas un vadības stilā, tādējādi nodrošinot kontroli iestādēs. Cietumu vadībai ir jāprot novērst vardarbību proaktīvā veidā.
Savukārt CPT ziņojumā par vizīti Latvijā laikposmā no 2007.gada 27.novembra līdz 7.decembrim ir atzīmēts, ka IeVP amatpersonas, izmeklējot darbinieku izdarītos noziedzīgos nodarījumus, atrodas nopietnā interešu konfliktā. CPT aicina Latviju nodrošināt to, ka šādus nodarījumus izmeklē no ieslodzījuma vietu sistēmas neatkarīga iestāde. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumi un lēmumi, kas pieņemti pret Latviju ("Bazjaks pret Latviju", "Birznieks pret Latviju", "Lobanovs pret Latviju") norāda uz sistēmiskām problēmām izmeklēšanas institūtā.
"CPT jau 2002.gada ziņojumā norādīja, ka cietumu darbinieku reakcijas uz vardarbības gadījumiem nav adekvātas."
Lai izmeklēšanu atzītu par efektīvu, ECT judikatūrā izvirzīti šādi kritēriji: izmeklēšanai jābūt neatkarīgai, vispusīgai, jānoved pie vainīgo personu noskaidrošanas un sodīšanas, izmeklēšana jāveic savlaicīgi, turklāt jāpabeidz saprātīgā laikā un, visbeidzot, tās rezultātiem ir jābūt pakļautiem sabiedrības pārbaudei.
Kā jau minēts, slēgta tipa iestādēs personas tiesības sevi aizstāvēt ir visai ierobežotas. Vardarbību ieslodzīto vidū var veicināt vairāki faktori: ieslodzīto hierarhija ("nerakstītie cietumu likumi"), dienas režīma nepiepildīšana ar saturiskām nodarbēm, kazarmu tipa telpas, kurās izvietots liels ieslodzīto skaits, darbinieku trūkums, kompetences trūkums, sadarbības trūkums starp cietuma struktūrdaļām, darbinieku nevēlēšanās iejaukties ieslodzīto savstarpējos strīdos, nesodāmības sajūta – ieslodzītais un cietuma amatpersona zina, ka netiks sodīts par ļaunprātīgu apiešanos.
Piespiedu ievietošana starp likuma pārkāpējiem, turklāt diezgan šaurā vidē, rada barveida dzīvesveidu ar savām nerakstītajām paražām un tradīcijām. Šā dzīvesveida pamatā bieži vien ir stingra iekšēja hierarhiskā struktūra, kurā vājākie netiek saudzēti. Īpaši pakļauti vardarbībai ir tie ieslodzītie, kuri atrodas hierarhijas zemākajā statusā. Kā paaugstināta riska grupa minami ieslodzītie, kuru atrašanās ieslodzījuma vietā ir saistīta ar seksuāla noziedzīga nodarījuma izdarīšanu pret bērniem, sievietēm.
Starptautiskie standarti iesaka ievietot ieslodzītos tādās kamerās, kurās var atrasties samērā neliels ieslodzīto skaits, nevis lielās komunālās telpās. Savukārt, ja izmanto plašas telpas, tad ir jāierobežo ievietojamo personu skaits. Lai novērstu savstarpējās vardarbības un iebiedēšanas risku, svarīgi ir arī noteikt principus, pēc kādiem ieslodzītos šajās telpās ievieto. Jo lielās dzīvojamās sekcijās šis risks ir augsts. Praktiski neizpildāms uzdevums Latvijas ieslodzījuma vietās ir ieslodzītos izvietot atsevišķi, izvērtējot viņu radīto riska pakāpi katrā konkrētajā gadījumā. Piemēram, Jēkabpils, Jelgavas, Šķirotavas un Valmieras cietumos liela daļa ieslodzīto izvietoti lielās dzīvojamās telpās - tajās mitinās no 20 līdz 50 ieslodzītajiem.
Vērā ņemams arī apstāklis, ka lielākajai daļai ieslodzīto dienas laikā nav nekādu nodarbju. Tikai samērā nedaudziem ir iespējas strādāt un mācīties, minimālas ir arī cita veida aktivitātes; līdz ar to bezdarbība, pasīvais dzīvesveids liek aizpildīt laiku ar pazemojošām darbībām.
Ieslodzītie nav pasargāti arī no vardarbības, ko veic ieslodzījuma vietas darbinieki. Ieslodzījuma vietu pārvaldes likuma 23.pantā ir uzskaitīti tie gadījumi, kad amatpersonai ir tiesības lietot fizisku spēku, speciālos cīņas paņēmienus un speciālos līdzekļus. Fiziska spēka un speciālo līdzekļu piemērošana ir izmantojama tikai ārkārtējos gadījumos un līdz zināmai robežai, lai bez nepieciešamības nenodarītu kaitējumu ieslodzītajam: to pielietošanai ir jābūt samērīgai ar iespējamo kaitējumu. Bez tam šādi incidenti nereti rada spriedzi starp ieslodzītajiem un personālu uz ilgu laiku.
Pārbaudes materiālos par speclīdzekļu pielietošanu neatspoguļojas izvērtējums, vai konkrētajās situācijās speclīdzekļus bija nepieciešams lietot vai to lietojums bijis samērīgs un nepastāvēja iespēja reaģēt citādā veidā.
"Tiesību normas aizliedz cietsirdīgu izturēšanos un spīdzināšanu."
Atsevišķās lietās vērojams, ka medicīnas personāls ir konstatējis visnotaļ nozīmīgas traumas (žokļu, deguna lūzumi, smadzeņu satricinājumi un citas), tomēr, ņemot vērā, ka liecinieku nav un pats ieslodzītais noliedz jebkādu vardarbību (norādot, ka guvis sadzīvisku traumu), pārbaudes tiek pabeigtas bez rezultāta. Tradicionālie ieslodzīto paskaidrojumi ir šādi - trauma gūta, nokrītot no gultas, spēlējot futbolu, paslīdot dušas telpā un tamlīdzīgi.
Neapšaubāmi, noziedzīgu nodarījumu atklāšana cietumā ir sarežģīta; tas izriet no ieslodzījuma specifikas. Tomēr, ja šo informāciju pārbaudītu ar kriminālprocesuālajiem līdzekļiem un tiktu garantēta cietušo un liecinieku aizsardzība, iespējams, rezultāts būtu citāds.
Atbilstoši ECT praksei, konstatējot ieslodzītajam jebkāda rakstura un smaguma miesas bojājumus, ieslodzījuma vieta ir atbildīga par šo miesas bojājumu izcelsmi, un uz tās gulstas pienākums noskaidrot miesas bojājumu patiesos cēloņus.
Sabiedriskās politikas centra "Providus" pētniece Ilona Kronberga tiesībsarga konferencē atzīmēja, ka šobrīd neatkarīga izmeklēšana nav iespējama, jo to veic kolēģi par kolēģiem. "Saskaņā ar IeVP mājaslapā ievietotajām ziņām, IeVP sistēmā izmeklēšanas darbības ir uzticēts veikt izmeklēšanas daļai (pakļauta cietuma priekšniekam, izmeklē gan ieslodzīto, gan darbinieku izdarītos noziedzīgos nodarījumus), bet likumā noteikto operatīvo darbību lielajos cietumos veic drošības daļas (pārējos - drošības un uzskaites daļas), kas pakļautas cietuma priekšnieka vietniekiem," norādīja I.Kronberga. Nodrošināt brīvības atņemšanas iestādēs drošu vidi, kurā ir iespējams sasniegt soda izpildes mērķus, spriežot pēc CPT ilggadējiem ziņojumiem, acīmredzami nav iespējams.
"Īpaši pakļauti vardarbībai ir tie ieslodzītie, kuri atrodas hierarhijas zemākajā statusā."
Ir zināms, ka atbildīgajās institūcijās Tieslietu un Iekšlietu ministrijās tiek diskutēts par kompetenču sadalījumu vardarbības gadījumu izmeklēšanā. Konferencē kā viena no iecerēm izskanēja ierosme tos noziedzīgos nodarījumus, kas saistīti ar vardarbību pret ieslodzītajiem un ko izdarījuši IeVP darbinieki, pildot dienesta pienākumus, izmeklēt Valsts policijai, nevis pašai pārvaldei. Taču ir skaidrs, ka tikai ar formālu kompetenču sadalījumu jautājums netiks atrisināts. Ir jāveic sistēmiski uzlabojumi.
Pirmkārt, ir jāpārvērtē personāla politikas jautājums ieslodzījuma vietās, kas saistīts ar darbinieku apmācību un atalgojumu. Bez tam nepieciešams sakārtot infrastruktūru, novēršot ieslodzīto izmitināšanu lielās dzīvojamās vienībās ar lielu ieslodzīto skaitu, kas ir viens no bīstamākajiem vardarbības riskiem. Padziļināta uzmanība jāpievērš arī ieslodzīto hierarhijas izskaušanai, ieslodzīto dienas piepildīšanai ar saturiskām nodarbēm.
Lai cik šie jautājumi liktos nesvarīgi vai pat nepatīkami, nedrīkst izlikties, ka Latvijā nav cietumu ar tajos esošajām problēmām. Tie ir, un turklāt pilni ar cilvēkiem. Turklāt katru dienu kāds no viņiem atgriežas sabiedrībā ar savu sāpi un psiholoģisko traumu par tur pārdzīvoto. Tādējādi, ja valsts ieslodzītajiem ar savu attieksmi demonstrēs vienaldzību pret cietuma sienās notiekošo, pēc atgriešanās sabiedrībā no šiem cilvēkiem varēsim sagaidīt vien tādu pašu izturēšanos.
