Barikāžu laiks bija neticami skaists, jo tad mēs tikām pāri savām bailēm. Ar ko šodien cīnās tie, kas 1991.gada janvārī cēla barikādes? Liela daļa – ar nabadzību, bet daudzi – cits ar citu barikāžu pretējās pusēs, kā jau tas partiju laikos piederas. Mūsdienās cilvēki potējas pret daudzām slimībām. Diemžēl retais ir saņēmis poti pret varas vīrusu, un nav brīnums, ka viņa rokās ieliktā vara sāk valdīt pār pašu. Šī dārgā pote meklējama tautas ētiskajā mantojumā, kuru daudzi šodien ir atmetuši. Vēl kāda interesanta iezīme – zagšanā lielos apmēros pieķertie nekavējoties dabū tā saucamo zilo lapu. Un pareizi vien ir, jo kampšana un zagšana patiešām ir slimība – ļoti grūti ārstējama atkarība.
Visas atmodas rada mīlestība, nevis bailes. Tomēr nekam nav tik daudz seju kā bailēm. Bailes pazaudēt amatu, privilēģijas, labvēlību par sevi augstāko acīs. Bailes izrādīties ne visai gudram un skaistam, ievainojamam, nepietiekami labam, neatbilstošam kādiem standartiem. Bailes no tā, ka mani var nemīlēt cilvēki un arī Dievs. Uz baiļu barotnes izaug naids, un tad mēs sakām – tikai pār manu līķi.
Bailes izposta visu, un vienprātība vairs nav iespējama. It kā uz vienas ideoloģiskās bāzes dibinātās labējo partijas viena otru necieš ne acu galā. Viņi pat nespēj vienoties par vienu kandidātu kādam amatam. Gluži kā pasakā – ideālisms, kura vārdā cilvēks uzņemas grūtus izaicinājumus, tiklīdz viņš ir iegājis pa augstā nama durvīm, vienkārši ņem un pamirst. Pēc atgriešanās parastajā dzīvē dažs tomēr atkal sāk runāt un rīkoties, kā pirms tam. Vai cilvēks tajā atbūtnes laikā ir bijis noburts par akmeni?
Lasot vēstures liecības, esmu vairākkārt uzdūrusies satriecošam faktam – uz nošaušanu atvestie ir klausījuši pavēlei un rakuši paši sev kapu. Vai viņos vairs nekas cits nebija palicis kā vien bailes? Bet bija taču vēl viena iespēja – pavēlei neklausīt. Vai to cilvēku, kuriem jau ir uzticēta vara, plēšanās pēc absolūtas varas nelīdzinās kapa rakšanai savai valstij un tautai?
Divdesmit gadu ir puse no četrdesmit. Tātad patlaban esam vēl tikai tuksneša vidū. Apsolītajā zemē daudzi no šodienas ļaudīm neieies. Viņiem būs jāiztiek ar sapni par to. Tāpat kā ar sapni par brīvu un neatkarīgu Latviju desmitiem tūkstošu palika tundrā, taigā, Kazahijas stepju un mītnes zemju smiltīs. Tuksneša vidus ir vieta, kad daudz labāk redzams gan uz priekšu, gan atpakaļ. Ja var redzēt, šo to var arī smiltīs izlasīt.
