Nesen es nonācu neērtā situācijā – kāda sieviete publiskā vietā ļoti smagā nodarījumā apvainoja citu sievieti, kuras tobrīd nebija klāt. Mēģināju viņu kušināt, viņa atteica, ka savas domas nekad neslēpjot un patiesību vienmēr sakot acīs. Es atcerējos vēl dažus man zināmus cilvēkus ar ļoti asu mēli un to, ka citi no viņiem parasti turas pieklājīgā attālumā, jo sargās izprovocēt viņu taisnību, kas tiek pasniegta kā absolūta patiesība. Jāsaka gan – bieži vien nepierādīta patiesība. Šajā ziņā mēs neviens neesam gluži bez grēka. Paradokss, bet, cīnoties par patiesību, mēs to nereti nogalinām, jo patiesības zobens ir abpusgriezīgs.
To uzskatāmi parāda ne viena vien lasītāja un klausītāja ar bagātīgu agresijas piedevu pavadītas vēstules un telefonzvani. Viņi nepazīst mieru, ir vienmēr gatavi cīņai … ārpus sevis. „Šķiet, jo spēcīgāka ir vēlme izmainīt pasauli, jo mazākas kļūst mūsu spējas to izdarīt. Tā ir tāpēc, ka tas, ko vēlamies, bieži ir balstīts mūsu ego,” saka grāmatas „Dievišķā matrice” autors rakstnieks Gregs Bradens.
Saule, kausējot sniegu, ir pilnīgi brīva no ego. Tā kā pār visiem tā spīd vienādi, saulei nekādu šķēršļu nav. Ceļā uz patiesību mēs paši sev radām šķēršļus.
Es joprojām netieku vaļā no nesen piedzīvotās situācijas. Patiesības cīnītājas vārdi kā dīķī iemesti akmeņi izraisīja ne tikai ūdens viļņošanos, bet arī uzvandīja dūņas. Ja nu viņai ir taisnība, ja nu es kādas lietas agrāk neesmu pamanījusi, varbūt man turpmāk sarunās ar apvainoto jābūt ir daudz piesardzīgākai, un tā tālāk un tā joprojām. Ūdens bija iekustināts, smalkais tīmeklis, kurā mēs visi esam ieausti, sašūpots, un ne jau uz labu.
Gregs Bradens, iepazīstoties ar pārsteidzošiem pasaules zinātnieku atklājumiem, saka: „Būdami daļa no tā, ko redzam, mēs esam dalībnieki pastāvīgā sarunā – kvantu dialogā – ar sevi, mūsu pasauli un ārpus tās. Šajā kosmiskajā apmaiņas procesā mūsu jūtas, emocijas, lūgšanas un pārliecība ik mirkli veido mūsu sarunu ar visumu. Un viss, sākot ar mūsu ķermeņa veselību un beidzot ar mieru pasaulē, ir visuma atbilde mums.”
Ko nu runāt par mieru pasaulē, tas ir tik trausls ģimenē, draudzē, pagastā un valstī. Mūs diemžēl visvairāk ierobežo ne tik daudz kaut kā nezināšana, bet gan mūsu domas par sevi, citiem un pasauli. Tās var nest gan mieru, gan nemieru. Šajā sakarā prātā nāk žurnāla „Rīgas Laiks” marta numurā publicētā saruna ar čečenu uzņēmēju Bislanu Abdulmuslimovu, kurš uzskata, ka latviešiem vajag mainīt himnu, jo kam mums vajagot tik daudz dziedošu zēnu un dejojošu meiteņu, kultūrai esot jābūt ar mēru.
„Vienīgā konvertējamā valūta ir latviešu kultūra,” pēc Lielās mūzikas balvas 2010 piešķiršanas teica mākslas zinātniece Ingrīda Burāne. Čečeniem ir cita vēsture un kultūra, līdz ar to arī pavisam cita valūta. Tas ir arī tautas mentalitātes jautājums. Ja runa ir par valūtu, Čečenijai atšķirībā no Latvijas ir nafta.
Lai no kuras puses mēs šodien lūkotos uz Latviju pasaules kontekstā, kultūras virsotnes tālu pārsniedz pārējās, un tas ir labi, jo liek sasparoties arī tiem, kuri savu nozaru attīstībā iegulda nesalīdzināmi vairāk līdzekļu, bet, iespējams, daudz mazāk sirds.
