Šajās dienās ar jaunu sparu uzliesmo naids un vardarbība Tuvajos Austrumos. Konflikts risinās pēc eskalācijas scenārija – tas pakāpeniski progresē, katra jauna sadursme ir intensīvāka par iepriekšējo. Pārējā pasaule karojošās puses vēlas redzēt pie sarunu, galda, taču pagaidām tas nav iespējams. Abas puses pretinieku vairs nespēj uztvert adekvāti, to uztverē nu dominē ienaidnieka tēls. Par ienaidnieka tēlu liecina neuzticība, tā identificēšana ar ļaunumu un deindividualizācija – ikviens, kurš pieder pie attiecīgās grupas, automātiski tiek uzskatīts par ienaidnieku. Katra puse uzskata, ka viss, kas izdevīgs ienaidniekam, tai kaitē. No oponenta tiek gaidīta tikai negatīva darbība, līdzjūtība tiek izslēgta no emociju spektra.
Šaha terminoloģijā runājot - šī ir "pata" situācija. Konfliktā abas puses tiek pakļautas destrukcijas procesiem un ieguvēju tajā nav. Taču rezultāts ir pavisam graujošs, ja karš ar iedomātu ienaidnieku tiek vests savā zemē.Spriežot pēc nesamērīgi lielā ieslodzīto skaita, visaktīvākā karadarbība pret saviem iedzīvotājiem notiek lielvalstīs – ASV un PSRS mantiniecē Krievijā. Šīs valstis ir grandiozas hierarhiskas sistēmas, kurās varu un iedzīvotājus šķir nepārvarama distance. Faktiski, ASV ar cietumu palīdzību turpina sava veida verdzības tradīciju, bet Krievija – dzimtbūšanas un tai sekojošo GULAGa tradīciju.1 Šīm valstīm, kuras sastāda pusi no t.s. Tuvo Austrumu miera kvarteta, acīmredzami trūkst vidutāju iekšējo konfliktu risināšanai.
Uz Eiropas fona līdzīga situācija iezīmējas arī Latvijā. Tā kā Latvijā ir ieslodzīto skaitam neproporcionāli maz cietumiem veltītu diskusiju, šķiet mēs vēl pat neapzināmies problēmu. Ja, piemēram, Somijā no katriem 100 tūkstošiem iedzīvotāju ieslodzījumā atrodas 59 cilvēki, tad Latvijā šis rādītājs ir piecas reizes augstāks. Lieki piebilst - mums pieder Eiropas Savienības antirekords. Tēlaini izsakoties, šajā rādītājā mēs joprojām guļam uz vienām nārām ar citām Eiropas "cietumvalstīm" – Azerbaidžānu, Gruziju, Baltkrieviju, Ukrainu un Krieviju.
Formāli, brīvības atņemšanai uzstādīti viscēlākie mērķi. Taču vai mēs, Latvijas iedzīvotāji gribam, lai tiesas pēc iespējas vairāk noziedznieku nosūta pie citiem noziedzniekiem jo tā tie kļūs labāki? Vai mēs vēlamies sociāli visneadaptētākos iedzīvotājus izolēt no sabiedrības tādēļ, lai viņi iemācītos tajā dzīvot? Vai mēs lūdzam tiesām savākt neizglītotus, atkarībām pakļautus cilvēkus zem viena jumta un piekārt tiem ieslodzītā birku cerībā, ka tas kādreiz palīdzēs viņiem atrast darbu, apgādāt savu ģimeni un maksāt nodokļus? Un visbeidzot - vai atņemot likumpārkāpējiem iespēju atlīdzināt savu kaitējumu, mēs ceram palīdzēt noziegumu upuriem? Tas izklausās pārāk paradoksāli, lai būtu patiesība. Likumpārkāpēji cietumā degradē, viņu ģimenes cieš, darba devēji no tiem vairās, bet cietušie gandarījumu tā arī negūst. Vērojot cik masveidīgi, dažādiem noziedzīgas uzvedības riskiem pakļautie, jaunie Latvijas vīrieši dodas cietuma skarbajā mācībā, grūti nepiekrist kriminologam Nilam Kristi, kurš atklāj vienkāršu patiesību – baidīties vajag ne tik daudz no noziedzības, kā sekām, ko izraisa cīņa ar to.2
Atliek tikai divas izvēles. Padoties sekām vai arī atzīt, ka šie neveiksminieki ir mūsu brāļi, māsas, kaimiņi un paziņas, kuri tā iestiguši savos netikumos, ka bez citu palīdzības vairs nespēj no tiem izkļūt. Ne varas institūcijas, bet tieši mēs, sabiedrība, esam svarīgākā instance savu noziedzībā aizklīdušo locekļu integrācijā. Noziedznieki nepiedzimst cietumā, viņi neatceļo no citas planētas. Viņi cietumos dodas no mūsu vidus un pie mums atgriežas pēc soda izciešanas. Kamēr sabiedrība grims konfliktā pati ar sevi, tās pārstāvji atkal un atkal atgriezīsies cietumā, sējot ciešanas gan savās, gan upuru ģimenēs. Mēs varam būt atriebīga sabiedrība, bet varam būt arī taisnīga un integrējoša sabiedrība, kas gatava izlīgumam ar tiem, kas atzinuši savu vainu un vēlas to izpirkt.
Vispasaules organizācija "Prison Fellowship International" un tās pārstāve Latvijā – biedrība "Prison Fellowship Latvia" iestājas par atjaunojošo taisnīgumu. Par procesu, kurā cietušie, likumpārkāpēji un pārējā sabiedrība kopīgiem spēkiem mēģina sadziedēt noziegumu rezultātā iegūtās brūces, nevis izārdīt tās vēl vairāk. Ar šo biedrība, pateicībā "Latvijas Vēstneša" portālam par diskusiju platformu, uzsāk atjaunojošajam taisnīgumam veltītu emuāru sēriju.
12011.gadā ieslodzīto skaits uz 100 000 afroamerikāņu 7,5 reizes pārsniedza balto amerikāņu skaitu (Кристи Нильс, приемлемое количество преступлений , Санкт-Петербург, Алетейя, 2011, стр.81
2http://www.prison.org/lib/christy1.htm
