VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
18. maijā, 2009
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Intervija
6
6

Muzeji kā savdabīgs komunikācijas līdzeklis

LV portālam: SANDRA MACKEVIČA, Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja
Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

S. Mackeviča: „Radošais gars un entuziasms piepilda ikvienu izstādi. Ja mums būtu tas finansējums, kas ir ārzemju muzejiem, mēs izdarītu vēl ne to!”

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Katru gadu maija vidū pasaulē tiek svinēta Starptautiskā muzeju diena. Šādu tradīciju iedibināja 1977. gadā Starptautiskā muzeju padome (The International Council of Museums – ICOM). Idejas mērķis ir 18. maijā vai saskaņā ar katras valsts tradīciju, iespējām un paredzamajiem notikumiem dienās pirms vai pēc šī datuma rīkot īpašus notikumus, akcijas, atklāt izstādes, ekspozīcijas, ļaut muzejus apmeklēt bez maksas, jo mūsdienās muzejam ne tikai jākolekcionē objekti, bet jāveido attiecības starp cilvēkiem. Par muzeju lomu un muzejiem šodien – saruna ar Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāju SANDRU MACKEVIČU.

Unikālā institūcija

Kur slēpjas muzeju unikalitāte?

Muzeji pastāv un ir pastāvējuši gadsimtiem ilgi, tie apvieno to kultūras mantojumu, kas katrai tautai dots, un būtiskākais ir, ka šis mantojums netiek turēts pūrā, bet gan ir pieejams sabiedrībai.

Muzeju viena no galvenajām funkcijām ir ne tikai vākt un apkopot materiālus, bet arī tos eksponēt. Muzeji katrai paaudzei dod iespēju ar šiem faktiem bagātināt savu kultūras dzīvi un izglītības iespējas. Neviena cita sabiedrības institūcija šādu lomu nepilda.

Muzeji ne tikai bagātina cilvēku, bet arī attīsta mieru starp cilvēkiem.

Tas ir ļoti atkarīgs no katra muzeja specifikas. Muzeji ir ļoti dažādi savās izpausmēs, un muzeju piedāvājums sabiedrībai ir ļoti plašs – tās nav tikai lekcijas un tematiski pasākumi, bet vesela kultūras programma. Muzeji ir ļoti elastīgi, īpaši lielie. Piemēram, Rīgas Kinomuzejs ir izstrādājis kino programmu un popularizē Latvijas filmu zelta fondu. Maija svētku gaisotnē tas bija īpašs notikums. Varbūt jaunieši nemaz nav redzējuši šīs filmas, ko vecākā paaudze ir jau skatījusies vairākkārt.

Bet gribu teikt, ka cilvēkiem raksturīga stereotipiska domāšana. Nosaukums muzejam uzliek noteiktu „rāmi”, un muzeja apmeklētājs gaida no šī muzeja konkrētas lietas. Aiz virspusības veidojas arī nepareizs priekšstats, ka tur, tajā muzejā, gan nekā nav.

Starptautiskā muzeju diena ir svētki gan muzeju darbiniekiem, gan apmeklētājiem. 2008. gada 23. maijā Latvijas muzeju darbinieki pulcējās Varakļānu novada muzejā, 2009. gada 22.  maijā pulcēsies Rundāles pils muzejā.

Izstāstīšu, kā tiek svinēta Starptautiskā muzeju diena – 18. maijs – muzejnieku vidē. Ap šo datumu Latvijā ir Muzeju nakts. Tā ir Francijas muzejnieku iniciatīva, un to Latvijā kūrē Muzeju valsts pārvalde. Iepriekšējos gados muzejiem bija iespējams pieteikties papildu finansējumam šī projekta īstenošanai, šogad šādu iespēju diemžēl nebija.

Muzeju nakts ir ļoti populārs pasākums, apmeklētāju atsaucība, īpaši lielajos Rīgas muzejos, šajos gados bijusi ārkārtīgi liela. Cilvēkiem patīk Muzeju naktis. Savukārt muzeja darbiniekiem tā ir ļoti grūta un atbildīga darba diena. Latvijas Kara muzejā, kur strādāju, apmeklētāju rinda stiepās līdz Izglītības ministrijai, un citos Rīgas centra muzejos bija tāpat.

Tad tradicionāli piektdienā, kas seko 18. maijam, muzeju darbinieki paši svin savus svētkus.

Jo svētku nekad nav par daudz!

Pagājušajā gadā mēs bijām Varakļānu novada muzejā, šogad brauksim uz Rundāles pils muzeju. Parasti šie svētki ir ļoti atraktīvi, jo muzeja darbinieki neatbilst sabiedrības stereotipiem par viņiem. Cilvēki domā, ka muzejos strādā vecas tantiņas, kuras lasa avīzes vai kaut ko ada.

Tas, ko redz apmeklētājs, ir maza daļa no muzeja patiesā darba. Muzejos, pirmkārt, strādā profesionāli labi izglītoti cilvēki – visi tie, ko apzīmējam ar vārdu „muzeja zinātniskais personāls”. Visiem ir augstākā izglītība, un tie nav pārsvarā cilvēki gados. Ir arī daudz studentu. Muzejos strādā ļoti daudz jaunu un radošu cilvēku, un svētkos to arī varam redzēt. Tā ir iegājies, ka svētkos godinām tos darbiniekus, kas muzejā nostrādājuši 25 gadus. Šogad tādi ir pieci, pagājušajā gadā bija krietni vairāk. Šķiet, krīzes dēļ daudzi varētu būt aizgājuši no muzeja, nesagaidot šo jubileju. Svētkos mums ir bijušas gan sporta spēles, gan krāšņi karnevāli, uzvedumi. Svētki mums, muzeju darbiniekiem, ir kā atslodze pēc saspringta darba.

"Cilvēkiem patīk Muzeju naktis."

Šā gada Muzeju dienas tēma ir „Muzeji un tūrisms”. Vai tas ir jauns veids, kā uzlūkot tūrismu un muzejus?

Domāju, ka nē. Katru gadu tiek akcentēta kāda tēma. Pagājušajā gadā tas bija kultūras mantojums. Taču ikreiz, kad dodamies ceļojumā, svarīgs ir mērķis, ko mēs darām. Piemēram, aizbraucot uz svešu pilsētu, ir vairāki varianti: vai mēs apskatām pilsētu kā tādu, ejam uz muzejiem vai sēžam kādā kafejnīcā un baudām to, ka esam ceļojumā. Ierobežotā laikā visas šīs iespējas nevar izmantot. Svarīgi, ko mēs kā tūristi gribam gūt. Viens no tūristu galamērķiem varētu būt arī muzejs.

Eiropas kvalitāte nozīmē arī saiknes veidošanu starp valstīm un cilvēkiem. Vai vēsturiskie sakari ir piedzīvojuši renesansi?

Ja tā ir, tas ir bijis mērķtiecīgs muzeja darbinieku ikdienas darbs pie dažādiem starptautiskiem projektiem, jo atvest uz Latviju pasaulslavenu izstādi nozīmē smagu un ilgstošu darbu. Tas prasa arī milzīgu personīgu ieinteresētību. Ja citās valstīs tiek atklātas starptautiskās izstādes, kur Latvijas muzeji eksponē savu krājumu, tas ir daudzu gadu darba rezultāts. Žēl, ka tagad daudzi projekti apstāsies. Mēs vēl baudām iepriekšējo gadu darba augļus, bet tuvākajos gados gan varētu iestāties apsīkums.

Latvijā ārzemju tūristi atrod vērtības, ko vecā pasaule jau zaudējusi, – ticību ideāliem, atvērtību un cilvēku spēju upurēt savu dzīvi mērķu sasniegšanai. Ar ko lepojas Latvijas muzeju darbinieki?

Mūsu muzeju stiprā puse ir mūsu ekspozīcijas un tas, kā mēs ar minimāliem finansiāliem līdzekļiem protam pasniegt savu kultūras mantojumu – to, kas mums kā latviešiem ir unikāls un dārgs. Muzeja darbinieki jau paši neveido ekspozīcijas, viņi izstrādā ekspozīcijas koncepciju. Muzeja darbiniekiem šajā darbā ļoti daudz palīdz mākslinieki.

Latvijā ir labi mākslinieki.

Jā, muzejiem ir laba sadarbība ar māksliniekiem. Mūsu mākslinieki prot priekšmetus parādīt tā, lai muzeja apmeklētājam tie būtu interesanti. Radošais gars un entuziasms piepilda ikvienu izstādi. Ja mums būtu tas finansējums, kas ir ārzemju muzejiem, mēs izdarītu vēl ne to!

Laikam līdzi

Kultūras ministrs iestājas, lai finanšu samazinājums muzejiem netiktu aprēķināts no dotācijas un pašu ieņēmumu summas, uzskatot, ka pašu ieņēmumiem pilnībā būtu jāpaliek muzeju rīcībā. Raksturojiet finansiālo situāciju Latvijas muzejos! Vai muzeji izdzīvos?

Ļoti daudziem muzejiem šobrīd krājas parādi, jo tie nespēj nomaksāt rēķinus par īri, siltumu, elektrību, viņu budžets ir zemāks par rēķinos prasīto. Situācija tiešām ir dramatiska, bet, domāju, muzeji izdzīvos. Tie bijuši kara laikos, pārdzīvojuši daudzas krīzes, tie pastāv šodien un būs arī rīt. Protams, iespēju līmenī esam atmesti daudzus gadus atpakaļ: nepietiekamā finansējuma dēļ jāatliek daudzi projekti – īpaši starptautiskie. Kaut vai lai aizbrauktu uz kādu konferenci vai aizvestu izstādi, nepieciešams elementārs finansējums, kas šobrīd nav iespējams, ja nav privātā vai kāda cita atbalsta. Muzejos tāpat kā citur notiek štatu samazināšana un cilvēki iet bezalgas atvaļinājumā.

"Muzeji izdzīvos. Tie bijuši kara laikos, pārdzīvojuši daudzas krīzes, tie pastāv šodien un būs arī rīt."

Taču es negribētu būt pesimiste, jo tikko notikušajā Valsts Kultūrkapitāla fonda projektu pirmajā konkursā no Latvijas muzeju biedrības startēja pieci projekti un četri guva atbalstu. Lai arī tas nav pilns finansējums, tomēr zināms atbalsts ir. Cilvēki nav tik lieli pesimisti. Kad es runāju ar novada kolēģiem, neviens nekādas drūmas prognozes neizteica. Darba apjoms, protams, nemazinās, bet cilvēki ieņem nogaidošu pozīciju.

Kultūras ministrija sadarbībā ar Muzeju valsts pārvaldi ir sagatavojusi kultūras ministra pārraudzībā esošo muzeju – valsts aģentūru – reorganizācijas projektu. Līdzšinējo trīs aģentūru vietā tiek veidotas divas jaunas – “Rakstniecības muzejs un rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuve” un v/a „Memoriālo muzeju apvienība”. Cik, jūsuprāt, efektīva un lietderīga ir šāda apvienošana?

Ne vienmēr reorganizācija nāk par sliktu. Vai šajā gadījumā tā būs ar plus zīmi, grūti pateikt, jo pašlaik tā vēl ir „uz papīra”. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs ir interesants ar to, ka apvieno dažādas jomas. Protams, katras pārmaiņas ir sāpīgas, un tie muzeji, kurus skar reorganizācija, ir neapmierināti. Muzeja darbinieki uztraucas, kas notiks ar krājumu un kā to varēs sadalīt.

Vai muzejiem tiek uzlikts pildīt kādas lomas, kas nav saistītas ar muzeju tiešajiem uzdevumiem?

Ministriju birokrātija attiecas arī uz muzeju darbu, un tā kavē to. Lai veiktu prasīto „papīru” darbu, gandrīz visos lielākajos muzejos strādā juristi, ekonomisti un citi speciālisti. Muzeji labprāt atteiktos no liekajām darbībām, tā vietā veidotu jaunas izstādes, ekspozīcijas, skaistus, tematiskus pasākumus.

Arī ārzemju ekspertus Latvijā šokē birokrātija. Lēnīgais papīru process kavē darbu un darbiniekus padara nervozus. Kā muzeju darbinieki tiek galā ar papīriem?

Ikviena valsts muzeja cenrādis jāapstiprina Ministru kabinetam. Saprotiet, ko nozīmē saskaņot un apstiprināt šāda veida dokumentus! Tiklīdz kāds muzeja darbinieks nomainās (piemēram, Latvijas Kara muzejā saskaņošanas laikā nomainījās jurists), process atkal ir jāsāk no jauna. Tas ir tik darbietilpīgi, ka tad, kad cenrādis tiek apstiprināts, tas vairs nav aktuāls, jo biļešu dārdzība jau pieaugusi un vajadzētu domāt par jaunu.

Problēmas, trūkumi

Pagājušā gada pavasarī, veicot muzeju krājuma pārbaudes, Valsts kontrole neatrada muzeju eksponātus desmit Latvijas muzejos. Atbildīgās amatpersonas nevarēja izskaidrot priekšmetu neesamības iemeslus par apmēram 184 500 eksponātiem. Kā jūs skaidrojat šo faktu?

Šobrīd viss ir nokārtojies, visiem iesaistītajiem muzejiem bija jāsniedz paskaidrojumi, bet es gribētu oponēt Valsts kontrolei. Protams, mēs varam vēlēties ideālu kārtību, bet te mēs saskaramies ar muzeja „otro pusi”. Lai visu to varētu nodrošināt, ir vajadzīgas telpas, kur muzejā savākto uzglabāt, un šajās telpās – arī atbilstoši apstākļi, nerunājot nemaz par klimata kontroli, apsardzi un cilvēkresursiem. Es nezinu, kā būs turpmāk, vai stāvoklis nepasliktināsies, jo lielākie muzeji atlaiž tieši apkalpojošo personālu, kas nav iesaistīts muzeja tiešo funkciju veikšanā.

Muzejos ir tā: par katru lietu atbild kāds cilvēks, un tad, kad viņa nav, otrs, viņa kolēģis, var nebūt tik kompetents šajā jautājumā. Ja šādā brīdī atnāk Valsts kontrole un prasa parādīt kādu priekšmetu, manuprāt, ir ļoti cilvēcīgi un nav nekas ārkārtējs, ka, ņemot vērā mūsu muzeju darba apstākļus, darbinieki uzreiz to nespēj izdarīt. Pēc tam jau tas viss tika atrasts! Turklāt cilvēki pat nevar iedomāties, cik liels ir muzeju krājums.

Kopumā valsts muzejos glabājas 5 375 274 muzeju eksponāti.

Un ir absurdi apgalvot, ka muzejos notiek kaut kāda valsts mantas izšķērdēšana. Tas ir par stipru teikts, un te es gribu aizstāvēt kolēģus. Protams, kārtībai jābūt. Tāpēc jau ir noteikumi par nacionālo muzeju krājumu, pēc kuriem muzeji vadās savā ikdienas darbā. Bet problēma ir tā, ka tiešām ir grūti izpildīt visus šos nosacījumus, kā būtu jābūt. Mums nav tā, kā būtu jābūt. Mēs varam tikai tiekties uz to labāko.

Kā tad mums nav?

Mums nav tik daudz naudas, lai būtu tā, kā vajadzētu.

Un kā mums vajadzētu būt?

Tas ir skaisti: mēs ieejam kādā krātuvē, atveram durvis, visi eksponāti skaisti izvietoti, temperatūras rādītājs tikšķ un saka: ziniet, veriet durvis ciet, jo kļūst par aukstu vai par karstu.

"Varbūt muzejs varētu būt laba alternatīva, kā bagātināt sevi, emocionāli atslēgties no ikdienas dzīves, neieguldot tajā lielus līdzekļus?"

Rietumu pasaules muzeju problēma ir tā, ka vairums no tiem viens no otra neatšķiras: visur vieni un tie paši vārdi, darbi. Kā ir pie mums?

Pēc ārzemju muzeju apmeklējumiem mums nekļūst bēdīgi, ka mums ir sliktāk. Mums ir savādāk – tā, kā mēs to varam atļauties. Ja mums būtu lielāks finansējums, mēs to varētu krāšņāk, labāk.

Vai valstī ir izveidota vienota muzeju eksponātu uzskaites sistēma?

Tiek veidots Nacionālais muzeju krājumu kopkatalogs, un tas jau ir pieejams lietotājiem internetā: www.nmkk.lv

Vai muzeju e-katalogs ir ērts lietotājiem?

No kolēģiem esmu dzirdējusi dažādas atsauksmes. Muzeja eksponāta „pasīte” tiek aizpildīta elektroniski, un tas atkarīgs no lietotāja datorprasmēm un tā, cik ērta viņam šķiet šī programma.

Viss ģeniālais sākas ar mums

Nav iemesla uzskatīt, ka tradicionālās muzeja funkcijas šīsdienas sabiedrībai ir mazāk vajadzīgas, tāpat kā nevar uzskatīt, ka mūsu priekšgājēji kļūdījās, būvējot un veidojot muzejus, kas tagad atrodas mūsu aprūpē. Bet arī viņiem pavisam noteikti nācās saskarties un pārvarēt tā laika krīzes. Arī šī kādreiz beigsies, muzeji turpina dzīvot. Kāds ir jūsu vēlējums muzeju darbiniekiem un apmeklētājiem svētkos?

Lai cilvēki nāk uz muzeju ne tikai svētkos, bet arī ikdienā! Protams, ir patīkami būt svētkos, jo svētkiem taču gatavojas. Taču no informatīvā viedokļa cilvēks šādās reizēs maz iegūst, tas vairāk ir krāšņs šovs. Ja uz muzeja ekspozīcijas fona tiek izceltas kādas atsevišķas nianses, protams, tas ir pozitīvi, bet ikdienā muzeja vide jau nemainās. Pamatinformācija ir pieejama visu laiku, un cilvēks vairāk spēj bagātināties tieši ikdienā.

Latvijā vēl joprojām muzeji nav tik dārgi. Protams, cilvēkiem ir grūti šajos ekonomiskajos apstākļos, bet varbūt muzejs varētu būt laba alternatīva, kā bagātināt sevi, emocionāli atslēgties no ikdienas dzīves, neieguldot tajā lielus līdzekļus?

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI