Pārskatot minētā dokumenta 46. pielikumu Vēsture, Vispārējās vidējās izglītības mācību priekšmeta standarts, ceturtajā sadaļā, kur minētas Pamatprasības mācību priekšstata apguvei, mans skatiens apstājās pie vārda „subjektīvs”. Turklāt veselas divas reizes. Tāpēc, ka tieši tik daudz reižu tas tur bija minēts.
No visām 63 pamatprasībām (ja vien skaitot nekļūdījos), otrā un trešā par mērķi izvirza tieši subjektīvismu. Konkrētāk - skolēnam vispirms jāizprot:
- ka jebkurš vēstures procesa atspoguļojums ir subjektīvs.
Un pēc tam viņš likumsakarīgi:
- izprot vēstures avotu un literatūras subjektīvo raksturu.
Šādā kontekstā nav vienīgi skaidrs, kāpēc pirmā pamatprasība tajā pašā laikā no nabaga bērna pieprasa, lai viņš
- izprot vēsturi kā pagātni un zinātni.
Man tā šķiet diezgan grūti izpildāma. Jo, cik zināms, subjektīvs ir tas pats, kas neobjektīvs. Tātad tāds, ko nosaka personiskie uzskati un intereses. Bet kāds personiskiem uzskatiem un interesēm sakars ar zinātni. Ja es būtu skolēns, jeb izglītojamais, kā tagad IZM liek saukt tos, kas iet skolā, es uzdotu jautājumu, kāpēc man vispār jāmācās šāds mācību priekšmets, kas balstās uz subjektīvismu, un, kāpēc man jāzina dažu onkuļu subjektīvais viedoklis par subjektīvām lietām? Baidos, ka skolotājam nenāktos viegli uz to atbildē un vēl grūtāk būtu izvērtēt manu subjektīvo attieksmi pret šo subjektivitāti. Iespējams, tāpēc dzirdēts, ka ir skolas, kurās vēstures stundas vecākajās klases nemaz nenotiek vai notiek tikai daļēji.
Bet, labi! Atgriezīsimies, pie tēmas.
Protams, mēs varam pieņem, ka pagātnes upē neviens vairs nevar iekāpt, tāpēc katra nākamā paaudze bijušo laiku un notikumus vērtēs no sava redzes leņķa vai, drīzāk, caur savu pieredzes un zināšanu prizmu. Tas, protams, arī nosaka daļēju subjektīvismu, kurš ir neizbēgams - tātad attaisnojams. Bet kā lai izskaidro nākamo prasību, kas liek skolēniem par subjektīviem uzskatīt arī avotus un acīmredzot pat mācību grāmatas. Tātad faktus, skaitļus, dokumentus. To atspoguļojumu, analīzi, izpēti un vērtējumu.
Manuprāt, ja cīnoties par neatkarības no 1918. gada 18. novembrim līdz 1920. gada 11. augustam, krita 154 Latvijas armijas virsnieki un 2892 karavīri, tad tieši tik daudz arī krita. Kāds tur subjektīvisms? Parādās jauna informācija (dokumenti vai citas neapstrīdamas liecības), tad atdodam godu kritušajiem un izlabojam šo skaitli. Arī fizikā kādreiz taču uzskatīja, ka atoms ir nedalāms, bet kad atomu sāka skaldīt, neviens to nesauca par subjektīvismu.
Diemžēl ar humanitārām zinātnēm ir savādāk. Varai (varbūt tagad jāsaka sabiedrībā valdošajam viedokli, jo mēs dzīvojam demokrātiskā valstī) vienmēr paticis ar tām manipulēt. Jo, kam pieder teikšana šajā jomā, tas manipulē arī ar cilvēku prātiem.
To, kā tas notiek, visi, kas skolā gājuši pirms divdesmit gadiem un agrāk, lieliski atceras. Toreiz šķiriskā un partejiskā subjektīvisma vārdā no cilvēku atmiņas apzināti tika aizdzēsta viņu pagātne. Tiesa, tad to nesauca par subjektīvismu, bet marksistiski ļeņinisko pieeju sabiedriskajām zinātnēm.
Tagad, valsts 90. gadskārtas priekšvakarā, it kā nekas vairs netraucētu izzināt patiesību par to, kā mūsu valsts tapusi. Tomēr, izradās materiālu nemaz nav tik daudz. Un tie, kas ir, pārsvarā nav tapuši pēdējā laikā. Kāpēc? Jo vairāk mēģinu šajā jautājumā iedziļināties, jo skaidrāk apzinos, ka stāsts ir tik pretrunīgs, asiņains un nacionālai pašapziņai netīkams, ka laikam labāk to neaiztikt. Tātad pieiesim subjektīvi? Runāsim par to, kas mums tīkams un liksim svētu mieru tam, kas nācijai rīvē kantes?
Starp citu, nesen meklēju materiālus par 1919. gadu. Tātad arī par P. Stučkas strādnieku un sarkano strēlnieku valdīšanas laiku, kas padomju laikā ideoloģisku apsvērumu dēļ tika glorificēts. Diemžēl, izņemot šīs, pirms gadu desmitiem sarakstītās slavas dziesmas, neko būtisku neatradu. Pat ne par pašu Stučku. Tos laikam sauca par vēstures baltajiem plankumiem...
Pateicoties tam, ceļš līdz Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanai ir nobruģēts ar vispārīgām frāzēm. Nav ne vēsts no dramatisma un traģisma, kāds tas patiesībā bija. Kopaina veidojas apmēram šāda - sanāca gudri, patriotiski domājoši latvieši un nodibināja Latviju. Pa vidu gan vēl bija kaut kāds neliels kariņš, par kuru pat filma uzņemta. Bet visi varonīgs devās cīņā, ienaidnieku drīz vien sakāva un valsts sāka uzplaukt.
Bet 1919. gadā Latvijā katrā lielākā apdzīvotā vietā darbojās revolucionārie tribunāli, kurus nereti vadīja pašreizējo vidusskolēnu vecuma pusaudži un latvieši cits citu lika ne tikai cietumos, bet arī steigā izveidotās koncentrācijas nometnēs. Kad boļševikus padzina no tām atbrīvoja ap 18 000 ieslodzīto. Viņi par laimi palika dzīvi pretēji tiem gandrīz četriem tūkstošiem, kurus nošāva uz laukiem un pusotram tūkstotim - Rīgā. Plus vēl vairāk kā astoņi tūkstoši, kas Rīgā boļševiku valdīšanas piecu mēnešu laikā nomira no bada vai slimībām. Savukārt, cik cilvēku gāja bojā vācu karaspēka represijās, pēc tam, kad sarkanie bēga un barona Manteifeļa eskadrons pirmais ienāca pilsētā. Diezin vai to mēs jebkad uzzināsim. Zināms tikai, ka ceturtā vai piektā dienā sabiedroto misija iesniedza vācu zemessargu virspavēlniekam Flečeram, protestu par iedzīvotāju terorizēšanu un apšaušanu bez tiesas.
Bet varbūt nekas tāds nebija, ja reiz visi avoti un literatūra ir subjektīvi? Varbūt sarkanie strēlnieki tik tiešām ieradās atbrīvot Latviju, kā viņi paši domāja? Bet kāpēc viņi tā domāja? Lūk, jautājumi, uz kuriem, ja ne deviņdesmitajā valsts dzimšanas dienā, tad vismaz līdz simtajai vajadzētu atrast atbildes un skaidrojumus, kuru šobrīd trūkst. Un kurus nedrīkst aizlāpīt ar subjektīvismu.
Jo arī paši latviešu strēlnieki, kas bijuši izdevīgi visām varām pa daļām, kopumā patiesībā ir viens no mūsu vēstures baltajiem plankumiem. Kāpēc viņi, kas 1915. gadā aizgāja karā, dziedot Dievs svētī Latviju, 1918. gada ziemā atgriezās ar Internacionāli un sarīkoja savā tēvzemē pamatīgu asinspirti.
Varbūt, uzzinot atbildes uz jautājumu, kāpēc toreiz tauta bija tik neglābjami sašķelta - pat ne divās, bet vēl vairāk daļās - mēs spēsim rasts skaidrojumu un kaut netieši ietekmēt šodienu, kad tauta tāpat ne tuvu nav vienota. Labi, ja ne ietekmēt, tad vismaz ar vēsu prātu izvērtēt un to pieņemt vai nepieņemt. Dažbrīd šķiet – mūsu galvenā nelaime, ka latvieši dažādu ģenētisku un vēsturisku kombināciju dēļ, ir galējību cilvēki. Un ne pie kā laba tas nav novedis. Tāpēc, ja gēnus mainīt pagaidām vēl nespējam, tad mēģināsim vismaz izprast šīs vēsturiskās kombinācijas (to cēloņus un sekas), lai neatkārtotu pagātnes kļūdas
Bez šaubām vieglāk ir rīkot dažādus pasākumu un atrakcijas, kurām piekabināt 90. valsts dzimšanas dienas vārdu, kaut notiekošajam ar pašu dzimšanas dienu nav nekāda sakara. Tas vienīgi vairo divkosību gan attieksmē pret savu valsti, gan pašiem pret sevi. Jo kad trūkst izpratnes par būtisko, vietā nāk nebūtiskais. It sevišķi, ja tiek pieprasīta attiecīga reakcija. Attieksme ir tikpat virspusēja, pavirša un nenopietna, cik kopējais ar valsts neatkarības atgūšanu saistīto notikumu izpratnes līmenis. Vienīgi mazliet biedē, ka šādi turpinot, un akcentējot subjektīvismu, plurālisma un demokrātijas apstākļos, nākamais solis varētu būt – ļaut pašiem aizkrāsot baltos vēstures plankumus. Ar savām krāsām, savu otu un pēc savas gaumes.
